Pirmdien “Spēlmaņu nakts” ceremonijā teātra ļaudīm sadalīja balvas dažādās kategorijās. No Liepājas teātra pērnās sezonas izrādēm nominēta bija tikai “Kauja pie…”, kura bija izvirzīta nominācijās “Gada izrāde bērniem vai jauniešiem” un “Gada kostīmu mākslinieks/māksliniece”.

Lai uzzinātu, vai šo izrādi par izdevušos uzskata arī skatītāji, nevis tikai žūrija, un noskaidrotu, vai iestudējumā attēlotie notikumi ir tuvu vai tālu no patiesās skolas dzīves, “Kultūras Pulss” uzrunāja skolēnus un skolotājus no Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5.vidusskolas, kur norisinās režisora Mārtiņa Eihes iestudētais darbs.  

Izrāde “Kauja pie …”

Režisors – Mārtiņš Eihe; māksliniece – Kristīne Vītola, lomās Klaipēdas Universitātes Liepājas teātra aktieru kursa studenti – Agnese Jēkabsone, Laura Jeruma, Anete Berķe, Madara Melne, Ilze Šiškina, Ilze Būde, Edgars Ozoliņš, Viktors Ellers, Kaspars Kārkliņš, Gatis Maļiks, Pēteris Lapiņš, Mārtiņš Kalita.

Ķīvējas pamatskolā

Darba dienās pie šī galda sēž garderobiste Vita Džabrailova, taču izrādē pie tā ar čipsiem našķojas viens no aktieriem. “Bet tagad bērni vairāk nedežurē,” uz atšķirību norāda V. Džabrailova. Visu izrādi viņa nav redzējusi, taču ainu, kas notiek vidusskolēnu garderobēs, skatījusies daudzas reizes. “Pirmizrādē jaunie aktieri bija tādi nedrošāki, bet ar katru reizi viņi atraisījās, palika arvien agresīvāki,” teic garderobiste. Kāpēc agresīvāki? Tāpēc, ka šajā vietā notiek fiziska ķīvēšanās starp diviem pretēja dzimuma skolēniem. V. Džabrailova steidz piemetināt, ka vidusskolēni jau vairs tā neuzvedas, vismaz viņa neko tādu nav pieredzējusi: “Izrādē attēlotie skolēni varētu būt no pamatskolas klasēm. Dažreiz viņi kā tādi gailēni grib iztaisīties.”

Kas pārvērta skolēnus?

“Mēs atrodamies mūzikas kabinetā, kur, manuprāt, notiek viena no emocionālākajām izrādes ainām. Ļoti daudziem skatītājiem šajā kabinetā sariešas asaras,” novērojusi latviešu valodas un literatūras skolotāja Marina Šķilvalte. “Literatūras skolotājs, kurš acīmredzot šos skolēnus vislabāk pazīst, viņus pratina par to, kas ir nofilmējis fizikas stundu, kurā audzēkņi ir uzvedušies nepiedienīgi – gāzuši gružkastes saturu uz galda un ignorējuši pedagogu, staigājot klasē iekšā un ārā. Viņš vēlas zināt, kāpēc tas ir darīts, kāpēc bērni, kuri pamatskolas klasēs rakstījuši Cibiņam ieinteresētas un iejūtības pilnas vēstules, kļuvuši par tādiem cilvēkiem. Tajā ainā skolotājs arī lasa vienas meitenes vēstuli, kurā viņa sarunājas ar mirušo Cibiņu, kā ar dzīvu. Viņas vecmāmiņa bērnībā sacījusi, ka tas, ka esi miris, nenozīmē, ka tevis nav vispār. Cilvēks, kas ir darījis labu, vienmēr ir līdzās.”

M. Šķilvalte uzskata, ka ir ļoti veiksmīgi izvēlēta izrādes tēma – skola, jaunatne, vienas tās daļas degradācija. “Šī izrāde ir ne tikai skolotājiem un skolēniem, bet arī viņu vecākiem, kuriem bieži vien nav priekšstata, kā bērni jūtas mācību iestādē. Pamatskola ir viens no smagākajiem dzīves posmiem. Pārbaudījumi, ar kuriem nākas saskarties, cilvēka dvēseli bieži vien samaļ, sakropļo.”

Iestudējumā darbojas arī M. Šķilvaltes audzēknis, Liepājas 5. vidusskolas bijušais skolnieks Edgars Ozoliņš. “Domāju, ka savā bijušajā skolā spēlēt ir grūtāk. Kaut gan šķiet, ka jaunie aktieri izrādes laikā nemaz neredz, kas notiek apkārt. Jo viņi ļoti koncentrējas uz spēli, uz sadarbību savā starpā. Tas liecina par lielu meistarību,” paslavē M. Šķilvalte.

Šokē necenzētie vārdi

Elīza Briede ir viena no Liepājas 5. vidusskolas skolēniem, kas vadā skatītājus uz sešām izrādes norises vietām, arī uz šo tualeti. 11. klases skolniece uzskata, ka “Kauja pie…” ir ļoti reālistiska izrāde. Piemēram, ainā ēdnīcā redzams, ka dēls kaunas no savas mātes, kura ir virtuves strādniece. Šādas izjūtas vecāku dēļ piedzīvo ne viens vien skolēns. Tāpat attēlotie kautiņi un jauniešu iedalījums “krutajos” un “apceļamajos” nekur tālu no dzīves nav jāmeklē. “Pēc izrādes noskatīšanās vidēja gadagājuma cilvēki parasti saka: “Vai, mūsu laikos tā nebija!” Bet jaunieši smīkņā un teic: “Tā ir, tā ir!”,” atstāsta Elīza. Viņa ievērojusi, ka vislielākais šoks skatītājiem ir par valodu, jo izrādē izskan daudz necenzētu vārdu. Tāpat esot cilvēki, kuriem nepatīk, ka pīpē, jo nepanes cigarešu smaku.

Elīza uzskata “Kauju pie..” par izdevušos iestudējumu, ko viņai lielākoties saka arī izrādes apmeklētāji.

Iegūst popularitāti un dzīves dažādību

Liepājas 5. vidusskolas direktore Inta Korņējeva rāda galdu skolotāju istabā, kur izrādē mācību iestādes vadītāja pedagogu (skatītāju) klātbūtnē pratina skolēnus, lai noskaidrotu, kurš ir filmējis fizikas stundu. “Patiesībā ar nerātņiem, konfliktētājiem runā aci pret aci, nekad tas nenotiek skolotāju istabā publiski. Skolēni tiek uzaicināti uz pārrunām pie klases audzinātāja vai mācību pārziņiem. Direktores kabinets ir pēdējā instance, kurā nonāk skolēns,” uz atšķirībām dzīvē un izrādē norāda direktore.

No visām ainām viņu visvairāk uzrunā tā, kas norisinās tualetē: “Tur atklājas, ka meitene, kas ir attēlota tautumeitas tērpā (pozitīvais tēls vecākiem un sabiedrībai), būtībā ir visa konflikta sāls, viņa ir tā, kas maisa gaisu.” Vēl skolas vadītāju aizkustināja aina ēdnīcā, kur notiek saruna starp māti, ēdnīcas darbinieci, un dēlu: “Te ļoti var redzēt aklo mātes mīlestību un to, cik vienkārši skolēni manipulē ar vecākiem.”

 “Izrāde ir ļoti cieši saistīta ar dzīvi, ir attēlota reālā skolas ikdiena. Protams, iestudējumā viss ir nedaudz sakāpināts, lai skatītājiem būtu interesantāk,” izvērtē I. Korņējeva. Lai viss būtu pēc iespējas ticamāk, jaunie aktieri pirms izrādes iestudēšanas devušies uz skolu un piedalījušies stundās, kurās vērojuši skolotāju un skolēnu uzvedību.

“Protams, šī jau nav slēgta tipa iestāde, un šeit notiek arī daudz kā laba,” uzsver I. Korņējeva. Viņa piebilst, ka ir arī mīnuss tam, ka šo izrādi rāda Liepājas 5. vidusskolā – skatītāji attēlotos konfliktus saista tieši ar šo mācību iestādi. Tomēr vienam mīnusam pretī stājas vairāki plusi. “Skola iegūst ļoti daudz. Pirmkārt, tā ir ikdienas dzīves dažādība. Otrkārt, popularitāte. Jo cilvēki, kas nāk uz izrādi, vienlaikus apskata arī pašu skolu. Un, vedot skatītājus no ainas uz ainu, skolēniem ir iespēja pa ceļam pastāstīt par skolas dzīvi,” ieguvumus uzskaita I. Korņējeva.

Inita Gūtmane,