Ikvienam, kas dzīvo šajā “pilsētā, kurā piedzimst vējš…”, noteikti ir pašam savs “Liepājas stāsts”. Taču stāsts, kuru izlolojuši divi liepājnieki – Guntars Račs un Ainars Virga un kuru 17.martā liepājniekiem stāstīs Liepājas mūziķi un aktieri, ir par tiem, kam 1980.gadā bija 16. “Šis ir mūsu skatījums uz laiku un notikumiem, kuru aculiecinieki esam bijuši mēs paši. Lai arī daudzas lietas ir izdomātas, tomēr daudz kas šajā stāstā ir reāli piedzīvots,” saka koncertuzveduma “Liepājas stāsts” libreta autors Guntars Račs.

“Liepājas stāsts” vēsta par pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigu un astoņdesmito gadu sākuma notikumiem. Tas bija īsts Liepājas rokmūzikas “zelta laikmets”. Veco hipiju un rokeru laiks. Laiks, kad, neskatoties uz aizliegumiem un padomju funkcionāru kontroli, arvien spēcīgāk sevi pieteica jaunā rokmūzika un grupas, kuras Liepājai izcīnīja Latvijas rokmūzikas galvaspilsētas statusu uz ilgiem laikiem.

Šis ir stāsts par mūziku un laiku, kad jaunās dziesmas vēl bija jāved apstiprināt uz Rīgu, kad milicija un varas funkcionāri uzraudzīja ikvienu radošo procesu, kad koncertos klausītājiem bija obligāti jāsēž savos krēslos, bet par pārlieku gariem matiem sodīja ar reālu sodu.

Atceroties mūziķa gaitas un piedalīšanos festivālā “Liepājas dzintars”, Guntars Račs norāda: “Tieši šajā laikā īpaši aktuāla kļuva arī grupu savstarpējā konkurence un cīņa par vietu zem saules, un šajā ziņā intrigu mūsu pilsētā nekad nav trūcis. Kurš labāks? Kuram labāka ģitāra? Kuram firmīgākas bungas? Kurš prot ātrāk spēlēt gammas? Kurš galu galā var vairāk izdzert koncerta laikā!”

“Tolaik pastāvēja pašdarbības ansambļi un arī profesionālie izpildītāji, kuri baudīja oficiālo iestāžu atbalstu. Arī starp pašdarbniekiem bija labie un sliktie. Tādi, kuri gāja dienēt Padomju armijā, un tādi, kuri visādi izvairījās.

Nekas nebija vienkārši, jo līdzās oficiālajam viedoklim sabiedrībā vienmēr valdīja citi viedokļi un uzskati, īpaši aktualizējās disidentu jautājums gan politiskajās, gan mākslinieciskajās izpausmēs. Ar rokmūzikas palīdzību bieži vien tika pausti pavisam citādāki viedokļi nekā tie, kas vienbalsīgi tika pieņemti komjaunatnes kongresu lēmumos par jaunatni,” stāsta Guntars.

Astoņdesmito gadu sākumā rokmūzika sāka atklāti konfliktēt ar tolaik oficiāli atzīto estrādes mūziku, un uz šī fona veidojās jauna protesta paaudze un dziesmas. “Tā kā protestēt oficiāli nebija atļauts, protests bija dziļi slēpts. Šo laiku vajadzētu pētīt filologiem un muzikologiem, jo nekas netika pateikts tieši. Visu noteica prasme runāt zemtekstos. Tā laika popmūzikai bija lielāka nozīme nekā tagad. Nācās domāt daudz vairāk. Toreiz ar izklaidi bija par maz, lai gan netrūka arī tukšu dziesmu un stulbu izpildītāju,” atmiņās kavējas Guntars.

Bet arī toreiz liepājnieki mīlēja, cieta, raudāja un priecājās. Un kā visos laikos mīlestība bija svarīgāka par visu citu šajā pasaulē. Arī šis ir stāsts par mīlestību. Par mīlestību laikā, kad “zāle bija zaļāka un debesis zilākas…”

Ieva Hmieļevska,

“Liepājas stāsts” ir ne tikai nostalģiska kavēšanās Guntara Rača un Ainara Virgas jaunības dienu atmiņās, bet būtisks fragments no dzīves, kas turpinās. “Būdams liepājnieks un strādājot kopā ar Ainaru, es nemaz nevēlos un nevaru rakstīt ne par ko citu kā tikai par rokenrolu un visu, ko paši esam piedzīvojuši. Un tas jau sen bija jāizdara, Liepājai bija jāuzraksta savs stāsts!” pārliecināts ir Guntars Račs.