Jūnija sākumā savus maģistra darbus aizstāvēja Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes maģistra studiju programmas “Rakstniecības studijas” pirmās absolventes.

Pirmo aizstāvēto maģistra darbu tēmas ir ļoti dažādas, bet izstrādāto pētījumu kvalitāti apliecina ne tikai maģistra darbu aizstāvēšanas komisijas sniegtais augstais novērtējums, bet arī tas, ka šo darbu pētnieciskais jaunpienesums potenciāli var izraisīt plaša interesentu loka uzmanību.

Maģistra studiju programmas “Rakstniecības studijas” direktore Zanda Gūtmane pastāsta, ka Baibas Īvānes-Kronbergas darbam “O. Vācieša dzejas recepcija studijas “Dauka” animācijas filmās “Viens pa ceļu gāja”, “Kabata” un “Sapnis”” raksturīga inovatīva pieeja latviešu bērnu dzejas un animācijas kopsakaru izpētē. Vēsmas Lēvaldes pētījums “Viljama Šekspīra traģēdija “Hamlets” Oļgerta Krodera režijā: teksts un tā interpretācija” liepājniekiem un Oļģerta Krodera darbības cienītājiem var šķist īpaši piesaistošs, jo tajā uzmanība pievērsta trīs režisora veidotajiem “Hamleta” iestudējumiem, arī 1984. gada uzvedumam Liepājas teātrī. Bet Lindas Ulānes darbs “Ģertrūdes Stainas “Maigās pogas” – tulkotāja izaicinājums” ir veltīts amerikāņu modernistes 1914. gadā tapušā dzejas krājuma tulkošanas problēmām un iezīmē vairākus svarīgus tulkošanas aspektus kopumā.

Piedāvājam arī “Kultūras Pulsa” lasītājiem gūt nelielu ieskatu aizstāvētajos maģistra darbos, ko sagatavojušas pašas to autores.

Foto no L. Ulānes personīgā arhīva

Programmas “Rakstniecības studijas” pirmās absolventes (no kreisās) Linda Ulāne, Baiba Īvāne-Kronberga, programmas vadītāja Zanda Gūtmane un Vēsma Lēvalde.

Dzeja, animācijas filma un smadzenes
Baiba Īvāne-Kronberga

Esmu daudz domājusi par to, kas ir tās mākslinieciskās un vispārcilvēciskās vērtības, kuras uztver animācijas filmu skatītāji. Ko gūst bērns, ja dienu no dienas viņu stimulē un savā ziņā veido gan saturiski, gan formāli šabloniskas komercfilmas? Un vai animācijas filma kā ekrāna kultūras neatņemama daļa var dot tās uztvērējam nozīmīgus ētiskos un estētiskos iespaidus? 

Tikpat būtisks ir jautājums par to, kāda ir teksta loma vizuālo mediju telpā. Vai tas izšķīst, pazūd, zaudē vērtību? Mana pētījuma gaitā analizētā O. Vācieša dzejas interpretācija studijas “Dauka” filmās apliecina, ka gan teksts, gan animācijas filmas var būt māksliniecisko vērtību neizsmeļams izplatījums.

Lai rastu pamatotus secinājumus par šiem būtiskajiem jautājumiem dzejas un animācijas filmu kontekstā, izvirzīju maģistra darba mērķi: izpētīt un raksturot O. Vācieša dzejas un studijas “Dauka” animācijas filmu “Viens pa ceļu gāja”, “Kabata” un “Sapnis” mijiedarbību un uztveri. Realizējot mērķi, bija iespēja apliecināt, pirmkārt, dzejas telpas plašo ietilpību, otrkārt, parādīt dzejas un animācijas starpdisciplināro raksturu. Un, treškārt, tas ļauj pamatot manu redzējumu par latviešu bērnu dzeju un animācijas filmām kā svarīgām latviskās identitātes un kultūras veidotājām.

Mērķa sasniegšanai izmantotā teorētiskā bāze sakņojas receptīvās kritikas atziņās par mākslas darba uztveres procesiem. Darbā aplūkoti jautājumi par to, kas notiek ar tekstu lasīšanas procesā, kā tas tiek uztverts un pārradīts atkarībā no uztvērēja individuālās un kultūras pieredzes – kā veidojas uztvērēja individuālais un kultūras “lasījums”.

Aplūkojot šos procesus, kā nozīmīgu aspektu izvirzīju mēģinājumu teksta uztveres īpatnību skaidrošanā integrēt neirozinātnes pētījumus par smadzeņu darbības mehānismiem mākslas uztveres procesos. 20. gs. beigu un 21. gs. sākuma atklājumi bioloģijā, etoloģijā, antropoloģijā un cilvēka smadzeņu pētniecībā ļauj precīzāk ielūkoties radošajos procesos: tā, kā tas agrāk nav darīts un nav bijis iespējams. Māksla tiek radīta un pārradīta cilvēka smadzenēs, un, manuprāt, nav pārliecinošu iemeslu, lai to neņemtu vērā.

Analīzes daļā aplūkoju animācijas filmas trīs atšķirīgos kontekstos, kas ļauj apliecināt dzejas un animācijas filmu saturisko un estētisko ietilpību.

Režisores I. Prauliņas filma “Viens pa ceļu gāja” kā viena dzejoļa un vienas animācijas filmas aktualizācija uzskatāmi un skaidri parāda dzejas interpretācijas iespējas un ļauj vērot to, kā teksts tiek pārradīts uztvērēja individuālā lasījumā.

Animācijas filma “Kabata” analizēta O. Vācieša dzejas krājuma “Kabata” kontekstā – aplūkojot gan O. Vācieša dzejas telpas plašu interpretēšanu animācijas filmā, gan plašāku kontekstu realizāciju un iespējamo uztveri. Tieši šīs filmas un dzejas mijattieksmju analīze pavēra visplašāko un daudzveidīgāko analīzes un interpretācijas lauku, un, iespējams, būtu vērts veltīt atsevišķu pētījumu tikai šīs konkrētās filmas recepcijas aplūkošanai. Nozīmīgi animācijas filmā ir, piemēram, vērojamie intertekstualitātes aspekti, kas ir “nolasāmi” dažādos līmeņos – gan plašākā kultūras kontekstā (piemēram, spēles “Cirks” vizuālais lasījums filmas epizodē), gan šaurākās, tieši latviskuma izpratnei būtiskās un uztveramās interpretācijās (piemēram, Raiņa dzejoļa “Labdaris” idejiskā intertekstualitāte animācijas filmas epizodē). Asociāciju daudzveidība animācijas filmas kontekstā var būt neizsmeļama, atkarīga no katra skatītāja individuālās un kultūras pieredzes.

Pētījums ļauj secināt, ka darbā analizētās animācijas filmas ir īpaša poētiska telpa, kuru mākslinieciskā vērtība pārsniedz kvantitatīvi nomācošo komerciālās animācijas “devumu”. Un kas jo būtiskāk – studijas “Dauka” O. Vācieša dzejas tekstos balstītās animācijas filmas nodrošina iespēju uztvert jaunus mākslinieciskus un vērtīborientējošus stimulus, kas savukārt palīdz personības individuālās un kultūras kompetences stiprināšanā. Vispārinot – latviešu dzeja un animācija ir iespēja vingrināt vienu no nozīmīgākajiem cilvēka orgāniem – smadzenes; uzturēt tās arvien labākā formā – tātad dzīvot fiziski un intelektuāli pilnvērtīgu dzīvi.

Ģertrūdes Stainas dzeja – tulkotāja izaicinājums
Linda Ulāne

Par Ģertrūdi Stainu interese radās jau bakalaura studiju gados, kad pētīju viņas literārās izpausmes ietekmi uz Ernestu Hemingveju, un vēlāk savu bakalaura darbu veltīju tikai viņas eksperimentālajai rakstīšanas stilistikai.

Ģ. Staina ir Latvijā maz zināma, tomēr nozīmīga amerikāņu rakstniece un mākslas darbu kolekcionāre, kas lielāko daļu sava mūža pavadīja Parīzē, organizēdama un attīstīdama 20. gs. sākuma mākslas dzīvi un izkopjot specifisku un eksperimentālu rakstīšanas stilu. Viņas brāļa Leo Staina izveidotais un vēlāk Ģertrūdes uzturētais salons 27 Rue de Fleure kļuva par sestdienas vakaru pulcēšanās vietu Eiropas gleznotājiem, rakstniekiem, kritiķiem un citiem Parīzes bohēmiskās modernistu mākslas dzīves pārstāvjiem, pēc Pirmā pasaules kara, kad Stainas slava jau bija izplatījusies ārpus Parīzes robežām, arī rakstniekiem no Amerikas.

Pati rakstniece apzinājās, ka viņas vārds ir ievērojamāks nekā viņas literārie darbi. Tam par iemeslu ir viņas darbu sarežģītība – bez dziļākas lasītāja ieinteresētības viņas teksti var šķist bezjēdzīgi vārdu virknējumi. Tikai dzīves nogalē, atbildot uz aicinājumiem lasīt lekcijas Amerikā, Staina sāka skaidrot savus darbus plašākas publikas priekšā. Šie skaidrojumi dod iespēju dziļākai dzejnieces daiļrades izpētei.

Atdzejojot eksperimentālus modernisma tekstus, tulkotājs biežāk atklāj mākslas darba elementus, kurus nav iespējams pārcelt no vienas valodas citā salīdzinājumā ar citu periodu dzeju. Maģistra darbā pievērsos Stainas dzejprozas krājuma “Maigās pogas” (“Tender Buttons”, 1914) atdzejošanas procesam. Grāmata jau publicēšanas laikā izsauca lielākoties noraidošu attieksmi. Kritiķi vērsās pret pārāk augstu abstrakcijas līmeni un neredzētu sarežģītību. Tomēr, pateicoties autores vēlākajai vēlmei skaidrot rakstīšanas procesu, literatūrzinātniekiem izdevies atklāt jaunus aspektus, kas “Maigās pogas” interpretē kā daudzslāņainu, kubisma garā ieturētu oriģināldarbu, kurā intelektuālas rotaļas ar angļu valodas gramatiku un pievēršanās vārdiem kā objektiem atklājušas jaunas valodas iespējas. Angļu valodas ritms, pastiprināts vārdu vai frāžu atkārtojums, aliterācija, homonīmi ir tikai dažas no Stainas dzejprozas pazīmēm. Kas notiek ar šāda veida dzeju, ja to mēģina pārcelt latviešu valodā? Mans mērķis bija noskaidrot, cik tālu “Maigās pogas” pakļaujas tulkošanas procesam – kurus teksta elementus un autores daiļrades paņēmienus iespējams pārcelt latviešu valodā, bet kuri ir jāupurē labskanības vai nozīmes meklējumu dēļ.

Turpinājumā atsevišķu Stainas rokraksta pazīmju tulkojuma piemēri. Dzejolī “Centrs galdā” (“A centre in a table”) svarīga ir spēle ar vārdu savienojumiem: “Next to me next to folder, next to a folder some waiter, next to a foldersome waiter and re letter and read her. Read her with her for less.” Nereti Stainas tekstos var atklāt papildu līmeņus, tos izlasot skaļi, piemēram, vārdu savienojumu “read her” – “lasi viņu” var skatīt kā uzrunu lasītājam – reader, jo abu gadījumu angliskā izruna ir ļoti tuva. Tulkotājam jāpieņem lēmums – meklēt līdzīgu piemēru latviešu valodā vai koncentrēties uz aprakstītās ainas precīzu vizuālu tulkojumu. Iespējamie tulkojumi: “Tuvu man, tuvu mapei, tuvu mapei kāds gaidītājs, tuvu kādai mapei gaidītājs un vēstule, un lasi viņu. Lasi viņu ar viņu mazāk. / Lasi tā, lai viņa ir mazāk.” “Lasi tā” līdzīgi kā “read her” veido paronīmu ar vārdu lasītājs. Reizēm paronīmi tekstā ievietoti daudz vienkāršākā versijā. Dzejolī “Pusdienas” (“Dinner”) pēc vairākkārtējas vārda easy (ērti, viegli) atkārtošanas ir divi burti e un c. Izlasot tos angliski, zilbes veido līdzīgu skanējumu vārdam easy. Neviena no vārda latviskajām versijām nav piemērota līdzīgai burtu un skaņu spēlei. Tomēr, ja tulkotājs izvēlējies šo rotaļu paturēt arī tulkojumā, iespējams niansēti mainīt vārdu. Šajā gadījumā lietot vārdu elementāri (un attiecīgi burtus l, m, n), kas nav tālu no oriģinālā vārda nozīmes, kā arī pārāk nemaina arī darba saturu – sarunas pie pusdienu galda.

Dzejolis “Sarkanas rozes” ir teicams piemērs Stainas centieniem tekstos iekļaut tikai ar cilvēka maņām sajūtamo. “Vēsa sarkana roze un rozā grieziens rozā, sabrukums un pārdots caurums, mazliet mazāk karsts.” (“A cool red rose and a pink cut pink, a collapse and a sold hole, a little less hot.”) Temperatūra, krāsa, griešanas process un zieda veids iedarbojas uz lasītāja redzi, tausti un pastarpināti arī uz dzirdi un ožu. Minētās krāsas aktivizē vizuālo maņu, vēsums un griešana – tausti. Rozes ziedam ir specifisks, tikai rozēm raksturīgs aromāts, līdz ar to rodas iespēja aktivizēt arī ožas maņu. Angļu valodā izmantotais burts c (lasāms kā k) un tulkojumā s un z rada skanisku asociāciju ar asu objektu, kas var būt gan rozes ērkšķis, gan arī asmens, ar ko roze tiek nogriezta.

Viens no galvenajiem secinājumiem, pie kā nonācu pētījuma gaitā: lai kuras no dzejprozas pazīmēm tulkotājs atzītu par svarīgākajām, atdzejas procesā konsekventi jāievēro vienota metode. Un, ņemot vērā, cik atdzejošana ir personisks un subjektīvs process, tulkojuma publicēšanas gadījumā iesaku pievienot arī oriģinālo tekstu.

V. Šekspīra traģēdija “Hamlets” Oļģerta Krodera režijā: teksts un tā interpretācija
Vēsma Lēvalde

Temata izvēli pirmkārt noteica fakts, ka man ir bijusi izdevība desmit gadus diendienā strādāt kopā ar režisoru Oļģertu Kroderu, tostarp arī 1984. gada “Hamleta” iestudējuma trupā. Tajā laikā neklātienē studēju LVU Filoloģijas fakultātē un iestudējuma tapšanas procesā ievēroju, cik detalizēti režisors strādā ar tekstu, izskaidrodams aktieriem katru frāzi. Ja teksts nesaskanēja ar režisora ieceri, viņš izdarīja labojumus un precizējumus.

O. Kroders, lai arī savos iestudējumos izmantojis gan modernisma, gan postmodernisma elementus, pretēji postdramatiskā teātra piekritējiem akcentē teksta pamatnozīmi iestudējumā. Tāpēc darbā pētīta teksta saikne ar iestudējuma koncepciju. Izrāžu teksta eksemplāros fiksēti režisora izdarītie teksta svītrojumi un labojumi, mēģināts saskatīt tekstā ieslēpto zemtekstu, izprast labojumu mērķi, noteikt, kurā vietā svītrojums diktēts kādu pragmatisku apsvērumu dēļ – izrādes garums, konkrētā aktiera spēles īpatnības –, bet kurā vietā režisors iekodējis apslēptus mājienus par kādu morāles vai ētikas, psiholoģijas vai ideoloģijas tēzi.

Pētījumu sākot, tika izvirzīta hipotēze: Visos Oļģerta Krodera V. Šekspīra traģēdijas “Hamlets” iestudējumos vadmotīvs ir morāles un varas disharmonija. Piemērojot lugas tekstu, režisors panāk šīs pretrunas aktualitāti konkrētā vēsturiskā brīža kontekstā.

Lielākās konceptuālās izmaiņas katrā iestudējumā skārušas Klaudija tēlu, kas atspoguļo iestudējuma brīža varu. Padomju laikā – vardarbīgu, mūsdienās – manipulējamu un neinteliģentu. Vardarbīgam problēmu risinājumam pretstatīts mākslas spēks.

1972. gada iestudējuma “Traģisks stāsts par Hamletu, Dānijas princi” pamattēma ir inteliģenta cilvēka liktenis sabiedrībā, kas balstās uz nežēlīgu varas mašinēriju un tiekšanos pēc varas jebkādiem līdzekļiem. Tā ir iezīme, kas vieno seno Dāniju ar Angliju 16. un 17. gs. mijā tāpat, kā vieno ar 20. gs. 70. gadu PSRS.

Koncepcijas atklāsmei režisors mērķtiecīgi īsinājis, labojis un precizējis tulkojuma tekstu, kā arī ielicis tekstā akcentus, kas tieši norāda uz 20. gs. 70. gadu sabiedrības pakļaušanos spēcīgai, uz noziegumu un nodevību balstītai valsts varai. Ekspresionisma noskaņas iestudējuma scenogrāfijā, gaismu un muzikālajā partitūrā atgādina par 60. gadu dumpīgumu, bet priekšplānā izvirzīta 70. gadiem raksturīgā varoņu psiholoģijas atklāsme. Varu izrādē personificē divi līmeņi – atklātais, rupjais spēks, ko iemieso Klaudijs un iezīmē Fortinbrass, kā arī cilvēki, kuri ieguvuši kaut nelielu ietekmi ar nodevību un pieglaimošanos centrālajai varai. Līdzīgi kā Šekspīra lugā, arī PSRS sacelšanās pret varu nozīmēja protestētāja bojāeju. Viens no represiju veidiem bija ievietošana psihiatriskajā slimnīcā, kas tieši sasaucas ar Hamleta “ārprāta” skatu izrādē un Klaudija, jaunā karaļa, attieksmi pret to.

Arī slavenajā Hamleta monologā “Būt vai nebūt” tulkojuma teksts “Kas prāta cienīgāk?” ir izmainīts, un izrādē Hamlets saka: “Kas cilvēka gan cienīgāk?” Šī izmaiņa ir specifiska tieši O. Kroderam, jo oriģinālā teksts skan “Whether ’tis nobler in the mind to suffer“, kam noteikti precīzāk atbilst tulkojuma variants “Kas prāta cienīgāk (cildenāk)”. Ar viena vārda nomaiņu režisors iedevis monologam būtisku akcentu – eksistenciālu jautājumu par cilvēka kā humānas būtnes sūtību, uz kuru jārod atbilde nevis ar prātu, intelektu, bet caur sirdsapziņas prizmu.

1984. gadā, atkārtoti iestudēdams V. Šekspīra traģēdiju, O. Kroders izmainījis tās nosaukumu, saglabājot tikai “Hamlets, dāņu princis”. Režisors pēta Hamleta lomu pasaulē, kas ir kā cietums brīvam garam, agresīva, nestabila un neprognozējama. Varu iestudējumā personificē divi tēli. Viens ir Klaudijs, kurš ir pretrunīgāks, svārstīgāks nekā 1972. gada iestudējumā. Uzticot Klaudija lomu gados jaunākam aktierim, režisors it kā tuvina viņu Hamletam, kurš savukārt Klaudijā kā spogulī saskata pats sava likteņa neizbēgamību. Otrs varas iemiesojums ir Fortinbrass, kuru O. Kroders tēlojis kā kara invalīdu, tā paužot savu attieksmi pret militārismu kā pasaules kroplību. Teksta korekcijas akcentē izmaiņas tēlos, kā arī pasvītro režijas paņēmienu – dominējošu dialogu. Šim nolūkam ieviests Nerra tēls. Viņam uzticēts pieteikt izrādes pamatdomu. O. Kroders uzrakstījis prologu, ko runā Nerrs un kas daļēji aizgūts no Horācija teksta lugas finālā.

Prologs atklāj iestudējuma koncepciju – nojausmu par pastāvošās sistēmas lēnu sabrukumu, kas aktualizē inteliģences (Hamleta) lomu sabiedriskajos procesos.

Daudz konsekventāk nekā pirmajā “Hamletā” O. Kroders izmainījis Fortinbrasa tēlu, atņemot viņam jebkādu cēlumu un no varoņa pārvēršot vardarbīgā militāristā. Režisors izmainījis Hamleta teiktos vārdus par Fortinbrasa vēlmi iekarot niecīgu stūrīti Polijas: “Kāds daudzums karavīru/ Un kāda naudas kaudze vajadzīga,/ Lai muļķīgu un stulbu strīdu šķirtu./ Tam īstais iegansts – trulā lielmanība,/ Kas strutojošus pūžņus perina./ Lūk, nāves briesmas, kur mums visiem slēptas.”

Vārds “stulbs” aizstāj vārdu “tukšs”, bet “trulā lielmanība” aizstāj frāzi “greznā bezrūpība”. Ja pirmais labojums izsaka O. Krodera attieksmi pret militāristiem kopumā, tad otrais labojums ir skaidrs zemteksts par šovinistiskā padomju militārisma būtību. Izrādes finālā Fortinbrass tiek parādīts kā kroplis – kara invalīds, ko uz skatuves uzved bez kājām, koka ratiņos. Militārisms, O. Krodera izpratnē, ir cilvēces kroplības izpausme.

2008. gada iestudējuma nosaukums ir “Hamlets”. Šajā iestudējumā O. Kroders vistiešāk uzrunājis sava laika sabiedrību, alegoriski paužot brīdinājumu par to, kur var novest tautas sašķelšanās, līderu aprobežotība, varaskāre, materiālo vērtību prevalēšana pār garīgajām. Hamleta monologos vairs nav saklausāmas vispārinātas eksistenciālas problēmas, tie ir ļoti tieši, konkrēti pakārtoti fabulai un sabiedrības spoguļa efektam. Horācijs tēlots kā Hamleta iekšējais “es”, viņa patiesā un nedegradētā daļa. Klaudijs, kurš ir Hamleta vienaudzis, vairs nav līderis, viņš arī nav patiesais valsts pārvaldītājs. Faktiski šie trīs tēli veido vienotu trīsstūri – “būt” jeb palikt uzticīgam sev, “nebūt” jeb pakļauties sabiedrībai, un šaubas par izvēli. Varu pārstāv manipulators Polonijs un agresori – mirušais karalis un Fortinbrass. Šie tēli veidoti ironiski, pat kariķēti. Iestudējuma konceptuālajām izmaiņām piemērots arī teksts.

Latviešu teātrī teksts tradicionāli dominē kā dramaturģiska darba pamats, tāpēc vairumā gadījumu skatītājs tieši no izrādes teksta izloba iestudējuma idejisko jēgu, protams, ja teksts ir simbiozē ar režisora ieceri, aktieru meistarību, scenogrāfiju un citiem iestudējuma komponentiem. O. Krodera teksta labojumi ir precīzi pakārtoti iestudējuma koncepcijai, turklāt tie ir labskanīgi un vēstījums nezaudē filozofisko dziļumu.