Jauno mediju mākslas
festivālu “Gaismotā Liepāja” noteikti būtu jārīko vēl kādu reizi.
Tikai nākamreiz varbūt der pārdalīt atbildības sfēras festivāla organizācijas
komandā starp elektroniskās
mākslas un mediju centru “E-LAB” un Liepājas Kultūras
pārvaldi, jo divus vakarus Liepājas naksnīgajās ielās notiekošais skaidri
parādīja, ka kāds no spēlētājiem nav savu uzdevumu augstumos.

Ideja par brīvdabas festivālu Liepājas
dzimšanas dienas priekšvakarā, ļaujot parādīt sevi māksliniekiem, kas
absolvējuši Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas studiju programmu un
pieaicinātiem starptautiski atzītiem mediju mākslas pārstāvjiem, noteikti nav
peļama. Tāpat kā piedāvājums daudzus no gaismotajiem mākslas darbiem radīt
pašiem liepājniekiem, iesaistoties interaktīvās aktivitātēs, vērojot
projekcijas un instalācijas. Vērojot publikas atsaucību,  varēja secināt, ka festivāla apmeklētāji pret
piedāvātajiem gaismas objektiem izturas ar lielu interesi. Bija dzirdami
jautājumi, cilvēki labprāt uzkavējās, lai visu apskatītu, jautāja par citiem
objektiem, devās tos meklēt un piedalījās uzlīmju krāšanas spēlē, lai tiktu pie
kārota gaismas aksesuāra.

No vienas puses paši liepājnieki nereti
pārmetuši to, ka visas svētku aktivitātes notiek tikai pilsētas centrā, bet
mikrorajoni tiek apdalīti, tāpēc šoreiz piedāvājums bija arī Ezerkrasta,
Velnciema un Karostas iedzīvotājiem, taču daudzi uzskata, ka tieši objektu
“izšķīdināšana” pa pilsētu bija trūkums. Iespējams, koncentrēti tai
pašā Kūrmājas prospekta apkārtnē, tie radītu pilnīgāku iespaidu.

Noteikti vīlušies bija tie, kas cerēja
Liepājā ieraudzīt ko līdzīgu “Staro Rīga” gaismotajiem
priekšnesumiem. “Saprotama ir cilvēku vēlme festivālu salīdzināt ar
“Staro Rīga”, kas nu jau notiek vairākus gadus, piedāvājot atšķirīgu
saturu un formu. Tomēr tas tiek realizēts ar nesalīdzināmi lielāku finansējumu,
ar ko Liepājai, manuprāt, nav iespējams un nepieciešams sacensties,”
skaidro pasākuma kuratore un producente, mediju māksliniece Anna Trapenciere.
Taču, iespējams, tieši labāka sadarbība ar vietējiem uzņēmējiem būtu nesusi
augļus, ko novērtētu publika. Iespējams, ka jau tagad uzrunājot uzņēmējus,
dažādu objektu īpašniekus, varētu rast festivāla atbalstītājus, kas piekristu
vienu vakaru apmaksāt elektrības tēriņus, kas radušies, izgaismojot viņa namu. Bet
varbūt pēc šī pilotprojekta, par to pārliecināt būs vieglāk.

Atsauksmēs par festivālu pozitīvi
novērtēti vairāki objekti – “Saulrieta bumbas” pludmalē, izgaismotās
klavieres Kurzemes skvērā un videoprojekcijas uz kuģa “Namejs”.
Bērniem patika arī iespēja zīmēt gaismas grafiti, kas kopumā apliecina, ka
mākslinieku veikums patiešām uzrunāja. “”Saulrieta bumbas”
raisīja patīkamas emocijas, cilvēki tās ripināja, fotografējās pie tām. Manā
pieredzē šis festivāls ir piesaistījis līdz šim lielāko auditoriju mediju
mākslas notikumiem Liepājā, kas ievērojami arī Latvijas mērogā,” atzīst
pieredzējušais jauno mediju mākslinieks Kristaps Grundšteins. Protams, daļa
mākslas darbu palika nesaprasti, taču pie tā iespējams vainojami paši
mākslinieki. Objekts “Garāmgājējs” piedāvāja lielisku ideju, tomēr
ēkas siena, uz kuras demonstrēja video, bija pārāk gaiša. It kā sīkums, bet
efekts diemžēl pārvērtās defektā. Trūka nevis “Staro Rīga”
vērienīguma, bet tādas patiesi pārliecinošas starošanas no pašiem mākslas
objektiem.

Organizatori ziņo par 6000
apmeklētājiem un atzīst, ka pasākums piesaistījis dažādu paaudžu un tautību
cilvēkus. Tomēr organizēšana laikam jaunajiem medijiem būtu jāpagūst vēl
papildus, jo paviršību bija pārāk daudzi un skumdināja tieši virspusējā
attieksme, kas no malas atgādināja bezatbildību. Organizētāji atzīst, ka nācies
saskarties ar neplānotiem starpgadījumiem – tehniski festivāla pirmajā vakarā
neizdevās uzstādīt apvienības “Trihars” spēli Kūrmājas prospekta galā
(un cilvēki to saprastu, ja kāds nepaslinkotu un visu paskaidrotu), piegādes
kompānijas neuzmanības dēļ Rēzeknē, nevis Liepājā nokļuvušas uzlīmes, tāpēc
līdz festivāla apmeklētājiem tās nogādātas vēlāk nekā bija solīts. Nav bijusi
iespēja pie informācijas stendiem izvietot hēlija balonus, kā arī nosargāt no
vēja visas iecerētās teltis. Vainot vēju Liepājā, protams, var pie itin visa,
tomēr godīgi sakot, abi vakari bija salīdzinoši mierīgākie šim gadalaikam. Ko
tad jaunieši būtu darījuši, ja patiešām saceltos spēcīgāks vējš?  Kopumā skumjākais ir, ka daudziem
liepājniekiem radās iespaids, ka festivāls ir studentu iesācēju projekts, kaut
gan tā komanda ir ar pieredzi dažādu līdzīgu pasākumu organizēšanā un vairāku
mākslas darbu autori ir cilvēki ar vārdu jauno mediju pasaulē.

“Mēs esam pateicīgi Liepājas
Kultūras pārvaldei par doto iespēju īstenot tik plaša mēroga mediju mākslas
pasākumu pilsētā un realizēt radošās ieceres, kas tika radītas īpaši Liepājā
notiekošajam festivālam,” saka A. Trapenciere. Šī uzticība gan iedota
kredītā un atmaksāt to varēs ar darbu, piemēram, nākamajam festivālam
piesaistot profesionāļus, kas iepriekš simtreiz pārprasīs vai uzlīmes
sadrukātas, vai vadus paspēs saslēgt, kā būs redzami un tumsā atpazīstami
brīvprātīgie un apspriedīs vēl simtiem sīku nianšu, kas veido tomēr tik svarīgo
festivāla koptēlu. Lai gan apvainoties, sakot, ka mūs neviens te nesaprot, jau
var vienmēr…