Otrdiena, 1. decembris Emanuels, Arnolds
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Grāmatu grāmata un mīlestības apliecinājums mātei

Grāmatu grāmata un mīlestības apliecinājums mātei
18.07.2007 12:20

0

Par spīti nevaļai un aizņemtībai daudzi cilvēki neaizmirst literatūras spēju sniegt balzamu dvēselei un atrod laiku grāmatām, jo tā var rast neaizmirstamas iztēles gleznas un gūt vērtīgas atziņas. “Kultūras Pulss” jau atkal dod iespēju ieskatīties liepājnieku grāmatplauktos un iepazīt viņu iecienītāko lasāmvielu.

Vienlaikus lasa vairākas grāmatas

Mūziķis un zvanu kora “Gloria deo” vadītājs Miervaldis Ziemelis uzskata, ka vienlaikus jālasa vairākas grāmatas un no katras jāpaņem kaut kas par kādu noteiktu tēmu. “Bībele ir grāmatu grāmata. Dažiem varbūt šķiet, ka tās idejas ir novecojušas, bet daudzi teicieni, arī latviešu tautas sakāmvārdi, ir ņemti no Bībeles. Tie tikai ir literāri mazliet pārveidoti. Bībele ir vienīgā grāmata, kas darbojas ļoti praktiski un par garīgām vērtībām runā kompetenti. Arī komentārus var palasīt, piemēram, tagad lasu par Ījabu. Līdz 40 gadu vecumam ļoti daudz lasīju grāmatas par mūziku, tad nodomāju, ka tas nepalīdz, sāku vairāk pats spēlēt un mācīties mūziku no galvas. Daļēji tā man ir arī ar Bībeli, tā ir tikpat kā mūzika, katrā dzīves posmā galvā iesēžas kāds cita frāze, teikums, doma,” viņš saka.

“Grāmatās smeļos idejas. Ar lielu prieku izlasīju Olafa Gūtmaņa “No klaidoņa par svētceļnieku”. Tajā ir tik ļoti aizkustinošas lietas par mūspusi, Sibīriju. Mani radinieki arī ir bijuši Sibīrijā un stāstījuši, kā viņiem tur gājis, bet O.Gūtmaņa skatījums ir pilnīgi citādāks, tajā ir daudz pozitīva. Es viņu personiski pazīstu, tādēļ liels ir pārdzīvojums lasīt, kā aprakstītas puķes, kā sarunājas akmens, par meža ezeriem. O.Gūtmanim piemīt muzikāls tvēriens, loģika, kas mūs tuvina.

Man ļoti patīk kodolīgi teicieni, domas, aforismi, tos meklēju grāmatās, jo tie palīdz dzīvot. Pirms trim gadiem sāku tos izrakstīt. Pierakstīti vairāki bloki, kuros ir dažādi temati: par mīlestību, cilvēka gudrību, melanholiju. Izrakstu arī laicīgas dabas teicienus, jo man vispār patīk aforismi.

Pašlaik lasu piecas vai sešas grāmatas, turklāt dažādās valodās – latviski, angliski, vāciski un krieviski. Katrā valodā domu nianses, tulkojumi ir citādāki. Trīs reizes latviski izlasīju vācu jauniešu mācītāja un sludinātāja Vilhelma Buša “Jēzus mūsu liktenis”. It kā ļoti cēls virsraksts, bet cik ļoti vienkārši un saistoši tajā viss aprakstīts! To var lasīt gandrīz kā bestselleru. Pēc tam man to no Vācijas atsūtīja arī oriģinālvalodā. Vēl lasīju viena no lielākajiem fiziķiem un domātājiem Blēza Paskāla rakstīto. Man patika arī grāmata “Darvina maldi”, kurā zinātnieki pierādījuši, ka Darvina mācība ir blefs.

Lielākoties lasāmvielu iegādājos grāmatnīcā “Baltā grāmata”, arī citi iesaka ko interesantu no pašu izlasītā. Bērnībā lasīju maz, jo bija jāiet ganos, tur lasīt nevarēja, bija jāceļas puspiecos un vakarā divpadsmitos jāiet gulēt. Bet nu lasu katru dienu un daudz.

Savā laikā piespiedu sevi izlasīt arī “Da Vinči kodu” – tādas muļķības, ka galva reibst! Ikkatrs, kurš ir kaut atvēris Bībeli, zinās, ka šis Dena Brauna darbs ir murgs! Neiespējami, ka Bībelē varēja kaut ko samelot.

Grāmatu lasīšanas lielākā priekšrocība ir tā, ka cilvēks attīsta iztēli un domāšanu – atšķirībā no filmu skatīšanās lasot varu domāt pats, kā gribu. Liels daiļliteratūras draugs neesmu, mani vairāk interesē cilvēku dzīve, dažādi notikumi, kas saistīti ar vēsturi,” atklāj mūziķis.

Garīgā barība no lielveikala

Lietišķās mākslas un kultūras vēstures pedagoģe Veronika Skvorcova savukārt atceras, ka sākusi lasīt agri, jo viņas mamma bija bibliotekāre.

“Es neesmu ļoti kaislīga lasītāja, bet izjūtu to kā nepieciešamību – man ļoti svarīgs ir pats kontakts ar grāmatu. Kopš 5.klases pēc skolas visu dienas otro daļu pavadīju bibliotēkā. No bērnības atmiņā ļoti spilgti palikusi grāmata “Brāļi Lauvassirdis”.

Albēra Kamī “Pirmais cilvēks” pie manis nonāca lielveikalā “RIMI”. Ne tik daudz autors vai nosaukums, bet tieši grāmatas noformējums mani uzrunāja. Tas bija posms, kad varēju atlicināt laiku sev un kaut ko nopietnu palasīt, un šī grāmata nav tāda, ko var lasīt, zupu vārot. Arī televizors un radio fonā nevar skanēt vai bērni skraidīt un klaigāt. Diezgan grūti bija lasīt – lēni un pa drusciņai, jo grāmatā nav dialogu, bet vairāk stāstoša un aprakstoša teksta. Tā ir arī mana pirmā iepazīšanās ar autoru, franču domātāju A.Kamī. “Pirmais cilvēks” ir viņa pēdējā grāmata, to viņš pat nav pabeidzis. A.Kamī gāja bojā autokatastrofā, manuskriptus atrada viņa portfelī. Tos bijis grūti atšifrēt, jo viņam bijis nesalasāms rokraksts. Grāmatas beigās ir piezīmes, rakstītas uz mazām lapiņām. Tās neesmu izlasījusi, tas droši vien saistošāk būtu cilvēkiem, kuri nopietnāk interesējas par literatūru un kurus dziļāk interesē nianses. Ir vajadzīga koncentrēšanās un iedziļināšanās, lai secīgi romānam piesaistītu piebildes.

Nesen atradu šo grāmatu, un brīvākā brīdī atkal pāršķirstīju. Daiļdarbs atklājās pavisam citādāk nekā tad, kad es to lasīju. Sapratu, ka man tas vēl reizi jāizlasa, lai sajustu līdz kaulam. Grāmatā izvirzās jautājums par cilvēku: kāpēc viņš ir tieši tāds un ne citādāks. Sapratu, ka autors šeit attēlo sevi, savu bērnību, cilvēkus, ar kuriem viņš ir kopā, ģimeni. Prātoju, kāpēc nosaukums ir “Pirmais cilvēks”. Brīdī, kad pirku šo grāmatu, domāju, ka tas būs par senatni. Bet grāmata ir par pasaules kara laiku un pirmo cilvēku, ko mēs katrs savā dzīvē sastopam, – par māti. Romānā stāstīts, cik nozīmīga cilvēka pasaules uzskatu veidošanā ir mātes un skolotāja loma.

Varu vilkt paralēles pati ar sevi. Tas, ko cilvēks piedzīvo bērnībā, tieši vai netieši iet cauri visai dzīvei. Un bērnības atmiņas man pašai ir kā filma, jo esmu dzimusi un augusi laukos, man ir tik daudz spilgtu un patīkamu bērnības atmiņu, saistītu tieši ar dabu. A.Kamī ļoti izsmalcināti un tēlaini ieved savā bērnības pasaulē. Viss tik spilgti attēlots, ka lasot ir sajūta – pats atrodies Alžīrā. Ir grāmatas, kas aizrauj tiktāl, ka pārējais paliek otrajā plānā, bet šis darbs liek apstāties, padomāt par garīgajām vērtībām un saviem mīļajiem, tuvajiem cilvēkiem, ar kuriem mēs esam kopā un kuriem ikdienas rutīnā nepievēršam tik daudz uzmanības, cik viņi būtu pelnījuši.”

Anete Zīraka,

Miervaldis Ziemelis agrāk lasījis daudz grāmatu par mūziku, bet nu vairāk laika velta pašai muzicēšanai.

Veronika Skvorcova Albēra Kamī grāmatu “Pirmais cilvēks” izvēlējās arī uzmanību piesaistošā vāka noformējuma dēļ.

0 komentāri

1/500

Liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Uzmanību!

Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Šobrīd aktuāli

Seko mums

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz