“Vecais Rubīns nebūs slinks lops, Viņš dārziņu vēsturē kops, un ies uz sarīkojumu glauni, – frakā un zīda šallē…” šīs rindas izskanēja vēsturnieka, publicista, pedagoga Riharda Rubīna 80 gadu jubilejas reizē paša autora izpildījumā pagājušā gada novembrī.

– Par ko jūs pats sevi uzskatāt vairāk – par skolotāju, vēsturnieku, filozofu, publicistu?
– Man nav tik būtiski, kas es esmu. Tā es to praktiski nepiedomāju. Es cenšos sevi izteikt visādās jomās. Kas kurā dzīves posmā parādās priekšplānā, tas arī esmu. Teiksim tā, kad esmu skolā, tad vairāk ir izteikšanās kā pedagogam. Pamatā pēc izglītības esmu vēsturnieks. Bet nekādā gadījumā to nepētu klasiskā stilā, es vienmēr to saistu ar filozofiju, jo uzskatu, ka vēsture bez filozofijas nav spējīga dzīvot. Mācījis esmu gan vēsturi, gan filozofiju sešdesmit gadu garumā. Un tas tomēr ir pieklājīgs cipars! Visi, kas mani pazīst, zina, ka esmu “vecais Rubīns”. Tie, kas mani neatzīst, var mani apsaukāt par diletantu un vai par ko tik vēlas, tā ir viņu personīgā lieta!

– No kura laika jūs sevi saucat par liepājnieku?
– Atnācu uz Liepāju 1952. gada rudenī, tas bija īsi pirms Staļina nāves. Biju pabeidzis Cēsu skolotāju institūtu un norīkots uz šejieni strādāt. Nonākšana šeit gan bija mazliet sarežģīta. Es biju personīgi dabūjis tādu izsaukumu “Rīgas adītāja” komandā volejbolu spēlēt. Bet Rīgas komisija mani noraidīja, sakot, ka skolotājus vajag vairāk nekā bumbiņas sitējus. Tagad es saku, ka ļoti labi komisija darīja, bet toreiz gan domāju citādāk.

– Kas jums pa šiem gadiem ir kļuvusi Liepāja?
–  Man manā mūžā ir trīs pilsētas. Tā ir dzimtā pilsēta Ventspils, tad ir Cēsis un Liepāja. Liepājā esmu iemīlējies līdz ausīm. Un sešdesmit gadu esmu kalpojis tai bez mitas, un man nav bijušas brūtes citas! Liepājā man ir pati  skaistākā pilsēta pasaulē. Man var stāstīt, cik grib, ka arī citur ir skaisti, bet tas mani maz ietekmē. Es esmu Liepājas superlokālpatriots!

– Turpinot par veikumu un darbiem, kas darīti, var teikt, ka bez visa iepriekš pieminētā jūs esat arī tāds kā scenārists, kā uzvedumu daļas vadītājs… Jo noteikti būs liepājnieki, kuri, ja nav redzējuši Rubīna uzvedumus, tad vismaz par tiem dzirdējuši.
– Būdams Liepājas pilsētas Kultūras nodaļas vadītājs, es savā jaunības dullumā nolēmu sarīkot kariņu Zaļajā birzē, kara sākuma atcerei. Tas bija pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Nu un notika tā, ka pirmo reizi dzīvē es uzrakstīju scenāriju, izdomāju sižetu. Protams, pāri mēram iesaistīju gan lidmašīnas, gan lokomotīves. Vecie liepājnieki atceras to dullumu. Tur sprāga un gāja viss pa gaisu. Un no tiem laikiem es ar to lietu aizrāvos. Izveidoju savu komandu. Mēs spēcīgi kļuvām tajā laikā, kad es biju Mākslas vidusskolas direktors. Tad esmu rīkojis gan Ventspilī uz Ventas grandiozu uzvedumu, gan daudzviet mūs tad aicināja. Man ir ļoti labas atmiņas par Ventspili. Aivars Lembergs mūs uzaicināja taisīt ūdens svētkus. Mēs vesela brigāde tur aizbraucām. Noklāju tiem ierēdņiem priekšā sarakstu ar to, kas man vajadzīgs. Ierēdņi, tāpat kā mūsējie, – to nevar un to arī nevar. Tad es teicu, ja nevar, mēs braucam atpakaļ uz Liepāju! Tūlīt tika sasaukta sanāksme pie Lemberga, un viņš īsi pateica: “Lai rīt režisoram viss būtu!’ Un otrā rītā viss bija klāt. Lembergs patiesi ir īsts saimnieks, un tā ir bauda pie viņa strādāt… Rīkot lielus svētku uzvedumus – tas mums kļuva par hobiju, un mēs to darījām. Bija sporta svētki un citas izdarības… Šur tur izdevās, šur tur kaut kas nesanāca.

– Jums izdevies atstāt reāli taustāmu devumu pilsētas vēsturiskās atmiņas kopšanā un saglabāšanā grāmatās un uzliktajās piemiņas zīmēs.
– Tā ir mana aizraušanās ar piemiņas zīmēm un plāksnēm. Pirmo es uzliku Kārlim Ulmanim pie mājas Toma ielā, kur viņš bija 1919. gadā dzīvojis. Pēc tam uzlika plāksni Miķelim Valteram Baseina ielā, tad Karostā kureliešiem piemiņas zīmi. Tad es ar saviem domubiedriem un atbalstītājiem braucu uz ārzemēm, uz Gotas pilsētu Vācijā, tur ar Arkādiju Leini aizvedām un uzlikām krustu. Pēc tam – plāksne pie Liepājas cietuma ar vēstījumu, ka tur savulaik sēdējuši Rainis un Valters, piemiņas siena ieslodzītajam Rainim. Zentas Mauriņas piemiņas istaba Grobiņā, Zviedrijas karalim Kārlim XII par godu uzlikts zābaks Virgā. Kaut kā viss tas izdevās…

– Esat mācījis topošos māksliniekus, mūziķus, esat lasījis lekcijas studentiem un rosinājis patstāvīgi rakties vēstures annālēs vakarskolēnus. Ir dzirdētas jūsmīgas un atzinīgas atsauksmes par Riharda Rubīna stundām. Laikam pedagoģija bija tā īstā vieta?
– Arī tad, kad aizgāju no mākslas skolas un biju domē par deputātu, negribēju pamest skolotāja darbu, tāpēc ar nelielu slodzi strādāju vakara skolā. Man atmiņā ir viena daļa skolēnu, kas ar sirdi un dvēseli gribēja mācīties, bet bija arī daļa tādu, kas neko negribēja.

– Ko jūs sakāt par mīlestību, cik nozīmīga tā ir jūsu dzīvē?
– Man ir šausmīgi laimējies. Ja nebūtu manas sieva Ludmila, nezinu, kas  ar mani būtu noticis. Ludmila – tas jau tulkojumā nozīmē – cilvēkmīlestība! Viņa neapšaubāmi ir gudrāka par mani. Man ir divas meitas no pirmās laulības, tur ir divi mazdēli. Mums ar  Ludmilu ir meita, viņai aug puisītis un meitiņa. Dzīvo meita ārzemēs, bet uz manu astoņdesmit gadu jubileju viņa atbrauca. Un lielākā dāvana man bija mazmeita Marta, kurai seši gadi un kura man skaitīja dzejoli! Ar mazmeitu – tā mums ir abpusēja mīlestība! 

– Ko jūs sauktu par laimi?
– Tas ir ļoti subjektīvs jēdziens. Viss šajā pasaulē ir subjektīvs. Ir četras neārstējamas lietas. Pirmā – mēs visi neglābjami novecojam, un tur neko nevar darīt. Otrā – pasaulē viss mainās, un mainās ne tā, kā mums patīk. Trešā – mēs nekad neredzam patiesību, bet tikai savu subjektīvo viedokli, un ceturtais – mūs nekad, pat līdz kapa malai nepametīs muļķība. Varu tai pat dzeju veltīt. Un vēl varu pateikt, ka pati galvenā šai pasaulē ir nejaušība. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs paši esam nejaušības rezultāts. Tētim un māmiņai nejauši tā sanāca, un radās mazs Rihardiņš. Ja es varētu, es nejaušību ieliktu zelta rāmī, pieliktu pie sienas un pielūgtu kā svētu lietu. Jo bez nejaušības nekur nevar iztikt. Manā dzīvē visas pārmaiņas ir bijušās nejaušas un pret manu gribu. Esmu virzīts tā, kā to grib citi. Tā dzīvē man ir gadījies. Un nav  bijis tā, ka es izvēlos, tagad gribu strādāt to vai to. Nē!

– Jūs esat bijis tādos augstos amatos – Kultūras nodaļas vadītājs, avīzes redaktors, skolas direktors…
– Visus šos amatus pieņēmu ļoti kritiski, bet es atrados vienas filozofijas varā – ka tā laika kontekstā ir jādara viss, lai iepazītu okupācijas režīmu no iekšienes, lai varētu saprast, kas ir kas. Un mani ļoti ietekmēja lietuviešu piemērs un dzīves uztvere. Viens tāds lietuviešu priekšnieks vienā kopīgā sarīkojumā teica, ka viņam ir vienalga, kāda tā Klaipēda – sociālistiska vai buržuāziska, bet tā ir viņa Klaipēda, un viņš darīs visu, lai šajā pilsētā būtu labi. Un lietuvieši to darīja. Bet pie mums Latvijā… Atceros, ka mākslas skolas laikā mums ne tik daudz bija jācīnās ar Maskavu, cik ar pašmāju bremzētājiem. Un tā bija visur, arī laikraksta redakcijā.

–  Esat saņēmis arī pamatīgus belzienus, un augstos amatus atstājis, ne jau savas gribas vadīts. Sakiet, vai jums ir filozofiska recepte pret neveiksmēm?
– (Rubīna kungs runā dzejā) “Ir veiksme meiča bezbēdīga, tā ilgi mieru nemēdz mīlēt, tā atlido kā bezdelīga, nobučo un projām skrien. Bet neveiksme ir sirma sieva, tā allažiņ pie tevis nāk, sēž blakus, pierē rieva, un tavu mūžu ārdīt sāk. Un mans kaps būs pliks, nenāks tur neviens, kas kādu puķi stādīs. Jāceļas būs augšā, ja vien varēs tikt, uz sava kapa bleķa kroni likt…”

– Ūja, tik bēdīgi nevar! Zinu, ka vēl ir vērienīgas ieceres.
– Ir gan, gribu iemūžināt hercoga Jēkaba piemiņu, vēlos uzlikt piemiņas plāksni filozofam Imanuelam Kantam, kuram ar Liepāju bija saistība, un vēl padomā citi lieli projekti…

Rihards Rubīns
– dzimis Ventspilī 1930. gada 16. novembrī;
– mācījies mazā lauku skoliņā Užavā, skolā Ventspilī;
– beidzis Cēsu skolotāju institūtu un Daugavpils Pedagoģisko institūtu;
– pamatprofesija – vēstures skolotājs vidusskolas klasēs;
– sešdesmit Liepājā pavadītajos gados bijis dažādos amatos: skolojis bērnus, vadījis Lietišķās mākslas vidusskolu, Kultūras nodaļu un avīzi;
– rūpējies, lai vēsturiskā atmiņā nepagaist to cilvēku vārdi, kas saistīti ar Liepāju, par ko liecina sarakstītās grāmatas, piemēram, “Vientuļnieks” par Miķeli Valteru, piemiņas plāksnes pie namiem, kas saistās ar vēsturiskām personībām;
– filozofiju apguvis pašmācības ceļā, mācījis jauno paaudzi un veltījis viņiem mācību grāmatas par
filozofiju;
– kļuvis Gada liepājnieks 2008. gadā nominācijā “Brīvprātīgā sabiedriskā darbība”;
– ir trīs meitas un četri mazbērni;
– uz aizvadītajiem dzīves astoņdesmit gadiem “vecais Rubīns”  kā viņš pats sevi dēvē, raugās filozofiski ironiski. 

Daina Meistere,

Rihards Rubīns: “Esmu Liepājas superlokālpatriots!”