1911. gadā Liepājā ir 83 311 iedzīvotāju (Karosta ārpus skaitīšanas), ticības dažādas, arī dievnamu skaits dažāds: luterāņi ir 45839 ar divām baznīcām un lūgšanu namu Jaunliepājā, katoļi – 18540, viņiem viens dievnams. Ebreji, kuri savu ticību kopj sinagogā  un vairākos lūgšanu namos, Liepājā ir 10308. Islāmam piederīgi ir 139, citām ticībām – 24. Pareizticīgie – 8461. Viņiem trīs dievnami pilsētā, katedrāle Karostā, un pilsēta centīgi meklē vietu, kur būvēt vēl vienu – imperatora Aleksandra III piemiņai, Sv. Aleksandra Ņevska vārdā nosauktu.

Kur celt? Kādu celt?
Šie jautājumi gūst polemikas apveidus kopš pirmā priekšlikuma izteikšanas, bet augstāko kaislību vilni sit 1911. gadā. 9. janvārī Liepājā ierodas Kurzemes gubernators Nabokovs un vada katedrāles būvkomisijas sēdi. Izskatīts tiek kārtējais priekšlikums – būvēt Jaunā tirgus vietā. Priekšlikumu noraida, jo šī vieta “priekš katedrāles par šauru”. Jauns ieteikums – pilsētas dārzniecība Peldu un Ūliha ielas stūrī. Šo jautājumu būvkomisijai jārisina līdz nākamajai sēdei.

17. janvārī noslēgusies projektu iesniegšana katedrāles projektu konkursam Sanktpēterburgas Ķeizariskajā arhitektu biedrībā. Iesniegti 20 projekti. “Вести Либавы” ziņo, ka “neviens uz pirmo skatu komisiju neapmierinot un nākošās dienās spriedēju komisija apskatīs un nodos savu spriedumu”.

Martā Liepājā vēl viens priekšlikums – celt Aleksandra III piemiņas katedrāli Alejas laukumā, kur hauptvaktes (virssardzes) ēka it labi varēšot noderēt baznīcai kā blakus ēka, jo “laukums pilsētas dārzniecībā esot par mazu un atrodoties par daudz tālu”.

22. martā Nabokovs atkal ir Liepājā. Pabrokastojis salonvagonā, apmeklējis muzikāli – literāro biedrību, viņš “pilsētas namā divas stundas vada būvkomisijas sēdi”. Viedokļu dažādība ir nepārvarama: pieci locekļi balso par Alejas laukumu, 7 par Jauno tirgu un 9 par vietu Peldu ielas galā.

2. jūnijā domnieku sēdē ar 27 “pret” un 28 balsīm “par” Peldu ielas gals netiek izlemts, jo nav divu trešdaļu balsu vairākuma ne vienā, ne otrā viedokļa realizēšanai.

Pienācis 8. jūnijs. Gubernators Nabokovs atkal Liepājā kārtējā būvkomisijas sēdē. Bet sēde īpaša, jo sapulcējušies apspriež divus katedrāles būves plānus, no kuriem viens – “arhitekta Kričinska godalgots, otrs – arhitekta Konstantinoviča, kas konkursā nemaz nebija iesniegts”.  Tiek nolemts katedrāli būvēt pēc Kričinska plāna un pašu arhitektu lūgt atbraukt uz Liepāju “izskaidrot /../jautājumu par vietas izvēli”.

Jūlija sākumā “ārkārtēja sapulce Pilsētas valdes telpās, lai atrisinātu jautājumu, kur dot gruntsgabalu Aleksandra III piemiņas katedrāles celšanai”. Un top saredzams meklējumu noslēgums. Līdzās – skandāls.

Katedrāles būvei jauna vieta – sporta laukums Kūrmājas prospekta galā, un, ja “izvēle kristu uz sporta laukumu”, tad dome nākošā sēdē nolemšot to laukuma daļu, kas pieder privātīpašniekam, atsavināt, samaksājot viņa prasītos 28 000 rubļu. Taču izrādās, ka Pēterpils viesnīcas īpašnieks Kiršhovs, kurš šo  gruntsgabalu nopircis no Vācu teātra biedrības, nav saņēmis guberņas iestāžu apstiprinājumu pirkumam un zeme formāli joprojām pieder biedrībai. Un sākas principiāla cīņa starp Liepājas latviešu un vācu pilsonību. Protams, avīžu slejās. Pirmā apsūdz otru, ka tā negodīgi cenšas iegūt atvieglojumus no pašvaldības jaunā vācu teātra celtniecībai. Vācu puse tam sparīgi pretojas, taču argumentācija vāja.

12. jūlijā avīze atkal ziņo par gubernatora ierašanos. Šoreiz kopā ar arhitektu Krečinski. Kopā ar viņu izvērtē grunts paraugus vietās, kuras piedāvātas katedrāles celšanai. Līdz ar to liekas, ka būvkomisija nonākusi pie galējā lēmuma. Noraidot Alejas laukumu un jūrmalas stādījumus jeb Peldu ielas galu, “būvkomisija pieņem kā visnoderīgāko katedrāles būvei sporta laukumu Kūrmājas prospektā 28”.

18. augustā notiek Liepājas domnieku 13. kārtējā sēde.  Pilsētas galvam Albertam Volgemutam jāiesaka pieņemt Zālamana lēmumu. Viņš uzaicina domniekus piekrist vācu teātra biedrības piedāvājumam dāvināt sporta laukumu būvkomisijai, dodot 28 000 rubļu cita gruntsgabala pirkšanai no Kiršhofa kunga, jo “sportplacis katedrāles būvkomisijai tūlīt vajadzīgs un liegt tai to, kas solīts, būtu kauns priekš visas pilsētas”. Nelielu juridisku nepilnību palīdz novērst zvērinātā advokāta Andreja Sīmaņa asais prāts un attapība. Katedrāles vieta iezīmēta.

1912. gada 30. augustā “Dieva mierā dusošā ķeizara Aleksandra III vārda dienā”, pēc dievišķās liturģijas Aleksandra Ņevska baznīcā stingri noteiktā kārtībā gājiens dodas uz vietu, kur tiks guldīts katedrāles pamatakmens. Sarakstā uzskaitīta 21 cilvēku grupa. Pirmie jāj gorodovoji, tad seko skolu audzēkņi, garīdzniecība, gubernators Nabokovs, ģenerāļi un admirāļi, augstākie ierēdņi, pilsētas valde, biedrības, ugunsdzēsēji un karaspēks kā 20. pēc kārtas. 21. – personas, kas vēlas piedalīties gājienā. Būvniecība veicas raiti līdz to pārtrauc 1. pasaules karš.

No labām iecerēm līdz spridzināšanai
1923. gadā liepājnieki ieklausās kāda Rīgas laikraksta paustajā ziņā, ka “krievu katedrāli uz Kūrmājas prospekta paredzēts noplēst. Šāds nodoms ir ticis vairākkārt pacelts, bet atmests, jo dzelzsbetona būvi pilsētas centrā nedrīkst spridzināt”.

Taču līdzās nograušanas proponētājiem bija arī prāti, kuri domāja, kā celtni izmantot. Arī 1922. gadā dibinātā Kurzemes muzeja biedrība. Diemžēl ēku apskatot, tapa skaidrs, ka pārāk daudz līdzekļu nepieciešams, lai to piemērotu muzeja vajadzībām. Izskan arī priekšlikums kupolus pārveidot. Tad varētu iekārtot lielisku observatoriju, kādas Latvijā nav, bet kāda būtu ļoti vēlama. 1927. gadā katedrāle nonāk Latvijas pareizticīgās baznīcas Sinodes pārziņā, lai nākamajā gadā, samaksājot baznīcai 3500 latu par zemi un mūriem, atkal pārceļotu Liepājas rūpju lokā. Naudu izlieto Liepājas pareizticīgo draudžu vajadzībām. Trīsdesmitajos gados seko vēl daži ieteikumi: kazino, ērģeļmūzikas zāle…

Tad 1936. gada 4. oktobrī laikraksts “Kurzemes Vārds” informē: “Pareizticīgo katedrāles nepabeigto ēku Kūrmājas prospektā sākusi nojaukt pilsētas pašvaldība, par ko pilsētas valde panākusi vienošanos ar pareizticīgo baznīcas pārvaldi. Nojaucamās katedrāles materiālus paredz izlietot  Liepājas atbrīvošanas pieminekļa laukuma uzpildīšanai un noplanēšanai un arī citām vajadzībām”.

Trīs nedēļās noārdīti, notīrīti un aizvesti vairāk nekā 35 tūkstoši ķieģeļu, kurus izmanto pilsētas viesnīcas būvei. Strādnieki saņem 21 latu par tūkstoti notīrītu ķieģeļu. 4. novembrī sākas spridzināšana. Mūri nepadodas. Tā nodēvēta par Liepājas alkazaru (cietoksni). Dramatisks ir 10. novembris. No spēcīgā satricinājuma tuvējām mājām izbirst logu rūtis, daži ķieģeļu gabali aizlido pāri Ūliha ielai, bojātas daudzas elektriskās spuldzes, kāda šķemba pāri prospektam ielido pa logu dzīvoklī.

Spridzināšana turpinās arī decembrī. 12. decembra vakarā, atskanot spēcīgai rīboņai, zeme, šķiet, līgojas visā Kūrmājas prospektā. No 15 metru augstuma nogāzies ap 90 tonnu smagais katedrāles velvējums. Katedrāles mūri kļuvuši bīstami nedroši. Strādniekiem aizliegts tiem tuvoties. 23. decembrī nogāž 100 tonnas smago kupolu, tam līdzi sabrūk 400 tonnu smagā mūra siena. Kupols ir tik izturīgs, ka paliek vesels. 31. decembrī saspridzina lielo zvana torni. No dievnama vēl pāri palikuši mazie zvanu torņi un daļa no sienas, tos saspridzina 8. janvārī. Liepājas pilsētas 1937. gada budžeta pārskats sniedz ziņas, ka katedrāles nojaukšana šai gadā vien izmaksājusi 9231 latu un 23 santīmus.

Pamatakmens liecība
Sākot katedrāles nojaukšanu, Liepājas pilsētas valde vienojas ar Liepājas pareizticīgo baznīcas valdi, ka viss pamatakmenī iemūrētais paliek Liepājas pareizticīgo īpašumā. Novembra beigās katedrāles mūros ierodas advokāts Malkins, mācītājs Jankovičs un būvuzņēmējs Volkovskis. Strādniekiem piesola maksāt 30 latu lielu atlīdzību, ja viņi akmeni atradīs un izkals. Meklējumi turpinās divas dienas, taču bez panākumiem. Strādniekiem par darbu samaksā parasto dienas algu.

Tikai 1940. gada 20. marta pēcpusdienā strādnieki, ar dzelzs vergām laužot katedrāles pamatus, akmeni atrod. Nākamajā dienā Pilsētas valdes telpās tiek atvērts iedobums akmenī. Tajā atrodas maza sudraba kārbiņa ar uzrakstu “Svētie pīšļi”. Sudraba plāksnē lasāms pamatakmens guldīšanas gads, pilsētas galvas Volgemuta un katedrāles celtniecības uzrauga Židkova vārdi.
Tajā arī izlasāms, ka līdzekļus katedrāles būvei ziedojusi pati tauta.

Raksts sagatavots, izmantojot A. Pankratova, K. Sokolova publikācijas, periodikas materiālus.