Cik solis raits un saskanīgs, cik tvēriens tvirts un cēliens augsts, to novērtēja pilsētas un rajona tautisko deju kolektīvu skatē. Ingas Papirtes abiem vadītajiem deju kolektīviem – “A+G” puišiem un meitenēm no Liepājas Bērnu un jauniešu centra un Grobiņas Pilsētas domes tautiskajiem dancotājiem “Spararats” – skatē iedeva ceļazīmi uz četrus gadus gaidīto notikumu – XXIV Vispārējiem latviešu Dziesmu un XIV Deju svētkiem.

Kā dejotājus kopā saturēt

Pilsētas un rajona tautisko deju dejotāji uznācienam uz laukuma ir gatavi. Repertuārs apgūts. Jaunieši no “A+G” iemācījušies tās dejas, kuras būs vajadzīgas, lai izdejotu mūspuses novada ritmus “C” grupā. “Spararats” jau augstākā kategorijā un Deju svētku laukumā dejos “B” grupas dančus. Dejas jaukas, tādas, kas raksturīgas mūspusei, kā “Alsunģietis”, kā “Pie jūriņas maliņā”.

Grobiņas ansamblī “Spararats” dejo zēni un meitenes no Grobiņas ģimnāzijas, no Liepājas Pedagoģijas akadēmijas. Bet tā vien izskatās, ka tas viņiem būs pēdējais gads kopā, jo, kad jaunie cilvēki izaug un pabeidz vidusskolu, viņi aiziet mācīties uz Rīgu, uz citām augstskolām, meklē darbu un atstāj dzimtās vietas. Ja “A+G” pilnībā ir Ingas audzēkņi, tad “Spararata” pašreizējo sastāvu iedancinājusi Grobiņas deju skolotāja Iveta Dambe. Un pamatā tautisko deju izvēlas tie, kas iesākuši dancot jau no mazotnes, vēlāk piesaistīt šādai nodarbei jau ir daudz grūtāk. 

Kā lai piedabū mūsdienu jauniešus vismaz pāris reižu nedēļā vakaros sanākt kopā? Lai atkal un atkal no gala mēģinātu vienu un to pašu satvērienu, vienu un to pašu deju rakstu, līdz noslīpēts tā, ka vairs nav jādomā, ne uz kuru pusi nu bija jāiet, ne no kuras puses meitai roka ap vidu jāliek. “Visādi jāmānās!” it kā pa jokam, bet tajā pašā reizē smeldzīgā nopietnībā saka vadītāja Inga Papirte. Ir jādod iespējas savu deju māku parādīt citiem, ir jāmeklē iespējas koncertēt. “Dancotājiem patīk braukt uz koncertiem, pēc kuriem seko balles, īstas lauku balles,” sacīja vadītāja. Viņa pastāstīja, ka bieži ar savējiem brauc dejot uz Anci, ir tradicionālās Ziemassvētku sadancošanās Tadaiķos, Bunkā, citur.

Tāda recepte noder lielajiem, kuri jau savu dzīvi bez tikšanās reizēm ar savējiem danču partneriem nevar iedomāties. Ja reiz tu bērnībā esi sācis dancot, izturējis kopā ar tautiskajiem arī vējainos pusaudžu gadus, nepasakot savam kolektīvam atā, tad jau grūti bez polkas soļa iztikt. Bet, runājot par bērniem, par skolēniem, virsvadītāja aizdomājoties, apsverot plusus un mīnusus, kas var saistīt pie dejas un kas var atgrūst.

Vēl viena problēma, ar kuru sastopas bērnu un skolēnu deju pedagogi. Trūkst skatuves. Ne viena vien skolas, arī pirmsskolas izglītības iestāžu tautisko deju kolektīva vadītāja ir atzinusi, ka, pa stūriem mēģinot, bērniem skatuves kultūru neieaudzināsi. Bet tad, kad viņi tiek līdz, piemēram, skatei, kura notiek uz skatuves, var redzēt, ka viņiem šīs izpratnes trūkst, ka ne tikai mazie bērni, bet arī jaunieši nezina, ka nedrīkst aiz kulisēm trokšņot, kā būt draudzīgiem, nemāk uzvesties koncerta laikā. Bet akmens metams arī apmeklētāju, arī vecāku dārziņā. Viņi, tikko kā pašas bērns nodejojis, zaudē interesi par uz skatuves notiekošo, mēģinot savējo sasaukt un savākt, lai dotos mājās, nerūpējoties par to, ka traucē citiem.

Pašas audzināti

Kolektīvs “A+G” jeb pilnā vārda “Ansīši un Grietiņas” ir tie bērni, kuri Ingas acu priekšā no trīs, četrus, piecus gadus veciem mazuļiem izauguši par staltiem jauniešiem. Arī viņiem, kā atzīst vadītāja, ļoti svarīgs ir tieši uzstāšanās faktors. Nupat Bērnu un jauniešu centra tautisko deju kolektīvs “A+G” atgriezies no Krievijas, kur kopā ar pilsētas izglītības darbinieku delegāciju apmeklēja Maskavas mācību iestādes un pie reizes iepazinās arī ar Krievijas galvaspilsētu. Liepājnieki uzstājās prestižā mācību iestādē, kurā izglītību apgūst vēstnieku un vēstniecības darbinieku bērni. Tā bija iespēja parādīt savu dejas soli, parādīt latviešu tautas tērpus. “Es redzēju, ka, viesojoties šajā plašajā zemē un lielajā pilsētā, mani skolēni bez vārdiem saprata, kas ir patriotisms. Viņi arī daudz vairāk uzzināja par Otro pasaules karu, jo mēs apmeklējām memoriālus, apskatījām Sarkano laukumu. Bērni varēja atsvaidzināt krievu valodas zināšanas,” pastāstīja kolektīva vadītāja. Katrs šāds ceļojums ļauj bērniem vairāk izprast sevi un savu vietu pasaulē.

No baleta līdz tautiskajai dejai

Inga Papirte ir ne tikai pilsētas un rajona kolektīvu vadītāja, bet arī Liepājas pilsētas bērnu un jauniešu tautisko deju kolektīvu virsvadītāja. Tā nu sanācis, ka Inga ir mūsu tautisko danču bērnu mamma – gan pati māca puikas un meitenes, gan rūpējas par pilsētas deju kolektīviem, rīkojot svētkus un skates, bet viņa pati nav tautisko deju dejotāja jau no mazām dienām. Bērnībā Ingai tuvāks bija balets. Meitene no 4.klases apmeklēja Valdas un Leona Brunavu baleta studiju, kas darbojās vecajā Kultūras namā. Kad izauga, gadu Inga dejoja profesionālajā Tautas deju ansamblī “Daile”. Rīgas Pedagoģijas un vadības augstskolā viņa ieguvusi deju skolotājas profesiju. Deju pedagoģei ir skolvadības maģistres grāds.

Tautiskā deja Ingai Papirtei ir pie sirds, arī bērni, kas dejo, un kolēģi, kas māca, bet sāp attieksme pret bērnu tautisko deju kolektīviem.

Pēc brauciena uz Maskavu Ingai Papirtei raisījās arī citas pārdomas. Viņa spriež, ka tas, ka tautiskie dejotāji devās šajā pieredzes apmaiņā kopā ar vadošajiem izglītības darbiniekiem, ļāva viņiem sevi parādīt arī šādā veidā. “Izglītības vadītājas redzēja, ka bērni dejo tautiskās dejas un dara to labā līmenī,” turpināja vadītāja. Jo attieksmi pret bērniem, kuri dejo tautiskās dejas, un viņu skolotājām, varētu vēlēties daudz iejūtīgāku, saprotošāku un atbalstošāku. Jo tas nav tik vienkārši – sagatavot astoņus pārus, lai viņi varētu uzstāties vai piedalīties deju svētku koncertā pilsētas, arī valsts mērogā.

Tāpēc dejo tajās pirmsskolas izglītības iestādēs vai skolās, kurās ir entuziasma pilna skolotāja un atbalstoša vadība, kura saprot, ka nepieciešama vieta mēģinājumam, ka vajag koncertmeistaru, jo nevar vadītāja viena pati gan ritmu bungot vai dungot un tanī pašā laikā aizrādīt par šļūcošo soli vai nelīdzenu gatvi. Un apģērbties dejotājiem vajag, piedevām vēl ņemot vērā, ka mūsdienu tautisko deju kolektīviem pieprasa etnogrāfiski pareizus tērpus. Par tādām ekstrām kā spoguļu zāle ar stangām un duša pēc intensīva mēģinājuma mūsu tautisko deju kolektīvi un viņu vadītāji pat neuzdrīkstas sapņot. Bet vai tas būtu par daudz gribēts? Jo tad, kad jāprezentē pilsēta, tieši mazi, stalti tautiskos tērpos ģērbti puisīši un spriganas meitenītes pastaliņās lieti noder. Tāpat kā mēs gribam, lai Liepājas pilsētas un rajona bērni un jaunieši sevi labi parāda gan vietēja mēroga skatēs, gan novada dziesmu un deju svētkos, gan izejot Latvijas skolu jaunatnes, gan lielo svētku zaļajā laukumā.

Kad zāliens viļņojas kā krāsu seģene

Tikt uz Dziesmu un deju svētkiem – tas katram dziedošam vai dejojošam kolektīvam ir virsotne, uz kuru jācenšas. “Senāk, tad jau bija viegli, tad darba devēji atļāva braukt, jo bija valstiski ieinteresētība. Tagad visa tā tikšana ir daudz sarežģītāka,” pieredzētajā dalās deju skolotāja.

Un tomēr nevar noliegt, ka Deju svētku kulminācija – lielkoncerts, ir kaut kas īpašs. Jā, protams, ka arī dancotājiem ir vēlēšanās būt Dziesmu un deju svētku epicentrā, tas ir – Mežaparkā uz lielās estrādes. Taču tur tautiskajai dejai ir atvēlēta vien maza iespēja, kad kopējā dziesmā vienojas koristu balsis.

Dancotājiem paliek zāliens. “Tā ir neatkārtojama izjūta, kad tu, vadītāja, stāvi malā un noskaties, kā tavi dejotāji kopīgā ritmā iziet laukumā, lai iekļautos rakstā,” aizdomājas Inga Papirte. “Vēl jo efektīgāk tas ir vakarā, kad iedegas prožektori, kad nevar vairs saredzēt skatītāju sejas, kad ir tikai apgaismotais laukums un kopīgā deja. Tas ir vienreizējs pārdzīvojums un mēs, vadītāji, esam visā tajā, kā saka – iekšā, kopā ar dancotajiem.”

Daina Meistere,

Dejo Grobiņas pilsētas jauniešu deju kolektīvs “Spararats”.

Inga Papirte kopā ar saviem Bērnu un jauniešu centra kolektīva “A+G” dancotājiem.