Un kā nu ne. Ierodoties šajā pilsētas daļā, šķiet, ka atrodies pavisam citā pasaulē. Citādākas, īpatnējākas būves. Pat gaiss šeit šķiet citāds – tik daudz priežu ierasto Liepājas centra liepu vietā. Karosta ir īpaša arī ar atmosfēru, kāda te valda. Triecientempā būvētas padomjlaiku paneļmājas mijas ar mierīgām, pat svinīgām simtgadīgām celtnēm. Jautras un svaigas krāsas tikko atjaunotos namos, kontrastā ar tukšām logu ailām noplukušās un pamestās piecstāvenēs.

Sakopts pagalms un tepat arī grēda ar gružiem un atlūzām. Jautra bērnu čalošana skolā un jaunajā rotaļlaukumā, kuriem garām ar nolemtības skatu sejā, līdzi velkot čīkstošus ratiņus ar nez kur savāktiem lūžņiem, aizčāpo kāds klaidonis.

Un pāri visam, neraugoties ne uz ko, – zeltītos kupolus mirdzina Karostas katedrāle.

Karosta tapa pirms vairāk nekā simts gadiem, un tās uzdevums bija citādāks nekā tolaik Liepājai, lielai ostas un rūpniecības pilsētai. Ne jau velti tā tika uzbūvēta attālāk no pilsētas centra. Te valdīja militāra gaisotne – kā nekā bija paredzēts šeit izvietot galvenos cariskās flotes spēkus. Ar kara lietām te šķiet saistīts it viss. Dzīvojamās mājas – virsniekiem, kanāls – kara kuģiem, noliktavas – armijas krājumiem. Pat baložu pasta stacija – spārnaiņiem bija paredzēts pildīt militārus uzdevumus. Arī ielas tik platas, lai apšaudē gruveši neaizbērtu to braucamo daļu un karaspēks varētu netraucēti pārvietoties.

Šī īpašā vide ar savu atmosfēru, militāro gaisotni un savdabīgo apbūvi šobrīd piesaista simtiem interesentu un tūristu gan no tuvienes, gan tālākām vietām pasaulē. Jo šķietamā nolemtība un bezcerība, kas ārēji te, kā varētu likties, valda, neatbilst patiesībai. Rosība un jaunas idejas te ir pārpārēm. Ne tikai dažādos atraktīvos projektos. Te paredzama rūpniecības objektu un jaunu dzīvojamo mikrorajonu būvniecība. Turklāt militāras nākotnes tai arī nav. Tātad Karosta šobrīd ir īsta miera osta. Tai ir nākotne. Jau tagad Karosta pēc iedzīvotāju vecuma ir gados jaunākā Liepājas daļa.

Iespējams, ka jaunais un talantīgais dzejnieks Jānis Mackus no savas Vērgales redz saulē atspīdam Karostas katedrāles zeltītos kupolus, bet, ja neredz, tad droši vien prot iedomāties šo ainu itin labi. Un, kad viņš kļūs par tikpat slavenu un atzītu dzejnieku kā viņa iedvesmotāji, tad noteikti drīkstēs par savu veikumu prasīt arī pienācīgu samaksu, kā to dara Liepājas kultūras un mākslas dzīvei piesaistītie mākslinieki. Jācer tikai, ka tad visi pelnīsim tik labi, ka nebūs vairs aktuāli žēloties, ka biļešu cenas uz teātra izrādēm un koncertiem atkal un atkal paaugstinātas.

Labai mākslai lielu naudu samaksāt saviem lasītājiem novēl arī “Kultūras Pulsa” veidotāji.

Foto no Jura Raķa privātkolekcijas