Amerikāņu dramaturģes Annas Zīgleres lugai “51. fotogrāfija” ir lielisks līdzsvars – zinātniskais temats par DNS struktūras atklāšanu tiek izstāstīts aizraujošā teatrālā formā, notikumu rekonstrukcija atgādina detektīvstāstu. Luga ir labs pienesums repertuāram, tai ir svaigs, interesants stāsts un netipiski varoņi – zinātnieku pasaulē mums reti izdodas ielūkoties. Kaut gan zinātnei patiesībā ir pakārtota nozīme, svarīgākais vienalga paliek personības un cilvēku attiecību stāsts.

Luga vēsta par britu bioķīmiķi Rozalindu Elsiju Franklinu (1920–1958), DNS struktūras atklājēju, kas dzīves laikā neapzinās sava atklājuma nozīmību un netiek pienācīgi novērtēta. Slavu iegūst citi. Zinātnieku sadarbību, individuālos un komandas rezultātus ietekmē seksisms un morāles trūkums. Jā, te ir arī feministiskā tēma, bet vēl vairāk – cilvēka, personības drāma. Franklinas sarežģītais raksturs ietekmē viņas attiecības, profesionālo karjeru un noved pie liktenīgās situācijas, kad augļus par rūpīgi padarītu darbu ievāc citi.

Lugas darbības laiks ir 1953. gads, Londona. Izrādes veidotāji (scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute) to pārnesuši uz nenoteiktu, iespējams, tiklab mūsdienu, kā nākotnes laiku. Uz skatuves ir balta laboratorija, stūrī stiklota smēķētāju telpa. Ieskatoties rūpīgāk, atklājas, ka mikroskopu un laboratorijas instrumentu vietā uz darbgaldiem un plauktiem novietoti virtuves piederumi: blenderi, mikseri, tvaicējamie katli, paplātes. Neitrālā laboratorijas telpa it kā pārklājas ar otru – virtuves sfēru, kas tradicionāli saistās ar sievišķīgo telpu. Tas raida pretējus signālus. Vīrieši, kas blenderē augļus un pēta smūtiju saturu, vienlaikus risinot bioķīmijas jautājumus, tomēr izskatās drusku komiski. Nolasāma scenogrāfa ideja, ka profesionālie jautājumi it kā tiek pārnesti uz attiecību ķīmijas sfēru, un skatītāji ir liecinieki “attiecību virtuves” scēnām, tomēr šī darbošanās atstāj arī absurdu iespaidu.

Izrāde sākas jau tad, kad skatītāji sāk ieņemt savas vietas zālē. Aktieri sēž frontāli pret zāli un austiņās klausās monotonā un apnicīgā hipnotizētāja balsī. Balss nepareizā, kroplīgā valodā pavēl kļūt relaksētiem, iemigt un atpūsties. Visi to pamazām arī dara, izņemot vienīgo sievieti Rozalindu Franklinu (Inese Kučinska). Viņa sēž nedaudz atstatus un paliek saspringtā, uz priekšu saliektā pozā, nervozi virpinot rokās sīku plastikāta lodīti. Kur vīrieši samērā relaksēti nododas ikdienišķajai rutīnai un korporatīvajām attiecībām, sieviete nevar atslābt, viņai ir jāizcīna kārtējās cīņas – jāpanāk profesionālais novērtējums, respekts un līdzvērtīgā statuss. Bez tā viņa šai sabiedrībā ir tādā pat vērtībā kā jauniņš asistents. Izrādes apakšvirsrakstam “Kādas sievietes stāsts” ir nozīme – sieviete vīrišķajās profesijās un maskulīnajā vidē ir citādais, svešais, grūti pieņemamais. Citādība ir tēma, kuru režisore Laura Groza-Ķibere risinājusi jau “M. Butterfly”, “Equus”, “Frankenšteinā” un “Ziloņcilvēkā”, tikai “51. fotogrāfijā” tā pieņem mūsdienīgāku un personiskāku formu. Arī režisors ir vīrišķīga profesija, kas prasa spēcīgu gribasspēku un fizisku izturību. Un tā ir arī tikpat vientuļa un savrupa eksistence kā Franklinai kolēģu vidū, kas primāri vērtē viņas sievišķīgās formas un izskatu, nevis intelektu, darbaspējas un talantu.

Režisore nepārprotami solidarizējas ar Franklinu. Inese Kučinska vispirms fokusējas uz savas varones kaislīgo aizraušanos ar zinātni, pētījumiem, darbu. Tajā ir kāda daļa romantiska patosa, jauneklīga maksimālisma, kas Franklinu saista ar jaunajiem zinātniekiem un izskaidro viņas labo saprašanos ar tiem. Taču režisore un aktrise, manuprāt, atturas atklāt Franklinas sarežģītā rakstura nepievilcīgo pusi – augstprātību, egoismu, aroganci. I. Kučinskas varone spēlē zinātnieci ar Aspergera sindroma ārējām izpausmēm – izcils talants eksaktajās zinātnēs, bet izteikts asociālisms, psihiska nespēja veidot kontaktus ar cilvēkiem un norobežošanās no jebkādām emocionālām izpausmēm un saitēm. Viņai ir ļoti šaurs uzmanības loks, Franklinas gaita ir tāda, it kā viņa koncentrēti dotos pie mērķa, neko apkārt neredzot, vienmēr saspringta un gatava konfrontācijai. Strikts matu griezums, kas droši vien nav mainījies kopš bērnības, un minimālisma stila kostīms – lietišķi un lakoniski. Šis tēls apvieno intelektuālismu un bērnišķīgumu, un vietām iežēlinošā intonācija pārāk nosver izrādes svaru kausus uz sentimentāli melodramatisko pusi. Ir atrasts galvenās varones attaisnojums, bet pazaudēts dzīvs cilvēks. Manuprāt, patiesība ir skarbāka, neglaimojošāka, Franklinas sarežģītais raksturs un attieksme pret kolēģiem lielā mērā provocē liktenīgo situāciju, un viņa ir līdzvainīga pie tās.

Tomēr personības īpatnības neatceļ zinātnieku morālo imperatīvu. Vatsona, Krika un Vilkinsa neētiskā rīcība – aizmuguriska dalīšanās ar pētījuma rezultātiem, intelektuālā zādzība un panākumu piesavināšanās nav attaisnojama tādēļ vien, ka Franklina ir neciešama kā personība. Pēc formas izrāde ir veidota kā pagātnes rekonstrukcija, Vadītājs (Sandim Pēcim tikusi pasīva loma skatuves kaktiņā) grib noskaidrot patiesību un atjaunot vēsturisko taisnību, iztaujādams zinātniekus par notikušo. Daudzplākšņainākais un cilvēcīgākais tēls ir Egona Dombrovska Moriss Vilkinss. Sākotnēji viņš ir pašpārliecināts, smīkņājošs komandas līderis, vēlāk cilvēks, kas ar iedragātu vīrieša un zinātnieka pašapziņu, bet arī apbrīnu apzinās Franklinas pārākumu un savas intelektuālās robežas. Frustrēts no sadarbības neiespējamības, viņš izspļauj neskaitāmu cigarešu dūmus, taču taisnīguma izjūtu saglabā. Paralēli aktieris attīsta arī aizplīvurotu un vienpusēju romantisko stāstu. Taču, kā saka lugas autore: “Tas ir pāris ar bezgalīgām spirālēm, kas strādā kopā, bet nekad nesatiksies.” Ticamu – netīkamu, glumu, bet nenoliedzami arī apdāvinātu – tipu radījis Kaspars Gods. Viņa Džeimss Vatsons amerikāniskā paviršībā un necieņā lumpačo pa kolēģu laboratorijām, izošņādams un uzsūkdams informāciju. Nevīžība pret savu ārieni un ētikas normām viņā tomēr apvienota ar smalku pētnieka sesto maņu, Vatsons spēj notvert gaisā to ideju, kuru rūpīgs darbarūķis neuzdrošinās pieminēt, iepriekš nesavācis daudzskaitlīgus pierādījumus. Gata Malika Kriks ir Vatsona dvēseles biedrs, ar izsmalcinātākām mačisma izpausmēm, taču citas rakstura iezīmes viņa tēlā izpaliek. Šie trīs ir “vīriešu klubiņa” kodols. Mārtiņa Kalitas un Edgara Ozoliņa jaunos pētniekus apvieno jauneklīga degsme, atbruņojošs sirsnīgums un zināma vieglprātības deva. Režisore izkārtojusi mizanscēnas tā, ka I. Kučinskas varone parasti atrodas skatuves labajā malā. It kā nomalē, tā iezīmējot sievietes marginālo lomu šajā vīriešu apdzīvotajā telpā. Taču arī Franklinas iekšupvērstā forma ar neredzamu sienu atdala viņu no partneriem, un konflikts – viens pret kolektīvu – veidojas drīzāk no ārējā uzstādījuma.

“51. fotogrāfija” ir profesionāli iestudēts darbs, taču nav jauna virsotne ne režisores, ne aktieru darbā. Tomēr šis ir saturīgi pavadīts laiks, un tas nav maz!