Gārsas lapiņas ar kausētu sviestu vai saceptas omletē un ceriņu ziedi dzeramajā ūdenī. Var arī sablenderēt nātru zupu vai apēst koši dzeltenu pieneni. Dabā var atrast daudz ko ēdamu, vērtīgu un garšīgu.

Mūsu vecmāmiņas un vecvecmāmiņas mācēja augus lietot, lielākā daļa no mums gan vairs ne. Tāpēc Liepājas Universitātes docente un ziedu studijas “Liepzars” vadītāja Vaira Kārkliņa rīko seminārus, lai šīs senās gudrības celtu atkal godā. Sarunā ar “Kultūras Pulsu” viņa atklāja nelielu daļu no visa tā.  

– Nu jau vairāk nekā 10 gadu esat prom no Liepājas un dzīvojat Pāvilostā.
– Jā, jo tur ir manas dzimtās mājas. Vecāki aizgāja Aizsaulē, un tā es no sava Liepājas dzīvokļa pārcēlos atpakaļ uz turieni.

– Tas droši vien nozīmē, ka vasaru laukos izjūtat īpaši koši.
– Ne tikai vasaru, bet katru dienu un nakti – laiks, kas tur ir pavadīts, dod nesalīdzināmi vairāk spēka nekā Liepājas dzīvoklis. Kad izbraucu cauri Vērgales mežiem, jūtu, ka tie noņem stresu. Lai gan tur ir arī sava bēdīgā puse – mežus pēdējā laikā tik ļoti izcērt, ka es to sajūtu tīri fiziski. Braucot garām izcirtumiem, jūtu, ka enerģija manī neienāk tā, kā agrāk. Martā, kad vēl bija sniegs, es lidoju mājās no Vācijas, un lidmašīna laidās pāri Pāvilostai. No gaisa turienes meži izskatās kā šaha dēlis: izcirstais kvartāls, neizcirstais, izcirstais, neizcirstais – baiss skats. Mani tas ļoti ietekmē. Es pat izjūtu tādu kā vainu par to, ko mēs nodarām dabai. Lai gan arī saprotu – koki pāraug, tāpēc meži ir jātīra. Tikai jautājums, kāpēc mūspusē cērt pa tīro, bet, piemēram, Ventspils pusē, arī Kuldīgas – mežus nevis izcērt, bet tik tiešām tīra.

– Jūsu maizes darbs ir saistīts ar matemātiku – esat docente Liepājas Universitātē, bet jūsu vaļasprieks ir augi un ziedi. Kā tas ir noticis?
– Ļoti likumsakarīgi: rēķināšana, ziedu un augu mīlestība man vienmēr ir gājusi paralēli. Mans tēvs visu mūžu nostrādāja par grāmatvedi, bet viņš bija mācījies spēlēt vijoli un visu mūžu nodarbojās arī ar gladiolu un vēlāk arī liliju audzēšanu un selekciju. Tā ka es to pašu vien atkārtoju – tikai citās izpausmēs. Mana mamma arī bija grāmatvede un saistīta ar matemātiku. Es kādreiz teicu – matemātiku un grāmatvedību – nemūžam! Bet dzīvē notiek citādāk.

– Jūs tēva darīto esat paņēmusi daudz plašāk: gan floristiku, gan daudz ko citu, ko vien ar augiem un ziediem var izdarīt.
– Jā, un tikai pavisam nesen es uzzināju, kā to visu, kas mani interesē, sauc – tā ir etnobotānika. Katru gadu cenšos padziļināti iepazīt kādu augu un iemācīties ko jaunu augu lietošanā. Es jau sen interesējos par ēterisko eļļu iegūšanu no augiem. Lai sevi mobilizētu, esmu pieteikusies seminārā, kas par šo tēmu norisināsies Austrijā. Mazliet mēģināju pati, rezultāts bija neveiksmīgs, tad izlēmu: labāk ir mācīties pie cilvēkiem, kas to jau dara sen, varbūt iegādāšos arī Leonardo aparātu un varēšu darboties.

– Varbūt iznāks mazais bizness?
– Kas zina – varbūt? Jau tagad Pāvilostā reizi mēnesī rīkoju seminārus par to, kā izmantot augus un ziedus. Pavasarī mums bija nodarbība par to, kā izmantot pumpurus, bet maijā mēs gatavojām zaļos ēdienus. Vēl būs semināri par zāļu tējām, savvaļas augļu izmantošanu, sakņu lietošanu. Man ir pašai sava lauku virtuve, ar kuru varu aizbraukt pie jebkuras kompānijas jebkurā pļavā, mēs varam lasīt zālītes un augus un turpat tos arī gatavot. Jāatzīst, ka cilvēkiem ir ļoti liela neticība, ka savvaļas augus var ēst. Tāpēc dalībnieku nav daudz. Bet mani tas neskumdina, esmu priecīga, ka atkal būs iespēja brīvā dabā sagatavot gardu maltīti. Un runa jau nav tikai par ēšanu vien, no augiem var gatavot daudz derīgu lietu: kosmētiku, dzērienus, saimniecībā noderīgas lietas, ārstniecības līdzekļus un daudz ko citu.

– Es no bērnības atceros pieneņu lapiņu salātus un balandu zupu, bet jūs mācāt daudz, daudz vairāk.
– No dabā esošajiem augiem var pagatavot praktiski visu: salātus, zupas, otros ēdienus un pat desertus. Pavisam nesen pie manis nakšņoja kāds puisis no Igaunijas – viņš viens ar kājām iet pārgājienā pa jūras krastu. Uzzinājis par manu aizraušanos ar ēdamajiem augiem, viņš bija sajūsmā: lai es viņam iemācot – tad nebūšot tik daudz ēdamā jānes līdzi. Tad nu mēs ņēmām viņa mazo prīmusu, traukus un gājām dabā. Viņš iepazina indīgos augus un pie reizes pagatavojām vairākus ēdienus no ēdamajiem augiem.

– Atklājiet mums dažas no savām receptēm?
– Nu ņemsim kaut vai gārsu – man tas šobrīd ir mīļākais un garšīgākais savvaļas lapu dārzenis. Kamēr vēl nav izplaukuši ziedi, noplūc galotnītes sprīža garumā kopā ar kātiņu, iemetam karstā ūdenī un vārām 5 minūtes, var arī mazāk. Izņemam no ūdens, uzliekam virsū piciņu sviestu ar sāli un – labu apetīti! Tas ir neiedomājami garšīgi – kaut kas līdzīgs jaunajiem burkāniņiem! Un arī ļoti vērtīgs. Var arī likt gārsu uz pannas, apsutināt un uzliet oliņu. Vai arī apcept uz pannas un sajaukt ar vārītiem makaroniem – variantu ir ļoti daudz. Kamēr gārsas ir jaunas, manā ēdienkartē tās ir gandrīz katru dienu. Vitamīni, minerālvielas un mikroelementi savvaļas dārzeņos ir 20 līdz 30 reižu vairāk nekā tajos, ko audzējam dārzā. No gārsas var pagatavot ļoti garšīgu limonādi: ņem ābolu sulu, iemet tajā saišķīti gārsas lapiņas un atstāj uz nakti. No rīta izņem ārā un uz pusēm atšķaida ar gāzētu vai negāzētu minerālūdeni. Ļoti garšīgi! Līdzīgi var gatavot dzeramo ūdeni, kurā iemet nedaudz dažādus ziedus – ūdens pieņem ziedu garšu, smaržu un enerģētiku. Nu, piemēram, lai gan mazliet rūgtens, bet garšīgs ir ūdens, kurā pabijuši jaunie egļu dzinumi. Maigāks būs ūdens, kurā būs ābeļu vai ķiršu ziedi. Tādā ūdenī salīdzinājumā ar tīru ūdeni ir papildu enerģija. Un tā var izmantot jebkuru augu, kas nav indīgs.

– Jūs teicāt, ka ziedus var arī ēst. Kurus?
– Drīzāk būtu jājautā: kurus ziedus nevar ēst? To ir maz un, ja tos zina, tad pārējos gar droši likt uz šķīvja. Sāksim kaut vai ar agru pavasari. Piemēram, pienenes. Es zinu cilvēkus, kas cieš no reimatisma sāpēm un pavasaros ņem pieneņu kūres. Viņi tās ēd dažādos veidos: zupās, salātos, uz maizes un jūtoties daudz labāk. Pienenes uzlabo vielmaiņu un palīdz atbrīvoties no sāļu nogulsnējumiem. Starp citu, mēs visi zinām ugunspuķi, kas vasarā zied izcirtumos. No tās iznāk ļoti garšīga tēja. Vēsturiski to sauc par Kaporas tēju, jo to fermentēja Kaporas klosterī, kas atrodas Krievijā pie Sanktpēterburgas. Savulaik Krievija ar to nopelnīja vairāk zelta nekā ar jebko citu. Tēju speciāli sagatavoja un fermentēja, līdz tā bija līdzīga melnajai tējai. Es arī pagājušogad to visu izmēģināju un – jā, tēja patiešām ir ļoti, ļoti garšīga. Taču tas nav tas pats, kas kaltēta tēja – tā būs vienkārši ugunspuķes tēja. Bet arī garšīga.

– Kā sākās jūsu interese par ēdamajiem augiem?
– Tā man ir jau sen – kādus sešus, septiņus gadus. Pirmo grāmatu uzdāvināja māsīca no Anglijas, taču tajā bija daudz augu, kas pie mums neaug. Tad es sāku tulkot no vācu valodas. Ja informāciju meklē, to atrod. Bet mani pārsteidz tas, kā cilvēki gadu gaitā ir pazaudējuši šīs zināšanas, kas ir tūkstošiem gadu vecas. Sākumā es eksperimentēju studijā, ar draugiem. Viņi arī brīnījās: ko, tu ēd nātres? Es pagatavoju, mazu piciņu katram noliku un degustējām. Pirmie vārdi bija: mazuma piegarša!

– Starp citu, kā jūs gatavojat nātru zupu?
– Tāpat kā skābeņu zupu, tikai es to sablenderēju, jo nātru lapas tiešām var būt grūti norīt. Blenderēta tā zupa ir ļoti garšīga, turklāt tā dod fantastisku spēku, jo satur daudz dzelzs un atjauno asinis. Kad pārbraucu mājās un kaut kas vēl jādara, uzvāru nātru zupu, paēdu, un tad ir TĀDA enerģija! Nātrēm manā dārzā ir ierādīta īpaša vieta, lai man tās nav tālu jāmeklē. Tomēr jāatceras, ka savvaļas augi ir ļoti stipri un tos jālieto daudz mazākā daudzumā kā kultūraugus.

– Tuvojas Jāņi, un tas ir arī ļoti enerģētiski bagāts laiks. Kāda ir jūsu Jāņu sajūta?
– Man tā ir tad, kad eju pļavā un nāku ārā ar lielu ziedu klēpi. Ar to enerģiju man pietiek visam gadam.

– Kāds mums katram cilvēkam, jūsuprāt, būtu pats minimums, kā sevi enerģētiski piepildīt Jāņu laikā?
– Manuprāt, ir svarīgs fiziskais kontakts ar dabu, ar augiem un ziediem. Var pat neko neplūkt, bet brist cauri pļavai tā, lai rokas slīd pāri smilgu galiem. Tā ir tāda sajūta, it kā cilvēks peldētu pļavā. Un es ieteiktu Jāņos uzlikt galvā arī vainagu – tam ir gan simboliska, gan vēsturiska, gan arī emocionāla sajūta. Un es skatos, ka ar katru gadu aizvien vairāk cilvēku Jāņos rotājas ar vainagiem.

– Jums ir savas mīļākās puķes?
– Es pēc horoskopa esmu Vērsis un man patīk nevis sīkas un mazas puķītes – arī tās, protams, ir skaistas, bet man vajag lielas puķes. Piemēram, man ļoti patīk peonijas un flokši. Rudenī gladiolas un miķelītes. Tiem ziediem ir masa un Vērsim to vajag.

– “Liepzars” 13 gadu Liepājā rīkoja tik populāros Ziedu svētkus, kuru trīs gadus vairs nav. Nebūs arī vairs?
– Izskatās, ka nebūs. Finanses un entuziasms ir nepieciešamie nosacījumi, un tie šobrīd ir nepietiekami. Toties pēdējos divus gadus mēs rīkojām ziedu svētkus Palangā, Birutes parkā un tie, kas gribēja redzēt, no Liepājas brauca uz turieni – mēs paši neticējām, ka tik labi izdosies, bet piepildījām visu parku. Taču šovasar mēs katru mēnesi kādā no Liepājas parkiem rīkosim radošās darbnīcas: jūlijā Jūrmalas parkā, augustā Karostā un septembrī Raiņa parkā. Tā ka visi mīļi lūgti!

Kristīne Pastore,

Lai gan tik košo “Liepzara” rīkoto Ziedu svētku Liepājā nu jau trīs gadu vairs nav, tas nenozīmē, ka studija vairs nedarbojas. Jūnija sākumā tās dalībnieces kopā ar Vairu Kārkliņu (priekšplānā no kreisās) mācījās gatavot vainagus no alternatīviem materiāliem.