liepajniekiem.lv
Tas brīdis, kad cilvēks lasa grāmatu, ir kluss un intīms, bet tie, kuri vēlas vēl kaut ko vairāk – satikšanos un sarunas –, apvienojušies lasītāju klubos.
Valtera bibliotēkā jau gadus desmit reizi mēnesī kopā sanāk lasītāju kluba “Grāmatēži” dalībnieki. Nosaukums skaidrojams tā – grāmatu ēdāji. Starp viņiem arī liepājniece ceturtajā paaudzē Elita Pola.
– Kā iesaistījāties šajā klubā?
– Tolaik biju šīs filiālbibliotēkas vadītāja. Sākām ar latviešu literatūras analizēšanu un sēriju “Mēs – Latvija 20. gadsimts”. Tas bija laiks, kad vairs neskatījos televīziju, bet daudz lasīju grāmatas.
– Kāpēc?
– Lasījusi esmu visu savu mūžu. Man personīgi klubiņš bija vajadzīgs, lai varētu satikties, pārrunāt izlasīto, spriest un ieklausīties, ko domā, kā izlasīto uztvēruši citi.
Pa šiem gadiem pilnveidojusies literārā gaume. Apzinos, ka būšana “Grāmatēžos” ir attīstījusi manī spēju savas domas izteikt daudz precīzāk.
Zinu cilvēkus, kuriem ļoti patīk lasīt, bet nekad nenāktu izlasīto grāmatu apspriest kopā ar citiem. Jo
viņiem lasīšana ir ļoti intīms process.
– Cik bieži tiekaties?
– Reizi mēnesī. Katrā lasītāju klubā savi noteikumi. Vienmēr nolemjam, kura būs tā grāmata, kuru apspriedīsim pēc diviem mēnešiem.
Laiks nepieciešams, lai izdevumu visi dabūtu un izlasītu. Uz tikšanos eju arī tad, ja šī mūsu noteiktā “obligātā literatūra” nav izrādījusies mana grāmata, precīzāk, nav tā, kas ļoti pie sirds.
“Grāmatēžiem” var pievienoties jebkurš interesents. Neesam slēgta sabiedrība.
– Ko dod satikšanās, runāšana par izlasīto grāmatu?
– Man tās bezgalīgi vajadzīgas, jo dod iespēju būt kopā ar citiem grāmatu lasītājiem, domāt un analizēt spējīgiem cilvēkiem.
Pandēmijas laikā tikāmies virtuālajā vidē, sēžot pie viedierīcēm,
bet tas nebija tas, kas man nepieciešams. Trūka dzīvās saskarsmes.
– Kad runājām pirms gadiem pieciem, teicāt, ka mūža laikā būs izlasītas apmēram tik daudz grāmatu, cik satilpst vienas bibliotēkas krātuvē…
– Pa šo laiku daudzas nākušas klāt! Lai gan esmu lēna lasītāja. Taču lasu nepārtraukti. Apbrīnoju, piemēram, savu meitu, kura grāmatas lasa milzu tempos – pa diagonāli.
– Vai esat domājusi, kā bērnus ieinteresēt lasīšanā? Vai tas ir iespējams?
– Tikai ar personīgo pieredzi. Lai bērni jau kopš mazotnes redz, ka vecāki, vecvecāki lasa. Dažādi sociālie tīkli ar mūsdienu tehnoloģijām ne tikai mazos, bet arī lielos burtiski sevī iesūc.
Reiz pat meitai prasīju, lai man, pieaugušai sievietei, feisbukā uzliek kaut kādus ierobežojumus, jo grūti apstāties un laiks tur pazūd nenormāli.
Kas tas ir, kas iesūc tajā?! Kad vēl strādāju bibliotēkā, ar kolēģēm satikāmies ar tiem bērniem, kas lasa.
Grūti saprast to otru, nelasošo daļu, no kuriem daži knapi pazīst burtus un boksterē. Skolotāji – vediet audzēkņus biežāk uz bibliotēkām!
– Kāds ir pašas mīļākais žanrs?
– Pirms nokļuvu klubiņā, ļoti patika vēsturiskā literatūra par 20. gadsimtu. Tagad interešu loks krietni paplašinājies, un tas noticis “Grāmatēžu” biedru iespaidā.
– Par ko liecina tas, ka cilvēks lasa grāmatas?
– Skanēs briesmīgi, bet atbildēšu tā – tas, kurš nelasa, tomēr ir garīgi nabagāks par to, kurš lasa.
Esmu runājusi ar cilvēkiem, kuri lasa tikai tehnisko literatūru uz šausminās, kā var lasīt daiļliteratūru. Daiļliteratūra attīsta, bagātina jūtu pasauli, inteliģenci.
– Tieši kā tas notiek?
– Caur sajusto garīgo pārdzīvojumu.
Daiļliteratūras lasītājs nevar būt truls.
– Vai esat domājusi, kur rakstnieki, dzejnieki ņem visus tos tekstus, ko uzraksta un vēlāk publicē grāmatās?
– Viena mana draudzene ir dzejniece, un, kā pati stāstījusi, vārdi, teksti vienkārši atnāk paši. Atliek tos tikai pierakstīt.
Ikdienā viņa nebūt nerunā dzejā, bet tāpat kā mēs visi! Bet, kad vārdi atnāk, tad jāpieraksta, jo nevar nerakstīt.
– Jums pašai mājās ir sava bibliotēka?
– Nē. Nekad neesmu jutusi pēc tās vajadzību, jo man ir pilsētas bibliotēkas. Ir tikai neliels grāmatu plaukts, pēc pārcilāšanas tās mēdzu arī atdot.
Zinu ļaudis, kuriem ļoti svarīgi, lai grāmata būtu personīgā īpašumā.
– Vai bijis, ka kāda pašas izvēlētā grāmata nelasās?
– Jā. Tad nolieku un nelasu. Nemoku sevi. Tātad tā nav mana grāmata. Kad vēl strādāju bibliotēkā, klientiem teicu tāpat – ja neiet uz priekšu, tad nevajag piespiest sevi.
Tā vienkārši nav jūsu grāmata. Paņemiet kādu citu.
Ko dos tas, ja teiksi: “Tā nu gan bija šausmīga grāmata, bet es to izlasīju…” Tā nav šausmīga, tikai domāta citam lasītājam.
– Pašai nav gribējies uzrakstīt grāmatu?
– Nekad. Mana misija bijusi cita – kā bibliotekārei celt gaismā autorus, kuri raksta.
– Vai grāmata var nodarīt ļaunu?
– Reiz viena grāmata bibliotēkā bija klasificēta kā vēsturiska žanra izdevums, taču tajā bija tik daudz nepatiesību, izdomājumu.
Runāju ar klasificētāju, un galu galā šo izdevumu pieskaitīja daiļliteratūras žanram.
– Tagad arī filiālbibliotēkā “Libris” izveidots jauns lasītāju klubs.
– Uz pirmo tikšanās reizi netiku, bet uz otru noteikti būšu! Gribu un patīk ne tikai lasīt, bet arī būt sabiedrībā, cilvēkos.
– Ko šobrīd lasāt?
– Vakar iesāku mūsu klubiņa “Grāmatēži” kārtējo “obligāto literatūru” – amerikāņu autores Donnas Tartas grāmatu “Ciglītis”.
– Kā lasās?
– Man patiks!
Vizītkarte
Elita Pola
- Valtera bibliotēkas lasītāju kluba “Grāmatēži” dalībniece.
- Bijusī Valtera bibliotēkas vadītāja.
- Omīte četriem mazbērniem.
- Liepājas Kinoloģiskās biedrības “DzAG” brīvprātīgā.
- Mīļākā grāmata bērnībā: V. Gubareva “Greizo spoguļu karaļvalsts”.
- Šobrīd: joprojām priekšroku dodu latviešu mūsdienu literatūrai. M. Bērziņa “Nākotnes kalējs”, S. Kuzmina “Skaistums un nemiers”.
- Grāmata, kuru ieteiktu izlasīt katram: tādas noteikti nav! Meklējiet un jūs atradīsiet savu īsto!
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
