Trīs dienas – no 2. līdz 4. jūnijam – Liepāja kļuva par teātra pilsētu.  Festivālā “Spēlēsim te-ātri” viesojās vairāk nekā 1500 bērnu un jauniešu no visas Latvijas. “Lielajā dzintarā” šajās dienās tika izspēlētas 72 izrādes, koncertzāli piepildot ar pozitīvām emocijām, prieku, arī azartu, ko īpaši varēja vērot teātra sporta turnīros. Jaunie mākslinieki darbojās patiesi un no sirds.

Festivāla izrādes notika koncertzāles “Lielais dzintars” trīs telpās – Kamerzālē, Eksperimentālajā skatuvē un zālē “Civita Nova”. Bija, kuri spēja veiksmīgi pielāgoties un nospēlēt savu lomu bez kļūdām, bet bija arī tādi jaunie aktieri, kurus neierastā telpa un vide tomēr samulsināja. BJC “Rīgas Skolēnu pils” teātra “Zīļuks” dalībnieks Gerds Lapoška gan priecājās, ka izrādes laikā “viss noritējis kā pa diedziņu”. “Jā, izdevās,” viņš vērtē, piebilstot, ka koncertzāles telpas vairāk ir domātas koncertiem un tamlīdzīgām lietām. “Bet bija interesanti, atkal jauna pieredze,” uzskata jaunietis, kurš “Zīļukā” darbojas jau septiņus gadus. Gerds, kurš tieši Liepājā arī nosvinēja 17. dzimšanas dienu, plāno savu nākotni saistīt ar teātri. “Gribu kļūt par režisoru, ceru, ka izdosies.”

Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra Jauniešu teātra studijas režisors Juris Ločmelis, kurš šajās dienās pildīja sava veida uzrauga lomu, sekojot līdzi Kamerzālē notiekošajam, sacīja, ka starp dalībniekiem patiesi manāmi jaunie talanti: “Skatos un sajūsminos.” J. Ločmelis norāda, ka tieši jaunāko grupās “pāris brīnumu esot”. Viņš cer – ja nekļūs par aktieriem, tad vismaz būs potenciālie teātra apmeklētāji. Vaicāts, vai Kamerzāle ir piemērota teātra izrādēm, J. Ločmelis sacīja, ka esot ļoti labi, tikai bijuši brīži, kad kādam no kolektīviem trūcis kulišu. To funkciju pildīja speciāli atnesti un malās novietoti aizslietņi. Mazliet kopējo atmosfēru bojājuši dalībnieki paši un skatītāji, kuri devušies ārā vai iekšā izrāžu laikā. “Cienījamiem režisoriem un viņu aktieriem gan vajadzēja atcerēties to, cik ļoti pašiem nepatīk, ja kāds viņu izrādes laikā staigā,” norādīja J. Ločmelis.

Festivālā “Spēlēsim te-ātri” bija mazo un lielo formu izrādes, to garums bija no 10 minūtēm līdz pat stundai un 15 minūtēm. Skatītāju rindās sēdēja arī dažu jauno aktieru vecāki, tādējādi atbalstot savu bērnu centienus. No Vidzemes Apes pilsētas līdzi meitai Lorai bija atbraukuši vecāki Inga Vika un Agris Grauds. Ceļā pavadītas piecas stundas. Ar sludinājumu starpniecību Liepājā atraduši dzīvoklīti, ko uz dažām dienām noīrējuši. “Braucām skatīties, kā meita spēlē, un reizē arī ekskursijā,” I. Vika teic. Noteikti došoties uz jūru. “Esam iepriekš bijuši Liepājā, pati esmu no šī gala, bet tagad gan otrā Latvijas pusē dzīvoju.” Meita Lora pastāsta, ka nākotnē vēlas kļūt par aktrisi un viņai ir vairāki iemīļoti aktieri – Ģirts Ķesteris, Maija Doveika, Regīna Devīte. Mamma piebilst, ka jau no mazotnes atvasīte nebaidās uzstāties publikas priekšā un uz skatuves jūtoties brīvi un nepiespiesti. “Paši dzīvojam Apē, kad ir mēģinājumi, vedam meitu uz 30 kilometru attālo Alūksni,” I. Vika liek manīt, cik ļoti 7. klases skolniece Lora ir iemīļojusi teātri.

Daļa jauno aktieru savu meistarību rādīja arī teātra sporta turnīros, par kuru atbildīga bija studijteātra “Aka” vadītāja Ligita Smildziņa. Viņa milzīgo koncertzāli smaidot salīdzināja ar stropu, kurā bērni kā bitītes čakli strādājuši, reizē izbaudot spēles prieku, un pārliecinājušies, cik daudz ir tādu pašu, teātri mīlošu, cilvēku. Par to, ka Liepāja bērniem un jauniešiem varētu sniegt neaizmirstamu emocionālu pārdzīvojumu, L. Smildziņa nav šaubījusies, tādēļ teātra sporta dalībniekus mudinājusi tieši doties šurp, nevis uz Valmieru.

Jāpaskaidro, ka šogad festivāls tika sadalīts un norisa divās Latvijas pilsētās. “Šīs milzīgās celtnes un jūras dēļ, ko daudzi bērni, dzīvojot otrā Latvijas malā, nekad nav redzējuši,” studijteātra “Aka” vadītāja nosauc dažus no iemesliem, kāpēc balsojusi par Liepāju. Savukārt vērtējot turnīru dalībniekus, L. Smildziņa priecājas: “Viņos ir iekšā tāds radošums!”

Lai arī tika teikts, ka būs redzamas ļoti labas un kvalitatīvas izrādes, skatītāju, ar festivālu nesaistītu cilvēku bija visai maz. Viena no organizatorēm Marina Vikaine gan zināja teikt, ka otrajā un trešajā dienā, piemēram, Eksperimentālā skatuve bijusi tik pārpildīta, ka interesenti sēdējuši uz grīdas. “Jā, varbūt mazāk apmeklētas bija mazās formas izrādes,” piekrīt M. Vikaine. “Bet ir grūti ko ļoti interesantu parādīt tik īsā laikā. Taču mūsu uzdevums bija dot iespēju reģionālā konkursa laureātiem – mazajām uzveduma formām – uzstāties. Arī to var uztvert kā balvu. Un ne vienmēr arī lielie mākslinieki var lepoties ar pārpildītu zāli.” M. Vikaine, turpinot skaidrot publikas mazo atsaucību, atzīmēja, ka teātris ir pietiekami specifiska lieta un ne jau visus tas interesē, turklāt paralēli pilsētā notikuši arī citi pasākumi. “Šeit sēdēt no rīta līdz vakaram varēja tikai festivāla dalībnieki, un arī ne visi,” mierināja Liepājas Bērnu un jaunatnes centra metodiķe.

Par padarīto M. Vikainei ir gandarījums. “Liepājā kaut kas tāds notika pirmo reizi,” BJC pārstāve uzsver festivāla nozīmīgumu. “Tas bija sapnis, ko gribējām īstenot jau sen. Tagad tas izdevās.” Pēc festivāla, kas notiek ik pēc pieciem gadiem, ir saņemti atzinīgi vārdi, dalībniekiem šeit paticis, un tas dodot pārliecību, ka viss izdarīts pareizi.

Rīgas Hanzas vidusskolas improvizācijas teātra vadītājs Aleksandrs Lange, uzrunāts jau pēc festivāla, sacīja, ka no Liepājas aizbraukuši saviļņoti, un ne tikai tāpēc, ka guvuši panākumus teātra sportā, bet arī tāpēc, ka šeit lieliski pavadījuši laiku. Skolēniem ļoti patikusi pilsēta – iedzīvotāju atsaucība, dāsnums, jūra, pilsētas šarms. Daudzi teikuši, ka jūtoties kā Francijas mazpilsētā. “Atmiņā noteikti paliks negulētās naktis, kas pavadītas garās pastaigās gar jūru un peldoties,” ieskicējot brīvā laika aktivitātes, smaidot teica A. Lange. “Skolēni patiešām izbaudīja visas trīs dienas Liepājā!”

Neatsveramu artavu festivāla norisē sniedza arī ar Jauniešu mājas atbalstu piesaistītie brīvprātīgie, kopskaitā 37. Viņi strādāja ne tikai “Lielajā dzintarā”, bet arī kļuva par pavadoņiem un kopā ar viesiem pat devās ekskursijās pa pilsētu. Jauniešu mājas vadītāja Anna Īviņa uzskata, ka tādējādi jauniešos izdevies radīt piederības izjūtu savai pilsētai, arī darbs iemācījis atbildību, reprezentējot vietu, kurā tu dzīvo. Taču par galveno ieguvumu brīvprātīgie paši nosauc to, ka bijusi iespēja redzēt un saprast, kā veidojas sarīkojums, kāda ir tā uzbūve un ko galu galā no organizatoriem tas prasa – sarīkot izrādi.

Gan izrādes, gan teātra sporta finālturnīru vēroja un vērtēja eksperti, starp kuriem bija arī ļaudis no Liepājas teātra – Inese Kučinska, Leons Leščinskis, Herberts Laukšteins. Dalībnieki saņēma dažādas speciālbalvas.

Trīs dienās Liepājā kopumā bija skatāmas 72 izrādes, ko piedāvāja Latvijas izglītības un kultūras iestāžu skolēnu teātru kolektīvi, pulciņi un studijas no visiem Latvijas reģioniem. Liepājā viesojās ap 1500 jauno aktieru no Rīgas, Saldus, Daugavpils, Ādažiem, Talsiem, Jūrmalas, Jelgavas, Limbažiem un citām Latvijas pilsētām un novadiem. Pirms tam 28. un 29. maijā veiksmīgi noritēja Latvijas skolu teātru izrāžu parāde “Teatrons 2016” arī Valmierā.

Festivālu “Spēlēsim te-ātri” organizēja Liepājas Bērnu un jaunatnes centrs sadarbībā ar Valsts izglītības satura centru.

Uzziņai

Ekspertu piešķirtās speciālās balvas liepājniekiem

– Labākā izrāde – Liepājas 12. vidusskolas teātra “Balagančiks” izrāde – A. Averčenko luga “Astes dēļ var aiziet bojā arī galva”. Režisors – Jurijs Zinovjevs

– Labākie aktieri – Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra Bērnu teātra aktrise Daniela Mihelsone, par Mazā pingvīna lomu izrādē “Pulksten astoņos pie Noasa šķirsta”, un Liepājas Bērnu un jaunatnes centra teātra studijas “Karlsona bagāža” aktrise Izabella Jēkabsone, par veiksmīgu Ansīša lomas atveidojumu izrādē pēc brāļu Grimmu pasakas “Ansītis un Grietiņa” motīviem.