Kad ekonomiskā situācija kļūst spiedīga, viena no pirmajām lietām, no kā atsakās uzņēmēji, mēdz būt kultūra. Bet “Mētras mājā” Aizputē jau septīto gadu, līdzās veikalam un viesu namam, darbojas mākslas galerija, kur regulāri mainās ekspozīcija. Profesionāli mākslinieki no Aizputes un visas Latvijas te izstāda gleznas, grafikas, fotogrāfijas, keramiku, stikla mākslu un citādus darbus.

Mākslinieki nāk un piesakās paši

“Mums ar māksliniekiem ir pilnīgi nemantiskas attiecības,” uzreiz uzsver “Mētras mājas” saimniece Valda Drulle. “Es neprasu viņiem naudu par telpu īri, un es arī nemaksāju viņiem par to, ka viņi ved savus darbus šurp un rāda. Kas var, atved tos pats, kas nevar – tam aizbraucu pakaļ.” Ekspozīcija galerijā mainās katru mēnesi.

“Man ir teikts: tu kā galeriste varētu strādāt ar saviem autoriem,” Valda viegli iesmejas. “Bet tas tomēr būtu pārāk smagi – taisīt saviem autoriem katalogus, braukāt ar viņiem uz ārzemēm, vest uz mākslas mesām… Tas būtu par daudz no manis prasīts.” Bet savi autori viņai tomēr ir. Meita grafiķe Mētra Drulle, meitas draugi mākslinieki, Aizputes gleznotājs Jānis Kalnmalis, kas “Mētras mājā” savu izstādi sarīko katru gadu. Ir arī citas izstādes, kas notiek ik gadus, piemēram, stikla mākslas izstāde. “Mētras mājai” neatsaka mākslinieki Ģērmaņi, Roberts Muzis un citi.

Valda atzīst, ka vairs nenākas grūti sameklēt māksliniekus nākamajām izstādēm galerijā. Viņi nākot un piesakoties paši. “Latvija taču ir pilna māksliniekiem,” pasmaida “Mētras mājas” saimniece. “Un kāds atnāk, interesējas par iespējām, bet es saku – šis gads aizņemts, nākamgad varēs. Viņš atbild: ak, tik ilgi vēl jāgaida. Bet, kad pēc dažiem mēnešiem zvanu, viņš brīnās, ka laiks tik ātri aizskrējis.” Tāpēc mainīt ekspozīciju katru mēnesi neesot nekādu problēmu.

Vienīgais kritērijs ir profesionalitāte

Pašlaik “Mētras mājā” apskatāma izstāde, ko kopīgi veidojušas trīs Eņģeļu dzimtas paaudzes no Aizputes – gleznotāja ome, tēlniece meita un keramiķe mazmeita.

Vienīgais kritērijs, pēc kura Valda izvēlas, ko izstādīt savā galerijā, esot mākslinieka profesionalitāte. Te nekad nebūšot ne bezgaumīgu dzintara glezniņu, ne bārbiju stila zīmējumu. Bet ideja, pasaules redzējums, izpildījuma tehnika ir tas, kas dara katru mākslinieku unikālu, tādēļ neesot bijis tādu darbu, ko viņa atteiktos pieņemt ”Mētras mājā” tādēļ vien, ka pašai nepatīk. “Kurš no mums var pateikt: tas ir labi, bet tas ir slikti?” viņa atvaicā.

Mākslinieki ir dažādi. Aizputnieki, rīdzinieki. Nav trūcis arī debiju. Jauno autoru izstādes tiešām notiekot bieži, viņi ļoti nopietni uztverot vēl kādu iespēju sevi parādīt. Galu galā – arī Rīgas galerijas nemaz tik bieži ekspozīcijas nemaina.”Jā, un ļoti patīkami bija reiz, kad savas izstādes atklāšanas reizē kāds mākslinieks bildināja savu meiteni,” Valda piebilst.

“Es gribu elpot!”

Bet viss iesācies ar to, ka pirms gadiem septiņiem sanitārie dienesti atzinuši: Valdas Drulles 17 kvadrātmetru lielais veikaliņš Pasta ielas pretējā pusē ir pārāk mazs, lai tur varētu izvērst uzņēmējdarbību. Un Pilsētas dome viņai atvēlējusi telpas pāri ielai. “Jau pirms tam vienmēr biju noskatījusies: te man ēnas puse, bet tur, otrajā pusē – saule…” atceras “Mētras mājas” saimniece. Tagad viņai ir veikaliņš, mākslas galerija un viesu māja saules pusē. Telpas – cik vien iespējams, plašas, atklātas un gaišas. “Pēc spiešanās septiņpadsmit kvadrātmetros es teicu: gribu elpot!” Bet sienas šajā plašumā izskatījušās dīvaini tukšas. Tad nu meita piedāvājusi savus Mākslas akadēmijas studiju laiku darbus. Pēc tam uz Aizputi atbraukusi fotomāksliniece Irina Tīre un piedāvājusi “Mētras mājai” savus darbus. Un tā tas aizgājis. Šo gadu laikā te noticis ap 80 izstāžu.

Muzejā būtu citāda gaisotne

Mākslas galeriju un veikalu vairs neesot iespējams vienu no otra atdalīt, jo tad zustu jēga un būtība kā vienam, tā otram. “Domāju, ka galerija ir milzīgs pluss veikalam. Izstādes patīk gan pircējiem, gan viesu mājas iemītniekiem. Un arī mākslinieks ir vinnējis, jo viņa darbus šeit varbūt pat apskatās vairāk, nekā tas būtu kādā muzejā, kur par ieeju prasa naudu un kur ir pavisam citāda gaisotne,” saka Valda.

Skatītāji? Aiz tīras ziņkārības iegriežoties pa Kuldīgas – Liepājas ceļu garām braucošie. Ir tādi, kas nāk tieši uz izstādēm. Galvenokārt tomēr tie ir pircēji.

“Mētras mājas” apmeklētāju attieksme pret tepat līdzās esošo mākslu gan esot laika gaitā mainījusies. Sākumā veikaliņa apmeklētāji griezuši galvas uz otru pusi, sak’, es neesmu maksājis par to, lai uz šīm gleznām skatītos. Tagad ļaudis nemulsdami nāk un skatās, nekautrējas vairs arī no akta.

Secinot, ka aizputnieki nav pārāk naski izstāžu atklāšanu apmeklētāji, tās gan “Mētras māja” katru reizi vairs nerīkojot. Tiesa, ja izstādes autors ir no Aizputes, tad gan zāle arī atklāšanas dienā esot pilna.

Brīvi iet un būt, un nepakļauties

Vai Valda Drulle piekrīt, ka viņa dēvējama par galeristi? “Man ne ar vienu nav nekādas saistības, nevienam neko neprasu – ne Pilsētas domei, ne Kultūras nodaļai,” viņa atbild pēc īsa pārdomu mirkļa. “Un tātad neesmu neviena cita priekšā par kaut ko atbildīga vai kādam kaut ko parādā. Tikai mākslinieka paša ziņā ir izvēle – nākt šurp vai nenākt.” Un tas, ka nav nepieciešams rakstīt atskaites, ļoti atbrīvo. Bet brīvība savukārt dod spēku radoši strādāt.

Un tieši iespēja brīvi iet un nākt, nevienam nepakļauties, varbūt ir būtiskākais iemesls, kāpēc Valda nemeklē iespējas strādāt kādā lielā pilsētā un vērienīgā galerijā. Viņa nekādā gadījumā nejūtoties kā zaudētāja tāpēc vien, ka strādā mazpilsētā, nevis metropolē.

Turklāt Aizputē ir daudz mākslinieku – gleznotāji, grafiķi, fotogrāfi, keramiķi… J.Kalnmalis, Gunta Ruicēna, Anda Lieģe, Varis Sants, Imants Ozols…

“Te dzīve rit rāmāk un te ir ļoti skaisti,” Valda min, ka varbūt tāpēc mākslinieku īpatsvars te ir tik liels.

Glezna var ienākt tavā mājā

Mazpilsētā Aizputē ir trīs dažādas vietas mākslai. Starpnozaru mākslas grupa “Serde” darbojas savā nišā, īstenojot mākslas projektus. Novadpētniecības muzejam ir sava nesamaināma vieta, turklāt tur ir arī visām prasībām atbilstoša izstāžu zāle.

“Savukārt “Mētras māja” parāda, ka glezna var ienākt arī tavā mājā, ka tā ir arī priekš tevis, nevis tikai muzeja izstāžu zālēm,” saka Valda. Šo pārliecību nostiprinājusi arī kāda saruna ar mākslinieku Miervaldi Poli, kurš, atbildot uz galerijas saimnieces bažām par baltu sienu neesamību, sacījis: nav pareizi, ka mākslu atrauj no dzīves, tai ir jābūt starp cilvēkiem.

“Mētras māja” ir rīkojusi, piemēram, kopīgu pasākumu ar “Serdi”. “Bet tā nav, ka mēs pārāk jauktos cits cita darīšanās,” piebilst Valda. “Un varbūt arī labi, ka tā. Mēs viens otram neatsakām, bet pārāk arī nesatuvināmies, jo pārāk liela mīlestība reizēm var arī citādi pavērsties.”

Par “Mētras māju”

Fotomākslinieks Varis Sants: ”Vienai mazai Aizputei divas vietas, kur izstādīt darbus, – tas ir ļoti labi! Un tas, ko nenogurdināmi dara Valda Drulle, tas, ko visi uztver kā pašsaprotamu, taču prasa ļoti lielu darbu, turklāt viņai no tā neatlec nekāds materiāls labums.

Un tas, ka Aizputē ir ļoti daudz mākslinieku, lielā mērā ir, pateicoties tādiem cilvēkiem kā viņa. Ja ir iespējas izpausties, tad arī būs cilvēki, kuri rada.”

Aizputes Novadpētniecības muzeja vadītāja Jolanta Berga: ”Valda nodarbojas ar mecenātismu – tāds ir īstais vārds tam, ko viņa dara. Viņai ir svarīgi, lai apkārt veidotos garīga un dvēseliska vide, viņa cenšas, lai Aizputē ar savām izstādēm ienāktu labi mākslinieki.

Valdas iniciatīva bija arī šogad Aizputes Pilsētas svētkos notikušais Mētras tirdziņš, kur viņa parādīja, ka iespējams tirgot arī ļoti kvalitatīvas un vērtīgas, mākslinieka rokas radītas preces.

Un varbūt aizputnieki pat ir izlepuši, viņiem ir gan muzejs, gan galerija, kur regulāri notiek jaunas un tiešām labas izstādes. Turklāt to rīkošana prasa lielu darbu. Bet – karuselis ir iegriezies. Mēs vienkārši nespējam laist šīs iespējas garām. Un muzejs ar galeriju nekādā ziņā nekonkurē!”

Dina Belta,

Valda Drulle ar galerijas suni Brendu zem Imanta Ozola gleznām. Gadu gaitā “Mētras mājas” kvalitātes latiņa turas un nesvārstās.