Aprīlis ir joku mēnesis. Un, kā zināms, ļaudīm arvien patikušas komēdijas, kas no galvas izdzen visas rūpes un raizes.

Izrāžu apvienība “PANNA” šomēnes Liepājā viesosies ar diviem jautriem iestudējumiem – “Tēti” un “Divi tūkstoši divpadsmitais”. Pēdējā no minētajām spēlē aktieris Imants Vekmans, ar kuru parunājām par ļaužu ticību pasaules galam, par jokiem uz skatuves un dzīvē. 

– Izrāde “Divi tūkstoši divpadsmitais”, kurā jūs spēlējat, ir pamācošs un smieklīgs stāsts par pareģotā pasaules gala tuvošanos 2012. gadā. Sakiet godīgi, jūs nekad neesat tam noticējis vai vismaz apsvēris tādu varbūtību?
– Patiesībā tā ir tēma par katra paša nenovēršamo galu, par cilvēka dabiskām bailēm no SAVA, ne pasaules gala. Katram šis gals pienāks individuāli, bet cilvēkiem gribas domāt, ka kolektīvi to pārdzīvot varētu būt vieglāk, tāpēc viņi rātni sadodas rociņās un sapņo par kolektīvu pasaules galu. Bet tāda nebūs.

– Kas būtu tas avots, kam jūs noticētu – Nostradamus pareģojumiem, zinātnieku prognozēm vai kādas gudras sirmmāmiņas novērojumiem?
– Ar pasaules galu ir tāpat kā ar kosmosu un citām lielām netveramām lietām. Ja man pasaka, ka kāds debesu ķermenis atrodas sešus miljardus gaismas gadu attālumā no Zemes, tad man un lielākajai daļai citu cilvēku tas neko neizsaka. Visu jūsu minēto personāžu prognozes un pareģojumus par pasaules galu es ierindoju vienā kategorijā, paliekot pie pārliecības, ka runa beigās būs tikai par katru no mums individuāli.

– Mūsdienās cilvēki taču nav muļķi, viņiem ir viegli pieejama visu veidu informācija. Un tomēr – daudzi notic šiem pareģojumiem.
– Informācijas pieejamība viena pati vēl neko nedod. Izšķiroši ir tas, ko mēs katrs izdarām ar mums pieejamo informāciju, kā mēs to apstrādājam, un arī tas, cik kvalitatīva tā vispār ir. Piedevām, es jau minēju sākumā – mums liekas, ka kolektīvs gals ir iespējams. Cilvēks baidās no vientulības un grib noticēt, ka viņš pats nebūs ne par ko atbildīgs, tie būs tikai ļauni ārējie apstākļi. Patiesībā viss atkarīgs no cilvēka paša izvēles.

– Lielākoties komēdijās tiek apspēlētas tādas vienkāršākas, ikdienišķākas tēmas, piemēram, mīlas likstas. Kāpēc izrādei izvēlēta šāda tēma – pasaules gals?
– Pa pasauli bariem staigā cilvēki, kam viss ir skaidrs, kas visu zina. Viņiem ir ciets viedoklis, kas ir vienīgais patiesais. Tādi vienīgās patiesības apoloģēti. Sataisām gudras sejas, salasāmies gudras grāmatiņas un mīlam gudri pamuldēt. Patiesībā runa ir par to, cik lielā mērā ārējā informācija ir lielāka un spēcīgāka par mūsu katra un mūsu sabiedrības spēju to apdomāt un izvērtēt. Jo mazāk mēs domājam par to, ko uzzinām, jo vairāk vienkārši skrienam pakaļ notikumiem, nevis izdzīvojam reāli notiekošo.

– Iestudējumā nākotnes vārdā jūs mudināt domāt par vairākām lietām. Kas tad ir tas, par ko jūs cilvēkus aicināt domāt, lai tiešām mūs nepiemeklētu dažādas liela mēroga likstas?
 – Tas atkal ir stāsts par katra paša personisko izvēli – katru dienu, katru mirkli. Uz šo jautājumu var atbildēt arī no pretējā viedokļa – ko mēs ieteiktu darīt, ja patiešām tuvotos pasaules gals. Es teiktu: paplašiniet labo darbu sarakstu un tos arī izdariet. Vai arī – kādreiz īstam vecim kapā līdzi deva ieročus, zirgu, suni un sievu. Jā, tieši tādā secībā. Tāpēc pārdomājiet, ko jūs gribētu paņemt līdzi, uztaisiet savu līdzi ņemamo mantiņu sarakstu – mīļāko CD vai “BMW” atslēgas, piemēram, lai nākotnes arheologi uzzina, ka jūs esat bijis baigais bembists. Savukārt mans kolēģis izrādē Jānis Jarāns saka: beidziet psihot un ārdīties, novēliet citiem labu un arī pats esiet labs. Redziet, tādas universālas lietas, un tās jādara neatkarīgi no tā, vai pasaules gals būs vai nebūs.

– Jūs esat spēlējis ne vienā komēdijā vien. Esat izdarījis secinājumus, par ko agrāk cilvēki gardi smējās un par ko tagad? Un vai ir tēmas, par kurām droši varēja jokot kādreiz, bet tagad šo tēmu labāk nekustināt?
– Drīzāk ir otrādi. Kādreiz tēmu, par kurām nedrīkstēja jokot, bija daudz vairāk, un tad bija goda lieta tieši par tām kādu smalku jociņu palaist. Ja savukārt tagad tu nespēj ar humoru palūkoties uz kādu konkrētu tēmu, lietu vai parādību, tad skaidrs, ka tieši tā ir tava vājā vieta.

– Jūs no skatuves labi dzirdat skatītāju smieklus, vai šajos grūtajos laikos tie ir kļuvuši skaļāki vai tomēr pieklusinātāki?
– Kādi grūtie laiki? Aizejiet un paskatieties, kas sestdienu pusdienlaikā notiek jebkura lielveikala autostāvvietā? Adatai nav kur nokrist! Ja nopietni, nekas daudz šajā ziņā nav mainījies, cilvēkiem vienmēr ir gribējies un gribēsies atpūsties, smieties, pajokot par citiem un mazliet arī par sevi.

– Ko vispār mūsdienu cilvēks gaida no komēdijām, kam tajās jābūt – populāriem aktieriem, izciliem komiķiem, smieklīgam sižetam vai lētai ieejas biļetei?
– Skatītājs intuitīvi gaida smieklu terapiju. Par smieklu dziedējošo dabu taču visi ir dzirdējuši. Protams, gribētos jau arī to visu par mazām naudiņām, bet tad atkal ieslēdzas iekšējais nemiers – ja tas ir lēti, varbūt patiešām būs lēti? Bet ir vēl viens ļoti būtisks aspekts – caur jokiem runāt par nopietnām lietām. Un to izrāžu apvienība “PANNA” dara visos savos līdzšinējos projektos: mēs esam droši, ka cilvēks vislabāk lietas uztver un iemācās kaut ko jaunu, kad ir priecīgs, atslābinājies un gatavs jokiem.

– Tikko bija 1. aprīlis, kad visi jokoja. Sagādājiet mums to prieku un izstāstiet kādu savas dzīves atgadījumu, kas jūsos un apkārtējos raisījis smieklus.
– Jūs varbūt neticēsit, bet es esmu ļoti nopietns cilvēks. Eksakti, loģiski domājošs. Visus skolas gadus piedalījos Proletāriešu rajona un Rīgas pilsētas matemātikas olimpiādēs un nevaru lepoties ar to, ka, piemēram, kaķis būtu pietaisījis manas jaunās kurpes. To viņš izdarīja manam brālēnam. Varbūt kādam tas liksies smieklīgi.

Inita Gūtmane,

Tāpat kā Mistera Bīna atveidotājs Rovans Atkinsons arī aktieris Imants Vekmanis dzīvē ir nopietns cilvēks.