Piektajā tikšanās reizē, meklējot Ludviķa ielas 3./5.
mājas ieeju, ēkai jāapcilpo apkārt, izvēloties īsto taciņu sniegā. Parādes
durvis ir izņemtas, un iešana pa tām ir slēgta. Durvis atrodas Aivara Kleina
galdnieka darbnīcā, kur tās restaurē. Atrodu vajadzīgās sētas durvis, daži
pakāpieni. Koplietošanas gaitenis ar pastkastītēm te veido daudzkārtainu
lobījušos krāsu drumstalu modernismu, kādu var dabūt tikai tad, ja gadu
desmitiem telpā neko neremontē.  

Pelēkais siltums

Varbūt šī ieiešana no sētas puses rada īsto
kontrastējošo efektu skatam, kādu ieraugu, atverot pašas topošās mākslas
galerijas durvis. “O! Drīz jau būs gatavs!” neuzmanīgi gribas
iesaukties, bet tā laikam nedrīkst, jo darāmā jau vēl ir daudz. Tomēr, tomēr –
tagad telpa ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Iepriekš tikāmies novembrī,
mākslinieks un meistars vēl bija krīta traipu nogleznots, špaktelēja sienas un
griestus, tīrīja nost liekos krāsojumu slāņus, rādīja atrastās vecās tapetes.

Tagad griesti ir balti, sienas nokrāsotas silti
pelēkas. Pie tām nevajadzēs likt gleznas vai gobelēnus, jo rotājums jau ir –
tie ir iepriekš atrastie, senie sienu dekorējumi, kādu mājas divsimt gadu dzīvē
te ir bijis ļoti daudz un no visdažādākajiem laikmetiem. Visvecākie ir stūrī
aiz krāsns, tuvu pie griestiem. Diezgan bāli saredzami, bet Aivars tajos nolasa
akanta lapu vijumus un baroku – tas ir pēdējais atradums.

Jābrīnās, cik daudz reižu šīs mājas iemītnieki šeit
ir iekārtojuši telpu no jauna. Uz sienām un griestiem redzami ornamenti vismaz
no pieciem dažādiem laikposmiem, un vēl jau bija arī durvju ailas spraugās
sabāzto tapešu fragmentu raksti, no kuriem vecākie varētu piederēt jūgendam.
Tos uz sienām neredzēsim, bet senos dekorējumus gan. Lai arī vecie sienu raksti
nav restaurēti, tikai notīrīti, uz pelēkajām sienām atstātie četrstūri spilgti
izceļas. To ir daudz. Kaut gan telpa ir ļoti vienkārša ar tās neglazēto, bet
restaurēto podiņu krāsni un jauno nepretenciozo krāsojumu, brīnumainā kārtā
laika zoba apbružātie ornamenti to jau tagad padara greznu.

Ar Karostas dēļiem

Tagad gleznotājs un koktēlnieks pievērsies grīdas
darbiem, liekot lietā Karostas bērnudārza grīdas vecos dēļus. Pašvaldība “Pienenīti”
uzbūvēja faktiski no jauna, būvnieks vecos grīdas dēļus, kurus citādi izmestu
vai sakurinātu malkā, piedāvāja Aivaram. Vairākus gadus nostāvējuši kaudzē,
tagad tie ļoti labi noder, jo ir gan neparasti biezi, gan samērā plati, lai arī
šaurāki par šīs telpas oriģinālajiem dēļiem. Tomēr Karostas simtgadīgie dēļi ir
labi, jo tik platas plankas, kādas liktas vecajās mājās, mūsdienās vairs
zāģētavas neražo. Un tie ir labi saglabājušies, jau iegūluši tajās vietās, kur
vajadzēja nomainīt satrupējušo grīdas daļu. Vēl jāapdarina pāris dēļu, lai tos
varētu ielikt grīdā pie ārsienas. Tā ir nedaudz izgāzusies uz āru, un, pāris
vietās zem grīdas ar leņķdzelzi saskrūvējot pārnesuma dziedus ar ārsienas
baļķi, Aivars mēģinājis nodrošināties, lai siena nedeformētos vēl vairāk. Arī
no grīdas vajadzējis noņemt liekos slāņus – skaidu plāksnes. Tagad redzami
skaistie, platie dēļi, tos izraibina veco, vēl galīgi nenodeldēto krāsojumu
atlikums.

Mākslinieka rūpes pamazām pārceļas uz mājas
koplietošanas telpām – kāpņu telpu un gaiteni. Ārdurvju restaurāciju
līdzfinansē Kultūrkapitāla fonds, taču ar durvīm vien nepietiks, lai
apmeklētāji galerijā varētu skaisti ienākt. Kāpņu telpa arī būs jāremontē. Tagad
Aivars lauza galvu, kā atjaunot ārdurvju virsgaismas logu, kurā vēl iekšā senais,
plānais stikls. Tam kaut kādā laikmetā priekšā aizlikti režģi, kuri
iestiprināti kāpņu telpas sienā. Režģu dēļ stiklu arī nevar notīrīt. Kā lai
tiek tam klāt?