Ceturtdiena, 2. aprīlis Imgarde, Irmgarde

Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs” pietauvojas Vaiņodē

Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs” pietauvojas Vaiņodē
Dzīve iet uz priekšu, un tā radās doma par bibliotēku jaunā veidolā – kuģi. To Vaiņodē prezentē (no kreisās) Gints Šīmanis, Raivis Struncens, Gaidis Andrejs Zeibots un Inese Hedviga Podziņa. (Foto: Andris Gertsons)
19.03.2020 07:00

Linda Kilevica

"Kurzemes Vārds"

“Dažas vietas uz klāja vēl brīvas,” Vaiņodes bibliotēkas apmeklētājus un vaiņodnieku grāmatu klubiņa dalībniekus sagaida un aicina bocmanis svītrainā kreklā. “Krišjānis Valdemārs” ir bibliokuģis, tāpēc tā braucieniem nav vajadzīga jūra, tas dodas pa Latvijas ceļiem. “Mūsu doma ir stāstīt jauniešiem par jūru, tas ir bibliokuģa galvenais mērķis,” saka bocmanis Gints Šīmanis.

Jūru nav redzējuši

Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs” šogad dodas izziņas braucienā “Ar zīmolu “Latvietis” leišmalītes ceļos””, to atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogramma “Latvijai 100”. “Kurzemes Vārds” pagūst uzlēkt uz klāja pēdējā reisā uz Vaiņodi, Embūti un Nīgrandi pirms ārkārtas stāvokļa pasludināšanas.

Ar bibliokuģi ir braukts jau trīs gadus, pastāsta G. Šīmanis: “Pirms diviem gadiem apbraukātas Latgales skolas, kur jutām, ka bērniem ir ļoti liela interese par jūru. Daudzi no viņiem nebija jūru redzējuši. Gribētu izteikt komplimentus tieši Latgalei tai ziņā, ka daudzi Kurzemes krasta kapteiņi saka, ka visnopietnākie un labākie zvejnieki nāk no Latgales. Saldū jaunsargu nometnē satiekam skolēnus no Liepājas. Tur ir Jūrniecības koledža, cepuri nost, laba skola. Bet liepājnieki saka – ko jūs mums ar to jūru, mums tā jūra līdz kaklam, gribam uz Aizsardzības akadēmiju!” Bibliokuģis “Krišjānis Valdemārs” ir Salacgrīvā izlolota ideja. Kamēr nav līdzekļu, lai tur uzceltu bibliokuģa ēku, domubiedru grupa kuģo pa Latviju un tiekas ar cilvēkiem.

Bibliokuģa iniciatore ir Salacgrīvas bibliotēkas vadītāja Inese Hedviga Podziņa, jūrnieka meita un tālbraucēja kapteiņa māte. “Mums turpat ir Ainaži, jūra, bijusī jūrskola. Jūras krastā dzīvojām, bija iespēja skolot dēlu un domāt par jūrniecību. Izveidojās domubiedru kustība, lai atbrauktu pie cilvēkiem, pastāstītu, pavaicātu – vai jūs zināt, kur Latvijā bija pirmā jūrskola?” viņa stāsta. Starp citu, Vaiņodē to nezināja, bet tagad zinās, ka Ainažos. Ineses pirmais zvans par jauno ideju bijis uz Kuivižiem Gintam. “Viņš uzreiz atbalstīja Salacgrīvu. Tālāk pieslējās Raivis Struncens, komanda auga. Mūsu komandas loceklis ir Jānis Streičs, daudzi literāti,” viņa saka.

Bibliokuģis dodas uz skolām, uz bibliotēkām, arī mazām un nelielās vietās. “Jo jūs visi esat to pelnījuši. Katrā braucienā mums pievienojas kāds komandas loceklis – viesis ar stāžu. Katra tikšanās ir unikāla, rodas jaunas domas, mēs bagātināmies,” uzskata I. H. Podziņa.

Laime un liktenis

G.Šīmanis K. Valdemāra dzīvi, daiļradi, domas un darbus ir izstudējis no sākuma līdz beigām. “Mans vectēvs bija piekrastes zvejnieks, un, kā es lasu Viļa Veldres grāmatā “Dzīve pie jūras”, viņš apraksta dzimtas mājas “Mazviļņus”, kur 1938. gadā autors ienācis pie vietējā zvejnieku kooperatīva grāmatveža Hugo Krūmiņa, mana vectēva,” savu interesi par jūrniecību un zvejniecību atklāj Gints.

Taču viņam arī svarīgs uzdevums – iepazīstināt ar šī reisa viesi, kuru gan tāpat pazīst visi. Tas ir viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots. “Mūsu pirmais admirālis Keizerlings nāk no Liepājas, otrais – Spāde – nāk no Ventspils, bet Zeibots ir no Gaujienas. Ja viņš nebūtu zinājis par Ainažu jūrskolu, tad diez vai tagad būtu admirālis,” norāda G. Šīmanis.

A. Zeibots piekrīt, ka izcelšanās ziņā viņam nekāda sakara ar jūru nav, blakus bijusi Gauja. Grūtajos pēckara gados viens no iztikas veidiem bija mācīties makšķerēt zivis. “Ķērām ar diegiem, āķus nevarēja atrast. Taču zivis mūs baroja, tā es biju pie tā ūdens. Vajadzēja kaut ko mācīties, un nokļuvu jūrskolā. Latvijas valsts simt gados esmu trešais admirālis. Tā ir laime un liktenis,” atzīst viceadmirālis. Viņš pastāsta savu secināto, ka virsnieks ar savu darbu un personīgo ieguldījumu nopelnot tikai pašu pirmo virsnieka pakāpi, kad viņš mācās un trenē sevi. Tālākā karjera atkarīga no tā, kā viņš strādās ar savu komandu, jo tā iegūst nākamos pakāpienus. “Ja jūs uz darbu ejat ar prieku, tad darbs arī veicas. Tās ir lietas, kas jāiemāca ģimenē, bērnudārzā un skolā,” novēl G. A. Zeibots.

Admirāļa atmiņās glabājas notikumi jūrā, kuru sekas jūtam vēl šodien. Tai skaitā padomju laikā, 80. gados Kaļiņingradā dotā muļķīgā pavēle iznīcināt vecās fosfora bumbas uzspridzinot. To izdarīja pie Papes, un joprojām nepienāk tāds gads, kad cilvēki vairs neciestu no apdedzināšanās ar krastā izskaloto viltus dzintaru.

Baltijas jūrā vēl varētu atrasties apmēram 50 tūkstoši jūras mīnu, kuras noraujas no enkuriem un ceļo, zina admirālis: “Ik gadu Jūras spēki rīko divas starptautiskas mācības un apmēram simt mīnas mūsu ūdeņos iznīcina. Valstij kuģu ceļi ir jāuztur kārtībā, tāpēc pieci mīnu iznīcinātāji periodiski pārbauda tos.”

Top grāmatas

Jūrnieks Raivis Struncens kopā ar mākslinieku Ritumu Ivanovu ir radījis zīmolu “Latvietis”. Mācoties Salacgrīvas jūrniecības vidusskolā, K. Valdemārs un viņa jūrskola vienmēr tikusi pieminēta, kā arī fakts, ka studiju gados Tērbatā 19. gadsimtā K. Valdemārs pie savas istabas durvīm piekāris uzrakstu “Latvietis”. “Sapratu, ka gribu sev tādu T kreklu,” ar šo domu aizsācies zīmols, kas redzams tikai uz Latvijā ražotām lietām. Raivja sapnis esot kuģis “Latvietis”.

Bibliokuģa komandas darbu sarakstā ir arī vērtīgas grāmatas. “Jūrnieki ir darītāji,” saka R. Struncens. “Jā, pie bāra viņi piestāstīs pilnas ausis, bet grāmatas viņi nerakstīs. Ar bibliokuģi gribas iešūpināt domu, ko izteicis K. Valdemārs, – viss, kas ir līdz 200 verstīm no jūras, ir pie jūras. Ja jums ir kāds jūrnieks, kas pastāsta, tad vajag pasēdēt un pierakstīt, manuskriptu sūtīt mums.”

Pērn izdoti Vidzemes piekrastes zvejnieku un jūrnieku stāsti “No Daugavgrīvas līdz Ainažiem”. “Šogad vācam materiālus un kopā ar fotomākslinieku Valdi Braunu veidojam grāmatu “No Rucavas līdz Ainažiem” par zvejnieku biedrībām,” atklāj G. Šīmanis. Viņu iespaidojis Juris Kriķis, kura grāmatu “Piemares zveji uzvelk buras” decembrī atvēra Liepājas muzejā, bet mazliet iepriekš, oktobrī, nāca klajā viņa grāmata “Liepāja. Osta gadsimtu griežos”. “Izlasījis grāmatu par piekrastes zvejiem, sapratu, ka spēks ir biedrībās, valsts uz tām turas. Tāpēc gribam rakstīt, kā dzīvo zvejnieki, kā viņi apvienojušies,” iecerējis Gints.

Jūrnieku reģistra uzskaitē pašreiz ir turpat 13 000 Latvijas jūrnieku, kas ļauj ierindot mūsu valsti pirmajā vietā Eiropā, ņemot vērā jūrnieku kopskaitu uz vienu ekonomiski aktīvo Latvijas iedzīvotāju. Ik gadus mūsu jūrnieki atved mājās savām ģimenēm, bērnu izglītošanai un novadam turpat 362 miljonus ASV dolāru.

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Aizmirsu paroli