Režisors/horeogrāfs Sergejs Zemļanskis Liepājas teātrī iestudē otro reizi. Raiņa “Induļa un Ārijas” iestudējums savulaik skatītājus sašķēla: vieni sajūsminājās, citi izrādi nepieņēma, un teātrim, šķiet, radusies pārliecība (varbūt ne gluži bez pamata), ka problēma bija teksta trūkumā. Nikolaja Gogoļa “Precību” programmiņā tāpēc ne tikai iedrukāts sižeta atstāsts, bet arī dots asprātīgs apakšvirsraksts: “Komēdija – trūkst vārdu!!!” Vārdu patiešām nav, toties ir stāsts, kas, cerams, pārliecinās arī skeptiķus – “Precības” ir vērts redzēt!

Jāatzīstas, arī es par “Induli un Āriju” nefanoju, gan ne teksta trūkuma dēļ. Zemļanskis strādā meistarīgi, un tam, ko viņš dara, patiesi ir vairāk sakara ar teātri nekā ar deju – viņš aktieru ķermeņus izmanto vizuāla teātra radīšanai, un par kustību tajā ne mazāk svarīgas ir mizanscēnas, kostīmi un scenogrāfija, atmosfēra… Tā ir specifiska, bet ne gluži unikāla valoda, un vizuāli krāšņos darbus, ticu, labāk uztver skatītāji, kuru estētiskās pieredzes pamatu veido kino un digitālie mediji; Zemļanska teātra valoda viņiem ir pazīstama, saprotama. Vai ar estētiku vien pietiek, ir sarežģītāks jautājums, un Raiņa lugas problemātikai Zemļanskis, manuprāt, klāt nebija ticis. Tieši ar to (un sajūsminošā veidā) arī atšķiras “Precības” – režisors saprot, kādu materiālu iestudē. Un ne tikai saprot – viņa interpretācija ir erudīta un pamatīga.

Gogoļa 1842. gadā sarakstītajās “Precībās” ir ierakstīts noslēpums: ne velti lugu, kas balstās sen neaktuālās attiecību formās, joprojām iestudē. Ivans Kuzmičs Podkoļosins tā kā būtu gatavs precēties (precīzāk: viņam saka – derētu, un viņš nav pret), un to pašu var teikt par Agafju Tihonovnu Kuperdjaginu. Viņiem vajadzētu satikties, un pie darba ķeras savedēji – Fjokla Ivanovna un Iļja Fomičs Kočkarjovs. Tiesa, bez sarežģījumiem neiztiek, jo abi amata meistari savā starpā konkurē, un Kočkarjovam nākas krietni nopūlēties, lai tiktu vaļā no citiem līgavas tīkotājiem, bet beigās viss ir labi: jaunais pāris ne tikai satiekas, bet arī saprotas, un tiek rīkotas kāzas. Tad – līgavainis aizbēg.

Šis sižeta pavērsiens padara “Precības” par mīklu, ko joprojām gribas minēt. Gogoļa luga nerada šaubas, ka Podkoļosins un Agafja Tihonovna ir viens otram piemēroti. Tas ir gandrīz brīnums, ka abi sapņotāji ir satikušies un ieskatījušies, bez tam – viņu laimei nav šķēršļu. Izskaidrot, kāpēc Podkoļosins bēg, balstoties psiholoģijā, nevar. Izrādes programmiņā iestudējuma libreta autore Rasa Bugavičute-Pēce mēģina, tomēr nepārliecinoši. Pēc Bugavičutes-Pēces, luga ir par salauztiem cilvēkiem, kas paniski baidās no tuvības (citējot: kā kucēni, kas alkst glāsta, bet gaida, ka sitīs), tāpēc nolemti vientulībai. Bet tur jau tā lieta, ka Gogoļa tēli nav vis traumēti, tieši otrādi – viņi ir harmoniski, pat laimīgi, lai arī pasīvi.

Programmiņas teksts ļauj jokot, ka šoreiz būtu bijis labāk paklusēt, jo Zemļanska versija ir smalkāka un oriģinālam atbilstošāka par vārdos izteikto skaidrojumu. Gogoli vairākkārt mēģināts klasificēt kā reālisma literatūrai piederīgu, bet īstenībā viņš ir romantiķis, un, lasot viņa darbus, acīs duras hiperbolas, groteska, uz sirreālisma robežas balansējošā atmosfēra. It kā reālistiskā – racionālā, izskaidrojamā – pasaule, rūpīgāk ieskatoties, ir savāda. Vai tas būtu “Revidents”, kurā vesela pilsēta aiz bailēm burtiski sajūk prātā no nekurienes uzradušamies puišeļa priekšā, vai “Šinelis”, kurā bez īpašnieka palicis mētelis naktīs terorizē Pēterburgu… Blakus sociālai kritikai (kuras Gogoļa darbos, protams, arī netrūkst) jūtami mājieni uz kādu citu, iespējams, dēmonisku eksistenci, kas atrodas cieši līdzās mūsējai un ar ko saskaroties lietu racionālais, reālistiskais apveids paveras, ļaujot aiz maskām saskatīt patiesās sejas.

Zemļanskis nereālistisko Gogoļa slāni iznes priekšplānā. Izrāde sākas ar sapņa ainu – Podkoļosins, naktskreklā un milzīgā naktscepurē, grozās no vieniem sāniem uz otriem, draudot izkrist no gultas, tā, ka kalpam Stepanam nepieciešams viņu nemitīgi uzmanīt: pacelt nokritušo roku, iebīdīt atpakaļ kāju, apsegt, pieturēt… Bet pāri viņam laižas milzīgs līgavas plīvurs, finālā guļošo pamodinot. Izrāde arī beidzas ar sapni (varbūt murgu): Agafja Tihonovna uz nedabiski liela pilnmēness fona milzīgā līgavas kleitā iet pretim līgavaiņa uzvalkā ietērptam manekenam, un viņai kā plēsīgi, pārdabiski veikli putni uzklūp atraidītie līgavaiņi. Tā viņa arī paliek – viena, cīnāmies ar kraukli, kas tup uz viņas rokas un vēlas saplosīt. Pa vidu abiem sapņojumiem ir noritējusi “īstā”, reālā dzīve – ar ciemos iešanu, līgavas un līgavaiņu vērtēšanu, gatavošanos kāzām. Izrādes ansamblis – Ilze Trukšāne (Agafja Tihonovna), Karīna Tatarinova (Agafjas krustmāte), Samira Adgezalova (Fjokla), Sandis Pēcis (Stepans, Starikovs), Kaspars Kārkliņš (Jaičņica), Mārtiņš Kalita (Anučkins), Armands Kaušelis (Ževākins) – spēlē aizrautīgi un ar savu asprātību padara Gogoļa visai nopietno darbu par izbaudāmu komēdiju. Bet Anete Berķe (kalpone Duņaša), Rolands Beķeris (Podkoļosins) un Gatis Maliks (Kočkarjovs) piesaista vēl kādā citā līmenī: Berķe ar fascinējošu enerģiju un veiklību burtiski apbur ne tikai Agafjas līgavaiņu kohortu, bet arī zāli, savukārt Beķeris un Maliks savās lomās smalki izspēlē to, par ko īstenībā ir stāsts: par sastapšanos ar dzīvi. Vai varbūt var teikt: izšķiršanos dzīvot.

Izrādes stāstu formē divi slāņi: kustību partitūra un vizuālais noformējums, bez tam abi – nozīmēm pārsātināti. Scenogrāfiju un kostīmus veidojis Maksims Obrezkovs, un “Precības” ļauj iztēloties, kā izskatītos Tima Bērtona filma, ja viņš nolemtu ekranizēt stāstu par krievu sādžu. Atsauces uz Bērtonu, domāju, diez vai ir nejaušas – pārāk uzkrītoši tiek kopēta viņa animācijām tik raksturīgā mēnesgaisma, groteskās – garumā izstieptās, dažādas ķermeņa daļas hiperbolizējošās – cilvēku figūras, ekspresīvie grimi, tumsas un formu/rakstu spēles… Bet atsauce ir vietā – Bērtons ir izaudzis no gotiskā romāna un romantiķu darbiem, no iestudējumā citētā Edgara Alana Po, no Gogoļa… Šīs (un daudzas citas izrādē saskatāmās) vizuālās alūzijas ļauj lasīt Zemļanska “Precības” tā, kā lasa dzejoļu krājumu: interpretējot, sasaistot ar to, ko pats esat redzējis, lasījis, izsapņojis, un – jo vairāk, jo labāk. Iestudējums nepiedāvā tikai vienu, pareizo atbildi, bet pieļauj paralēlu, savstarpēji bagātināties spējīgu lasījumu mozaīku.

Tas īpaši attiecas uz kustību partitūru. Silvija Radzobe recenzijā portālā kroders.lv analizējusi Zemļanska iestudējumu kā delartiskās komēdijas variāciju. Režisors intervijā “Dienā” runājis par mēmā kino ietekmēm – Čarliju Čaplinu, Busteru Kītonu… Īpaši jau brīnišķīgais Kītons, kura varoņi allaž dzīvo uz robežas starp sapni un realitāti, nāk prātā, skatoties Beķera Podkoļosinā. No šejienes viens solis ir līdz cirka, tautas teātra vai fiziskās komēdijas tradīcijām. Bet tikpat labi var uzsvērt arī dēmoniskuma līniju, kas Gogoļa darbos ienāk no tautas (leļļu) teātra tradīcijas, un atgādināt, ka jautrais klauns jeb Arlekīns pirmsākumos bijis draiskulīgs velnēns, kam sagādā prieku iznerrot. Gata Malika Kočkarjovs šādam raksturojumam pakļaujas pilnībā – viņa atturīgajā elegancē ir mazliet par daudz kaķiska lokanuma un arī skatiens pārāk asredzīgs (īpaši jau ainā, kur viņš ieģērbj kalpus amoru kostīmos un liek sargāt tikko līgavaiņa kārtā iecelto Podkoļosinu – ka neaizšmauc), lai neiedomātos, ka tieši viņš rausta aiz aukliņām tēlus kaut kādu slēptu – savu – interešu vadīts. Un tomēr viņam neizdodas. Paliek jautājums: uz labu vai sliktu?

Zemļanska izrādē man patīk tas, ka viennozīmīgi atbildēt nav iespējams. Žēl, ka varoņu satikšanās izjukusi. No otras puses – jebkurš romantiķis (Gogolis nav izņēmums), protams, uzskatītu, ka īstā dzīve dzīvojama tieši sapnī un ikdienība nogalina – vispirms garīgi, tad fiziski. Bet sapņot jau iespējams tikai vienatnē, tāpēc – kas zina… Katrā ziņā aizdomāties par šo jautājumu nevar nākt par sliktu arī šodienas reālpragmatiskajā pasaulē.