Dārznieks Aivars
Lukevics un tekstilmāksliniece, Rīgas Amatniecības vidusskolas
aušanas skolotāja Dace Martinsone-Lukevica vēl ziemas izskaņā
viesojās Liepājas Dizaina un mākslas vidusskolā, lai interesentus
iepazīstinātu ar savu ceļojuma stāstu “Ķīnas un Korejas
dārzu un audumu raksti”. Pēc šīs vairāku stundu garās
lekcijas ar AIVARU LUKEVICU tikāmies arī mēs, lai sīkāk
izjautātu par ceļojumu uz izstādēm “Garden EXPO” Pekinā
un Sunčeonā, starptautisko lietišķās mākslas biennāli Čandžou
pilsētā, par zīda un rāmijas nacionālo mantojumu centriem un
citām vides vērtībām.

Sāka ar Liepājas
vītoliem

Liepājā A. Lukevicam
ir ne tikai labi sadarbības partneri, kas jāsatiek, bet arī
ģimene, jo no šās puses nācis viņa tēvs, Organiskās Sintēzes
Institūta ilggadējais direktors profesors Edmunds Lukevics, kura
piemiņai arī gribējis sarīkot šo lekciju. “Kad mans dēls
kādreiz jautāja vectēvam, ko viņš dara, tad paps atbildēja:
“Mans darbs ir zināt.” Un viņš bija tas, kas parādīja,
ka pasaule nebeidzas kaut kur aiz Juglas vai Bernātos, bet ka ir
daudz interesantu vietu, tādēļ ir vērts gan valodas mācīties,
gan doties iepazīt valstis un kultūras, lai pats varētu spriest
par lietām. Tā mācīja arī Durbes vecāmamma Emīlija Lavīnija,
tik gaidītajās vasarās stāstot par agrākajiem laikiem Liepājā
un ierādot sirsnīga un rūpīga darba iepriecinošos augļus. Bet
dārznieciskajā sakarībā, studējot Mežsaimniecības fakultātē
Jelgavā, es nācu uz Liepājas jūrmalu pētīt, cik daudz ir vītolu
un kārklu un cik tie dažādi,” saka Aivars.

Viņš dzimis Aizkrauklē
un uzaudzis netālu no Skrīveru dendrārija, kas bijusi arī
A. Lukevica pirmā darbavieta skolas laikā. “Starp citu,
šis dārzs ir ļoti līdzīgs Inverjū dārzam Skotijā,” viņš
saka. Vēlāk pēc drauga aicinājuma sācis iekārtot dārzus pie
jaunbūvēm, bet visilgāko laiku A. Lukevica rūpju lokā bijis
“Lido” Krasta centra četrus hektārus lielais dārzs, par
kuru ar kolēģiem viņš rūpējies 15 gadu. Tagad viņš daudz
laika velta dārznieku izglītošanai, interesējas par dendroloģiju
un rosās dažādos projektos Botāniskajā dārzā Rīgā.

“Strādādams par
dārznieku, vienmēr esmu domājis par to, kā cilvēks veido vidi ap
sevi un arī to, ko pamana un nepamana dārzā, kur kāds nopūlējies
ļoti ilgi,” savu stāstījumu sāk A. Lukevics. Viņš 15
gadu veidojis “latviešu dārzu” un daudz domājis, kāds
tad tas īsti ir, kādam tam jābūt. “Tāpēc daudz braucām uz
Angliju angļu dārzus, uz Franciju – franču dārzus skatīties un
regulāri arī uz starptautiskām dārzu izstādēm, piemēram,
“Floriādi” Holandē, “Buga” un “IGA”
Vācijā. 2002.  gadā
Rostokā Latvija arī tajā piedalījās,” skaidro A. Lukevics.

Gan dārzi, gan raksti

Viņam vienmēr ir bijusi
liela profesionāla interese, kādi ir dārzi visā pasaulē. Dārza
vēstures muzejā Ķīnā skaidrots, ka Eiropā dārzs vairāk ir kā
matemātiska projekcija, bet Austrumos dārzs ir ainava un dabas
cildinājums, vide, kurā cilvēks dzīvo, bet ne konkrēta
konstrukcija. Savukārt Japāņu dārzi, salīdzinot ar eiropieša
dārziem, kurus uz ziemu aiztaisa ciet, šajā gadalaikā iegūst vēl
vienu iespēju. Un tas attiecas arī uz mūsu platuma grādu pilsētas
apstādījumiem un principu, ka arī ziemā apstādījumu formām ir
jāpriecē. Ne tikai tad, kad viss ir ziedošs. “Ķīniešu un
Japāņu dārzi jau lielākoties ir bez krāsainības, izņemot
krizantēmu festivālu rudenī, acālijas pavasarī un īrisus. Tur
ziedošu puķu krāsu gandrīz nav,” piebilst A. Lukevics.
To, ka Japāņu dārzos ir cirptie krūmiņi un akmeņi, mēs daudz
maz zinām, bet Ķīnas dārzs jau ir mazāk pazīstams un saprotams,
vēl svešāki ir Korejas dārzi, par kuriem praktiski neko nezinām,
dārznieks turpina.

Tā nu viņš ar sievu,
tekstilmākslinieci, devies apskatīt Ķīnas un Korejas dārzus,
braucienu plānojot tā, lai maksimāli daudz redzētu. Un vēlāk
Aivars par savu uzdevumu uzskatījis, ka viņam pēc iespējas vairāk
par redzēto jāpastāsta tiem, kas nekad uz Austrumiem paši
neaizbrauks. “2004. gadā Japānā bija milzīga dārzu
izstāde, un tur bija izveidota franču impresionista Kloda Monē
Živernī mājas kopija 1:1 ar visu dārzu, lai to varētu redzēt
arī ikviens japānis, kurš līdz Francijai neaizbrauks,”
piemēru min dārznieks. Brauciens rūpīgi plānots, lai piecās
dienās Ķīnā redzētu maksimāli daudz no tā, ko nevar sajust no
grāmatām vai ekrānos. “Gribēju rast atbildes par ķīniešu
dārzu noslēpumiem un turpat blakus esošajiem korejiešu dārziem,”
brauciena mērķi skaidro Aivars.

Dārzniecības izstādes
Ķīnā notiek katru otro gadu, katru reizi citā pilsētā, lai
attīstītu jaunus dzīvojamos rajonus, jo pēc izstādes izveidotais
parks paliek turpat un priecē iedzīvotājus.

“Korejā bija
sajūta, ka puiši sadevušies rokās, lai kaut ko foršu
uztaisītu, un šāda sajūta mums bija visu Korejas ceļojuma
laiku,” saka A. Lukevics. Izstāde, kas ar angļu
speciālistu atbalstu tur sarīkota pirmo reizi, palīdzējusi arī
korejiešiem pašiem atskārst to, kas ir viņu dārzu raksturīgākās
iezīmes. Korejiešiem nav raksturīgi manipulēt ar pakļautu dabu
dārzos un tādās dārzu izstādēs, kā tas ir Rietumos.

17 dienu garajā
braucienā vēlā rudenī ietrāpījusies arī Lietišķās mākslas
biennāle, kur bijis interesanti pavadīt veselu dienu un, starp
citu, ieraudzīt igauņu mākslinieku darbus. Turklāt arī citviet
Lukevicu ģimene nav koncentrējusies tikai uz dārzu apskati, bet
tvērusi visu iespējamo, kas varētu ļaut arī citiem iepazīt
svešo austrumnieku pasauli un paņemt no šiem iespaidiem arī kaut
ko priekš savas izpratnes par lietām. “Tie ir mūsu ceļojuma
iespaidi kulturuloģiskā redzējumā, ne tikai dārzu risinājumi,”
saka A. Lukevics.

Izstādes, parki un
terases

Badalingas ciematā
soļojuši pa Lielā Ķīnas mūra nerestaurēto daļu pāri
miglainām kalnu mugurām starp rudenīgi zeltainām graudzālēm pa
nedaudz pajukušo pusaizaugušo akmens ceļa segumu, kas vietām
mijas ar akmensdārzam līdzīgām platām trepēm. Šanhajā no 500
metru augstā 101. stāva platformas skatījuši milzu metropoles
zemāko – piecdesmit stāvu augsto celtņu kvartālus līdz
pamalei, vērojot zilo un rozā jumtu rajonus. Tas bija mūsu pirmais
piedzīvojums,” saka Aivars. “Taču Korejā vēl spilgtāka
jumtu estētika sasaucās ar viņu tautas tērpiem – no augšas
veroties tradicionālo kalnu ciematu namiņu dažkārt lielām puķēm
apgleznotajos jumtos, redzams, ka tie, citam citu aizsedzot, veido
neregulārus trijstūrus. Tādi parasti ir arī korejiešu dārgajos
nātru rāmijas audumu šuvumos, kas veidoti no maziem trijstūru
gabaliņiem.”

Nākamais ir dekoratīvie
akmeņi Šanhajā, kas blakus ziediem un kokiem ir būtisks dārzu un
pilsētas apstādījumu elements. “Piemēram, 400 gadu vecais
Jujuan dārzs vecpilsētā. Tas savulaik bijis iespaidīgākais un
vērienīgākais dārzs apkārtnē. Sākotnēji tajā bijušas
pelēkbaltu dobumainu akmeņu teiksmainas labirintu ejas starp
izsmalcinātiem paviljoniem, skatuvēm un terasēm. Dārgā
uzturēšana pazudinājusi tā saimniekus. 18. gadsimtā dārzu
atjaunojusi tirgotāju dibinātā Skaidrības un harmonijas
akadēmija, papildinot to ar koku stādījumiem. Dārzs kļuvis
publikai pieejams. Atšķirībā no skaistās Korejas dabas Ķīnā
daudzviet ainava ir vienmuļa, un dārzs atgādina par skaistajām
vietām, tās cildinot – akmeņi dārzā ataino jaukākās kalnu
ainavas,” stāsta dārznieks.

Ķīniešu dārziem ir
raksturīgs aizsegtā skata princips, kad daudz kas ir paslēpts aiz
baltām sienām un pats dārza īpašnieks ir scenārija autors,
noteikdams, kas dabā ir skaistais, ko ieraudzīsi aiz celiņa
kārtējā pagrieziena un ko redzēsi caur asprātīgas formas logu.
Ķīnieši savos dārzos ataino Imperatora pils parka vai arī dabas
skaistumu. Augstākajā dārza vietā būs paviljons kuģa formā un
jūras viļņus atdarinošie oļi. Kādā no dārza celiņiem nāk
klāt ķīniešu meitenīte un piedāvā parādīt tējas ceremoniju.

Tai pašā dienā ceļš
turpināts uz Ksitangu – kanālu pilsētu – un izbaudīts 20 km
brauciens ar motorratiņiem. “To kanāla dzīvi nemaz vārdos
nevar aprakstīt! Pēcpusdienā ūdenī jau atspulgojas gaismas,”
sajūsminās Aivars. Ķīnas Tautas Republikas dibināšanas
gadadienas priekšvakars arī bijis iespaidu pilns. “Salūts
svētku dienā bija jau deviņos no rīta,” saka Aivars.
Steidzīgi braukuši tālāk uz Suidžou. Ceļš bijis vieglāks,
pateicoties ķīniešu pretimnākšanai. “Dārza skata”
viesnīcā varēja apskatīt dekoratīvu šolaiku dārzu, un šajā
Zīda ceļa sākumpunktā interesants bijis Zīda muzejs, kur iepazīt
paša zīda, tā audumu tapšanu, stelles un tērpus. “Tādā
pašā veidā audumu darināšanu turpina arī mūsdienās.”

Suidžou ir dārzu
pilsēta, ar privātdārziem bagātākā Ķīnā. Tur tuvāk iepazīta
Pazemīgā Administratora dārzs, kas ir lielākais no 70 UNESCO
sargātajiem šīs pilsētas dārziem un ietver galvenos ķīniešu
dārza elementus. “Pie ieejas ķīnietes pārdod jasmīna ziedu
rokassprādzītes. Pastaigu dārzs ir ar tiltiņiem, dīķiem,
paviljoniem. Vienā no tiem strādā māksliniece, kas autortehnikā
izšuj daudzdimensionālas zīda gleznas, kas kā fotogrāfijas
attēlo dārza skatus. Ja viņas nav uz vietas, tad demonstrē video
par to, kā viņa to dara.” Katram no nozīmīgajiem akmeņiem
savukārt ir savs stāsts, kuru nav slikti pārzināt. “Pierakums
vai dārzniecība arī turpat blakus. Lotosus audzē keramikas podos
un nepieciešamības gadījumā nomaina,” stāsta Aivars.

Visas pasaules dārzi
vienuviet

Korejieši patiesi
lepojas ar savas zemes skaistumu un neierobežo skatu – paņem to,
kas no dabas ņemams, papildina ar vienu koku vai vienu akmeni un
iekārto vietu, kur to visu skatīties, un priecājas par dabiskumu.
Japāņi atkal ierobežotā telpā – simboliskā grants okeānā –
izvieto akmeņus tā, kā to darītu glezniecībā, un ainavā
izvieto banzai kociņus forsētā skaistumā. “Un nav vēlams
redzēt kādas citas ziedošas puķes, kas varētu šo skaistumu
mainīt,” paskaidro Aivars.

Pēc savas dabas
korejieši ir atšķirīgi no ķīniešiem un japāņiem, tāpēc ne
tikai dabas īpatnības veidojušas šo dažādo attieksmi pret dārza
iekārtošanu. Korejietis vai nu iet un strādā, vai arī bauda šo
savas zemes skaistumu, priecājas par saviem kalniem. “Korejieši
daudz ko dara kopā, sadevušies rokās, bet ķīniešiem ir
izteiktāka hierarhija.”

Aivars min piemēru par
Šanhajas skolēniem, kas ir vieni no zinošākajiem pasaulē, bet
viņiem ir problēmas ar radošumu, jo viņi ir labi izpildītāji.
Kamēr Korejā pat katrs rūpnīcas strādnieks var nākt ar savu
ideju un dalīties ar to, iesaistoties kopējā darbā arī ar savu
priekšlikumu.

Kad vaicāju, ko no
ceļojuma iespaidiem sev varētu ņemt latvieši, Aivars stāsta, ka
neviens jau nezina, kā ir pareizi. “Tāpat no Rīgai cauri
vestajām kravām mēs esam kaut ko sev paņēmuši, arī kaut ko no
ceļojumiem uz citām vietām,” viņš precizē.

Pirmajā izstādē
“Garden EXPO” Korejā pārsteidzis ainavu arhitektes Hvang
Dži Hae Sunčeonas līča niedrāju atainojums dārzā, kā arī
amerikāņu ainavu dizainera Čarla Dženka galvenā instalācija,
kas veidota no zemes uzbērumiem. Bijuši arī skatāmi modeļdārzi
no visas pasaules, neparasts Korejas dzelzceļa dārzs, kas izvedis
apmeklētāju cauri visai valstij.

Zinošāks skatītājs
pamana vairāk

Korejiešiem Džeondžu,
piemēram, ir pilsētas dzīves etnogrāfiskā telpa, kur iepazīstams
seno detaļu šodienas dzīvīgums – cilvēki šajā Hanoka ciematā
dzīvo. Tā nav statiska muzeja vide, bet tur viss ir saglabāts
tāds, kā pirms simt un vairāk gadiem. Tur, protams, ir veikali un
etnogrāfiskās darbnīcas, kur tu vari pats savu vēdekli izgatavot,
bet reizē tā iepazīt vēdekļu daudzveidību.

Ceļojuma beigās
Seoraksanas Nacionālajā parkā devušies skatīties, kā sāk
sārtoties kalnu koki, un Seulas torņu toņus skatījuši. “Gandrīz
nepieskaramies Rīta Miera dārzam Korejā, Džindžu peldošo
laternu stāstam par godu japāņu armijas atvairīšanai 1592. gadā,
Heinsas templim, kur glabājas senie rakstu drukājamie dēlīši,
kas radīti daudz agrāk pirms Gūtenberga preses izgudrošanas.
Sočonas nātru audumiem jeb rāmijām, no kuru šķiedrām top
vērtīgas drānas, Namhae ķiploku terasēm un vēl un vēl. Šis
ceļojums ir arī veiksmes stāsts, jo daudz ko izdevās redzēt,
pateicoties tam, ka visur paguvām laikā. Daudz izmantojām autobusu
satiksmi, un nebija sliktāk par braucieniem īrētā automašīnā,”
Aivars ir drošs.

Kad esam vairākas
stundas runājuši, abi saprotam, ka neesam ne tuvu tikuši klāt
dārzu noslēpumu izzināšanai. “Man šī stāstīšana palīdz
pašam saprast, ko tad es īsti esmu redzējis,” saka
A. Lukevics. Viņš arī atzīst, ka brauciens dod jaunu
dimensiju situācijās, kad paša veidotajos dārzos kaut kas
jāatrisina tehnoloģiski vai mākslinieciski.

Arī jebkurš no
skatītājiem, kurš zina un saprot, ir spējīgāks nolasīt to, ko
dārznieks vēlējies pateikt.