Liepājas
muzejs 2014. gada 30. novembrī iegāja savā 91. dzīves gadā.
Jubilejas sarīkojumos iekļauta arī muzeja krājuma gleznu izstāde
“Dienvidkurzemes atspulgs latviešu glezniecībā”. Tā
mudina pārdomāt dažus Liepājas kultūrvēstures aspektus un
mākslinieku devumu, lūkojoties 90 gadu tālā pagātnē, kad,
atklājot muzeju, notika apjomīga izstāde, “rādot Liepājas
mākslas dzīvi jaunā laikmetā, kur pusotra simta mākslas darbu
runā uz mums savu izdaiļojošo mākslas valodu”.

Liepājas
mākslinieki, kopīgus nacionālos un savas daiļrades centienus
izsakot, apvienojas 1919. gadā. Tā ir Liepājas Latviešu mākslas
veicināšanas biedrība (LLMVB). Tās vadītāji – sākumā Jānis
Sudmalis (1887–1984), tad Augusts Annuss (1893–1984), Hermanis
Aplociņš (1891–1958), Arturs Baumanis (1892–1975). Biedrība
veido Liepājas mākslas dzīves radošo vidi un pirmo muzeja mākslas
ekspozīciju.

1919.
gada 3. augustā četrdesmit gadu vecais Kārlis Skalbe raksta: “Mūsu
paaudzei vajadzētu zināt, ka viņa ir tā izredzētā paaudze,
kurai vajag iemūrēt sevi Latvijas pamatos. Tikai uz viņas pleciem
var pacelties atsvabinātā Latvija.” Liepājas latviešu
mākslinieki savus kamiešus nežēlo.

Jaunās
biedrības statūtos ierakstīts mērķis: “[..] pulcināt ap
sevi māksliniekus, mākslas cienītājus glezniecības, tēlniecības,
arhitektūras, amatniecības un daiļliteratūras veicināšanai,
īpatnēji latviskas mākslas gaumes izkopšanai, piegriežot sevišķu
vērību biedru savstarpējai mākslinieciskai izglītībai, kā arī
gādājot par mākslas sajūtas un izpratnes attīstīšanu tautā.”

Arturs
Baumanis un rucavnieces

Pilsētas
muzejs sāk savu gaitu. Tajā arī gleznas, kurām lemts saglabāties
kā laika zīmēm gan pašu to radītāju daiļradē, gan Liepājas
mākslas dzīvē vēl gadu desmitiem.

“A.
Baumanis klusi maigs ar daiļu krāsu kopumu un drošiem sižetiem iz
dzīves. [..] Lielākā uzmetumā iesākts skats pie baznīcas
“Rucavā”.” Tā raksta
“Kurzemes Vārds”. Glezna, tagad ar nosaukumu “No
dievkalpojuma Rucavā”, pašu autoru nav apmierinājusi. Zināms
nostāsts, ka viņš tai pārgleznojis jūras ainavu. Taču 1993.
gadā noskaidrojas, ka glezna saglabājusies neskarta, tikai audekls
pārvilkts otrādi, sagatavojot gleznošanai kreiso pusi. Neraugoties
uz to, ka Arturam Baumanim šis darbs šķita ne sevišķi veiksmīgs,
tā reprodukcija atrodama respektablā žurnāla “Senatne un
Māksla” 1937. gada 2. numurā kā viena no ilustrācijām
erudītā mākslas kritiķa un vēsturnieka Jāņa Siliņa apcerei
par Kurzemes māksliniekiem.

Un
laiks apmet cilpu pētniekam. Kāpēc mākslinieks, kas sevi
vispilnīgāk apliecinājis marīnā jeb jūras ainavā, ķeras pie
lielizmēra figurālas kompozīcijas? Pirmais pieņēmums – ietekme
no Jaņa Rozentāla slavenā diplomdarba “No baznīcas”
(1894). Taču te vieno tikai sižets jeb saturs. Par ceļvedi kļūst
Aleksandra Romana (1878–1911) 1904. gada glezna “Iesvētīšanas
diena”, beidzot Sanktpēterburgas mākslas akadēmiju. Kur
Baumanis to redzējis, kā guvis impulsu savam darbam? Domājams, ka
Liepājas operas vadītāja, ārsta un mākslas mecenāta Ernesta
Ekšteina namā, kurā, būdams operas dekorators, viesojies ne
vienreiz vien. 1931. gadā Ekšteina kundze Berta gleznu pārdod
Valsts mākslas muzejam. Iespējams, lai “aizlāpītu”
kārtējos robus Operas budžetā.

Rucavnieces
Baumaņa gleznā šķietami atgādina skatu no kāda inscenējuma.
Zīmējums ir spēcīgāks par krāsu izteiksmi.

“Brunču
mednieks” Šaumanis

“K.
Šaumanis centies nopietnāk strādāt, nepārvērtējot savas spējas
un nemeklējot tīšus efektus…” Tā
1924. gadā par iespaidiem izstādē turpina “Kurzemes Vārds”.
To zinot, izdodas izlabot pētnieku pausto, ka Šaumanis izstādēs
piedalās no 1926. gada.

Kārlis
Frīdrihs Šaumanis (1905–1971) – šā gada gaviļnieks 18.
novembrī, kad viņu pieminēs 110 gadu jubilejā. Pamatskolā
Liepājā viņam zīmēšanu māca Jānis Sudmalis, Latvijas Mākslas
akadēmijā 1931. gadā viņš beidz profesora Tillberga figurālās
glezniecības meistardarbnīcu, diplomdarbs – “Jāņu nakts
Nīcā”. Pašlaik izstādē skatāma glezna “Līgo vakars”,
kas datēta ar 1930. gadu, iespējams, tapusi kā viena no skicēm
diplomdarbam. Gleznotājs visu mūžu, arī jau dzīvodams ASV, nav
spējis vienu: “Es varu atteikties no visām tēmām, tikai no
Nīcas nē…” saka viņš 1962. gadā bijušajam Aizputes
skolotājam, māksliniekam un muzeja veidotājam Jānim Audriņam
(1898–1994). Saruna notiek Ņujorkā, to publicē izdevums
“Labietis”. Nīcas kroceņi jeb kuplie un košie nīcenieču
oranžsarkanie brunči Šaumaņa audeklus neatstāj nekad. 1968. gadā
trimdas laikraksts “Laiks” raksta: “Kārlim Šaumanim
vairāki tautas dzīves un darba attēlojumi. [..] Gleznojums svaigs
un sulīgs, atzīstama vienkāršība kompozīcijā. reti sastopamā
grupējumā – aplī izvietotas figūras “Līgotāji”.
Autors te apliecina tēlaino atmiņu, varēšanu radīt figurālas
kompozīcijas, kā arī etnogrāfiskas zināšanas tautas tērpos.
Darbā jūtams kustības viļņojums un ritms, kāds raksturīgs Jāņu
vakaram.”

Arī
vakarēšanas sižets jeb romantizēts paaudžu un latviskās
dzīvesziņas izpaudums Kārļa Šaumaņa gleznās ir pastāvīgi
klātesošs.

Jau
nopirkts

“A.
Annusa godalgoto darbu “Lejas–Kurzeme” pēdējā izstādē
Rīgā nopircis Valsts mākslas muzejs,” 1924.
gada izstādi skatot, informē “Kurzemes Vārds”, izsakot
nelielu nožēlu, ka Annuss izstādījis vien trīs savas gleznas.
Būdams vēl students Latvijas Mākslas akadēmijā, viņš sevi
apliecina jau tik pilnvērtīgi. Kā 1924. gada izstādē, tā tagad
varam lūkoties gleznā “No baznīcas”, par kuru pirmais
vērtējums ir šāds: “Glezna lielmeistariskā garā uzrāda
meklētāju ar spēcīgu impulsu, ievērojamām īpatnībām, bet vēl
iekšēji nesaskaņotu un neapmierinātu, cīņā starp ārējo
efektu un psiholoģiski pārliecinošu mierīgu izteiksmi.”

1924.
gadā par “gatavāko atzīta “Dzērāja portreja””.
Tā glabājas Liepājas muzeja krājumā.

“Ar
vislielāko skaitu šoreiz izstādē piedalās H. Aplociņš. [..]
Māksliniekam ir bagāta fantāzija ar virtuozu izteiksmi. Sevišķi
skaisti ir izstādītie akvareļi ar personificētiem gracioziem
tēliem, brīnišķi skaistām, brīvi preludējošām krāsām,
maigā, pilnīgā noskaņojumā…” Tā
publicēts “Kurzemes Vārdā” 1924. gadā. Aizrautīgais
mākslinieks, lieliskais pedagogs – Liepājas Daiļamatniecības
skolas pamatu licējs, cilvēks, kurš nekad neatstāja novārtā arī
plašākas sabiedrības intereses, līdz muzeja 90 gadu izstādei
ceļu nav atradis.

Oriģinalitāte

“J.
Sudmalis uzstājies pilnīgi oriģināli ar dekoratīviem
gleznojumiem un izrakstītām segām. [..]”
– atkal “Kurzemes Vārds” 1924. gadā.

2014.
gadā muzeja jubilejas svinībās Jāņa Sudmaļa meita Vija Bulkina
tēva veidotajam muzejam dāvina gobelēnu “Nīca”. Tā
pirmais darinājums tekstilmākslā eksponēts jau 1924. gada
izstādē, pēc tam bijuši vēl vairāki.

Par
sākumu presē lasāmas šādas rindas: “Visiem mākslinieka
darbiem ir praktiska lietišķās mākslas vērtība ar dziļi
tradicionālu latvju tautas īpatnējo raksturu. Lielmanīgā bajāra
meita sētā bargi sagaida bailīgo zosu ganiņu. Bet baltās
zostiņas liekas nejūtam neko no cilvēku bērnu lielās starpības.
Sega izrakstīta nīcenieku krāsas dzīpariem.”

1974.
gadā J. Sudmalis savā dienasgrāmatā ieraksta: “Izlasot Emiļa
Melngaiļa dzīves stāstu, jūtu un pārdzīvoju pats savu dzīvi.
Vienīgi dziļš sarūgtinājums, ka neesmu turpinājis jaunībā
sparīgi iesākto radošo darbību tautas mākslā. Man bija vēl
enerģijas pārpilnība, ko es izbārstīju pa visiem vējiem.
Vajadzēja sevi disciplinēt, noteikti man būtu vēl daudz tādu
darbu kā “Nīca”, “Alsunga”, “Senie
mitoloģiskie tēli”, kas tikai ievadījums tautas mākslā
uzsūktā gara izpausmei. [..] Tagad man laika pietiekoši, jāmet
nost viss cits un jāiegremdējas tautas mākslas materiālos,
rakstos, jāmodina un jākoncentrē iztēle, lai sasietu reiz
palaisto mākslas pavedienu un radītu ko paliekošu un nozīmīgu.
To pārdomāju nakti.”

Mākslinieki
un tautas tērpi

Ne
vienmēr šie vārdi veido duetu. Brīžam katrs skan savā balsī.
Nezin kāpēc Pēteris Kļaviņš (1892–1979), viens no štiglicēnu
– barona Štiglica centrālās tehniskās zīmēšanas skolas
audzēkņiem – trijotnes (Sudmalis, Baumanis, Kļaviņš), savā
1931. gada gleznā nīceniecei liek izšūt Rucavas villaini. Jēkabs
Bīne (1895–1955) daiļai lauku meitai savā 1926. gada gleznā
liek apaut kājas ar biezu lakatu galvā. Bet Rucavas sievu galvas ar
nāmatiem Artura Baumaņa gleznojumā ir tik dažādas, ka par tautas
tērpu valkāšanas ieražām glezna nespēj sniegt patiesu
priekšstatu. Vai mākslinieks ir brīvdomātājs? Vai dokumentētājs?
Iztēle vai liecība? Uz šiem jautājumiem atbildes nav.

Rucavas
madonna

Valteram
Uzticim (1914–1991) 1924. gadā ir tikai desmit gadu. Dzimtas
saknes no Vidzemes un Latgales. Par mākslinieku tapis, metot tiltu
no Liepājas Valsts lietišķās mākslas vidusskolas uz Latvija
Valsts mākslas akadēmiju. Tajā 1943. gadā pabeigta profesora
Ludolfa Liberta (1895–1959) figurālās glezniecības
meistardarbnīca. Laikā, kad pretim debesīm skan Lūcijas Garūtas
un Andreja Eglīša kantāte “Dievs, Tava zeme deg…”. Šī
atblāzma, no tālās uguns iedegta, liesmo arī “Rucavas
madonnā” – sievietē, kas sargā savu zemi, auklējot bērnu,
ieliekot sevi Latvijas pamatos un uzlūkojot ikvienu izstādes
apmeklētāju tagad.