Apņemties ar kādu cilvēku pavadīt visu savu atlikušo dzīvi nav vienkārši. Ne tikai mīlestība, bet arī atbildība pret otru cilvēku un sabiedrību ir tas, kas konstituē laulību. Un katra pāra ziņā ir izlemt – solīt to cilvēku, Dieva vai sirdsapziņas priekšā.

Daudzi izvēlas tradicionālo
Laulības baznīcā Latvijā tiek praktizētas jau kopš 16. gadsimta un mūsdienās tiek atzītas arī valstiskā līmenī. Pirms baznīcas uz dzimtsarakstu nodaļu ir jādodas vien gadījumā, ja konkrētajam mācītājam viņa pārstāvētā baznīca nav piešķīrusi tiesības reģistrēt laulību. Tomēr no pagājušajā mēnesī Liepājā salaulātajiem vairāk nekā 80 pāriem, tikai desmit izvēlējās slēgt laulību baznīcā, stāsta Liepājas Pilsētas dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Dzintra Mirdza Reisa. “Lai cilvēks būtu pilnvērtīgs draudzes loceklis, tas tomēr prasa daudz,” viņa skaidro, kāpēc daudzi izvēlas iet šo ceļu.

Tomēr pat ja cilvēki ir nolēmuši precēties baznīcā, vispirms viņiem jādodas uz dzimtsarakstu nodaļu, kurā līgava un līgavainis tiek pārbaudīti datu bāzēs un tikai pēc tam iespējama laulība baznīcā. Savukārt pēc kāzām informācija par jauno pāri atkal nokļūst dzimtsarakstu nodaļā. “Kādreiz bija savādāk, bet tas tomēr radīja daudzus pārpratumus,” bilst nodaļas vadītāja.

Dz. M. Reisa ir cilvēks, kuram informācija par Liepājas jaunajām ģimenēm bijusi pieejama jau ilgus gadus, tāpēc arī izvērtēt to, kas šajā laikā ir mainījies, nav grūti. Lielākā daļa pāru tomēr izvēlas tradicionālas laulības dzimtsarakstu nodaļā, viņa atzīst. Ja pāri vēlas, ko neparastāku, laulības ir iespējams reģistrēt arī citās tam piemērotās vietās, tomēr šogad neviens pāris Liepājā šādu vēlēšanos vēl neesot izteicis. “Tāpat kā baznīcā ir laba aura, man šķiet, ka arī pie mums tāda ir,” viņa atzīst. Par to liecinot arī fakts, ka vēl pavisam nesen saņēmuši vēstuli no pāra, kas savulaik precējies Liepājā, bet nu jau daudzus gadus dzīvo pie Urāliem. “Viņiem vajadzēja atkārtoti nosūtīt dokumentus un par atbildi saņēmām vēstuli, kurā bija teikts, ka labākie dzīves gadi pavadīti tieši Liepājā,” ne bez lepnuma saka Dz. M. Reisa.

Svarīga ir laulāto izpratne
“To jau arī pati valsts zināmā mērā ir formulējusi, ka laulība, kas nav slēgta baznīcā, ir civillaulība – tikai juridisks akts,” vaicāts, kāda ir būtiskākā atšķirība starp valsts iestādē un baznīcā noslēgtu savienību, atbild luterāņu mācītājs Ainārs Jaunskalže. Laulības baznīcā tiek slēgtas ne vien cilvēku, bet arī Dieva priekšā. “Tās slēdz uz mūžu,” piebilsts mācītājs.

Tomēr nevar noliegt, ka mūsdienās nereti šķirtas tiek arī baznīcā slēgtās laulības. “Tad jāskatās, vai laulība ir pareizi notikusi, vai tā nav noslēgta vieglprātīgi un bez izpratnes,” paskaidro A. Jaunskalže. Tādā gadījumā laulību faktu var atzīt par nenotikušu, viņš atzīst.
Bet, vaicāts, cik tad liela ir precēties gribētāju izpratne par laulībām, mācītājs saka, ka nereti tā nebūt nav liela. “Lielā mērā cilvēki pie mums nenāk gatavi, un tas viss ir jāskaidro,” stāsta garīdznieks. Neskatoties uz to, gadījumi, kad cilvēki tomēr vēlas apprecēties baznīcā, jebkurā gadījumā ir vērtējami pozitīvi. “Visvairāk apbēdina nelaulāto cilvēku skaits,” nosaka A. Jaunskalže. Bieži neprecējušies pāri ierodas pie mācītāja, jo vēlas nokristīt savu bērniņu, viņš stāsta. “Ir atļauts kristīt bērnu, ja vecāki nav precējušies, bet vismaz viens no viņiem ir kristīts, tomēr, it īpaši, ja vecāki nav noslēguši pat civillaulību, mudinām arī salaulāties,” uzsver mācītājs.

Jāatzīst, ka mūsdienās kristīgās konfesijas kļūst aizvien pretimnākošākas. “Pats esmu laulājis arī ekumēniskā dievkalpojumā,” ar smaidu saka A. Jaunskalže. Tas nozīmē, ka, ja, piemēram, precas katolis ar luterāni, klāt ir abu konfesiju mācītāji. Vissakārtotākās ir tieši attiecības starp Romas katoļu un Evanģēliski luteriskajām baznīcām, atzīst mācītājs. Tomēr luterāņi tiek laulāti arī ar citu tradicionālo konfesiju pārstāvjiem.

Kāzas iegūst citu saturu
Lai gan retāk, ir arī pāri, kas joprojām vēlas precēties pēc seno latviešu tradīcijām. “Ļoti reti, kad nonākam kontaktā ar pāriem, kas nolēmuši precēties pēc senajām tradīcijām, lielākoties pie mums vēršas tad, kad kāzu plāns jau ir gatavs un cilvēki vēlas iekļaut tajā arī kaut ko no senajām tradīcijām vai pavadīt laiku ar dažādām izdarībām,” stāsta Rucavas Tradīciju kluba vadītāja Sandra Aigare. Rucavas “Zvanītājos” tad tiek izspēlēti raksturīgie kāzu rituāli. “Liekam iedomāties, kā tas būtu, ja jaunā sieva būtu pirmo reizi atvesta uz vīra mājām,” saka tradīciju zinātāja. Šādām reizēm vienmēr ir piederīga gan savstarpējā apdziedāšanās, gan uguns kuršana un ziedojumi ugunij un arī maizes cepšana. “Jaunais pāris uzcep maizīti, un tad liekam jaunajam vīram to pārgriezt, lai redzētu, vai viņš ir pietiekami stiprs, bet sievai iedodam medus bļodiņu, lai apsmērē maizīti,” stāsta S. Aigare. Nereti Rucavas sievas brauc arī uz svinību vietām, piedalās mičošanā un citās arī mūsdienās populārās kāzu norisēs.

Vaicāta, kāpēc, viņasprāt, ir tā, ka dažas no kāzu tradīcijām ir atradušas ceļu līdz mūsdienu svinībām, bet citas teju pavisam izzudušas, rucavniece atbild, ka daudzi senie rituāli patiesībā ir transformējušies un joprojām tiek daļēji ievēroti arī mūsdienās. Piemēram, paradums dāvināt pateicības dāvanas vedējiem un piederīgajiem cēlies no ieražas apdāvināt jauniegūto ģimeni, lai tādējādi tai pielabinātos, smaidot stāsta S. Aigare. Bet rotaļa, kurā jaunajam vīram jāatpazīst sava sieva starp citām, to neredzot, ir daļa no derību rita. Un arī mičošana no reāla rituāla kļuvusi daudz simboliskāka. “Tas ir brīdis, kad meita kļūst par sievu, mūsdienās tas vairāk ir simboliski, tomēr pāreja no viena stāvokļa otrā saglabājas, to cilvēki jūt, un tā tas vienmēr būs,” uzskata tradīciju pētniece.

Turklāt lielākoties senie rituāli tiek pildīti tikai daļēji ne tikai tāpēc, ka mainījušies cilvēku paradumi, bet arī pašas kāzas notiek daudz īsākā laika posmā. Ja cilvēki nolēmuši apprecēties patiesi atbilstoši senajiem rituāliem, tam jāsāk gatavoties ļoti savlaicīgi. Zinošu cilvēku, pie kuriem griezties pēc padoma ir daudz, iedrošina S. Aigare. “Tad viss sākas ar derībām, pēc tam izdevām, kas ir ļoti skaists brīdis, kad jaunā meita tiek saposta un vesta uz vīra mājām,” par rituāliem, kas notiek vēl tikai gatavojoties pašām svinībām, stāsta rucavniece. “Daudz ko var izdarīt,” viņa piebilst. Ja jaunais pāris tiešām gatavojas kāzām pēc senām tradīcijām, tās iegūst pilnīgi citu saturu, kļūst jēgpilnākas.

Uzziņai

Civillikums paredz:

/ Laulība rada vīram un sievai pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību.
/ Ja laulājamie pieder pie ev. luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu vai Mozus ticīgo (jūdaistu) konfesijas un vēlas salaulāties pie savas konfesijas garīdznieka, kuram ir attiecīgās konfesijas vadības atļauja, tad viņus laulā pēc attiecīgās konfesijas noteikumiem.
/ Laulā dzimtsarakstu nodaļas amatpersona vai norādīto konfesiju garīdznieki, ja ir ievēroti laulības noslēgšanas noteikumi.

Avots: www.likumi.lv

Laulības baznīcā:

/ Kristīga laulība ir divu kristiešu – vīrieša un sievietes – likumīgi noslēgta savienība uz mūžu, kas īstenojas kristīgā kopdzīvē.
/ ‍Laulība ir Dieva iestādījums. Katram kristietim laulību pienākas slēgt baznīcā paredzētā kārtībā.
/ Stājoties laulībā, jāapzinās, ka dotais solījums būs jāpilda “līdz nāve jūs šķirs”.
/ Noslēgt laulību baznīcā nozīmē – solīties dzīvot kristīgu laulības dzīvi, tas ir, praktizēt kristīgo ticību gan individuāli, gan arī laulībā un ģimenē.
/ Laulības kristīgajā baznīcā parasti nenotur lielā gavēņa laikā.

Avots: www.lelb.lv

Precības pēc latviešu tradīcijām:
/ Senie latvieši uzskatīja, ka derības ir noslēgtas kā uz zemes, tā debesīs, jo tās svētī visi dabas elementi: zeme zem kājām, vējš debesīs, ūdens visos tā veidos un uguns – visspēcīgākais elements, kas uztur sarunu ar Dievu, simbolizē seno dievību Pērkonu.
/ Senākais līgavas iegūšanas veids ir līgavas zagšana. Tautas dziesmās apdziedāti dažādie apstākļi, kādos līgavas tiek zagtas.
/ Nedaudz jaunāks līgavas iegūšanas veids ir tās pirkšana par naudu. Līgavas un līgavaiņa radinieki, līgavainis pats vai viņa vecāki vienojas par naudas daudzumu, kas būtu maksājama.
/ Izdevas bija brīdī, kad jaunā sieva pameta tēva mājas. Pušķošana bija ritualizēta, maģiska darbība, kurai pamatā gan labuma vairošana, gan labuma aizsargāšanas funkcija.
/ Līdzināšana ir rituāls, ko mūsdienās aizstāj ceremonijas dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā. Mērķis ir savienot pāri kopdzīvei, caur ko abi kļūst līdzīgi jeb nostājas līdzās. Šis rituāls vislabāk jānotur īpaši enerģētiskās vietās. Tam ir stiprinoša iedarbība arī tad, ja jaunais pāris tam netic.
/ Mičošana ir rituāls, kur līdzināto pāri ieved sievas un vīra kārtā. Mičošana un pūra dalīšana agrāk notika dažādos laikos, nevis tieši pusnaktī.

Avots: www.precos.lv