Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Jāņa Lūsēna pēdējais mūzikls?

Jāņa Lūsēna pēdējais mūzikls?
22.08.2007 12:01

0

Atslēgvārdi

Oktobra sākumā Liepājas teātrī notiks pirmizrāde Jāņa Lūsēna un Pētera Brūvera operai melodrāmai “Agrā rūsa”. Elīnas Zālītes romāns operai kalpojis tikai par sižetisko atspēriena punktu, un arī 80.gados tapusī filma nav salīdzināma ar patlaban topošo izrādi, saka komponists. Rezervēts pret jautājumiem par atkalatgriešanos Liepājā, viņš toties ir pārliecināts par ko citu – “Agrā rūsa” būšot (vismaz uz kādu laiku) beidzamais mūzikls viņa radošajā biogrāfijā. Ko Jānis Lūsēns darīs tālāk? Domāšot.

Latviešu mūzikla profesionālis

Lūsēns nemokās ar mazvērtības kompleksiem un savu vietu žanra attīstībā Latvijā apzinās skaidri. “Nezinu, vai Latvijā kāds šo žanru kopj labāk par mani – formas, vadmotīvu sakārtošanas ziņā. Jo tās ir lietas, ko nevar iemācīties. To var apgūt un izkopt strādājot. Es vienlaikus esmu trijās pusēs – autors, izpildītājs un klausītājs. Tā ir tāda sava veida šizofrēnija! Man gribējās pielikt punktu jau pēc “Hotel Kristina”. Var jau ņemt citas, interesantākas tēmas, izstrādāt tās ar citiem līdzekļiem. Bet struktūra jau paliek tā pati! Tāpat tev ir jāstrādā ar tekstu, jādomā par tēliem – būtībā jārežisē. Es režisēju tekstu caur mūziku: salieku akcentus, ieturu pauzes. To nedara režisors un nedara aktieri. Viņi ir izpildītāji. Režija ir dota mūzikā, un to atliek tikai precīzi izpildīt. Esmu ilgi darbojies šajā virzienā, tagad jāpieliek punkts un kādu brīdi jāapstājas. Bet to jau arī vajag izdarīt tā smuki. “Agrā rūsa” būs tāds punkts.”

Laimīgas beigas un jūtu ķīmija

Kopā ar dzejnieku Pēteru Brūveri tapusī opera beigsies gandrīz laimīgi. Elza gan tiks cietumā, Ķikuli nositusi, taču viņu gaidīs un gan jau arī sagaidīs Jānis – viņas pirmā un īstā mīlestība. “Laimīgas beigas – tas ir žanra likums. Un Jāni arī vajadzēja izvilkt cauri visai operai. Šoreiz es pats vairāk strādāju ar dramaturģijas sakārtošanu, jo Pēteram nav tās pieredzes, kas ir man. Nevar vienu varoni sākumā parādīt un tad pamest.

Vispār neviens varonis mums nav vienkāršs. Ja Jānis būtu Elzu pa īstam mīlējis, tad būtu devies uzreiz līdzi uz Rīgu un palīdzējis visam tikt cauri. Ja Ķikulis būtu īsti gudrs, varbūt saprastu, ka meitenei varēja palīdzēt arī citādi, nevajadzēja uzreiz precēt.

Italo operā ir mazāka nozīme nekā grāmatā. Viņš nav caurviju tēls, bet drīzāk tāda autoavārija, kas neatkārtojas. Ja tas būtu stāsts par Italo un Elzu, tad jau viss būtu pavisam citādi. Bet te Elza pieviļas Italo, jo nevar balstīties tikai uz to, ko sauc par jūtu ķīmiju. Iedomājies, tu iekāp trolejbusā, sajūti no kaimiņa plūstam kaut kādus ķīmiskus procesus, pazaudē galvu un skrien pakaļ, nedomājot, vai tev būs ar viņu par ko runāt, kad tie procesi būs beigušies! Elza iekrīt uz katru vīrieti, kurš parādās viņas dzīvē, jo cer, ka tas nu beidzot viņai sniegs to, kā vēl nav. Italo gadījumā deficīts ir tā jūtu ķīmija.

Cimbare vispār būs tāds nesaprotams tēls. Viņa būtībā sagraus Ķikuļa biznesu aiz greizsirdības. Tajā tēlā ir visādi seksuāli un freidiski motīvi – varbūt viņa ir biseksuāla, un Elza viņu valdzina kā iespējama partnere, bet Ķikulis viņai deguna priekšā noceļ to svaigo gaļu, un tāpēc viņa nolemj atriebties. Varbūt naktslokāla ainā viņa būs apkampusies ar Zentu… Bet vispār – tad jau redzēs, kā mēs to visu uztaisīsim!”

Brūveris ar absolūto dzirdi

“Librets savā galīgajā variantā ir pilnīgs mūsu kopdarbs. Nevar salīdzināt to, kas bija sākumā, ar rezultātu. No Pētera pirmā libreta varētu iznākt piecas operas un desmit izrādes! Ir jāprot dozēt – lai notikumu nav par daudz, lai ir izcelti galvenie punkti, uz kuriem viss turas. Pētera tekstam ir sarežģīts un mainīgs pantmērs, tālāk nāk mans profesionālisms un to apaugļo. Jo mūziku jau var uzrakstīt visam kam – telefona sarakstam. Mūsu runāšanai jau arī ir savs iekšējais ritms, pauzes, uzsvari.

Strādāt kopā ar Māru Zālīti savā ziņā bija vienkāršāk, jo viņas pantmēri ir zināmi, apaļi, formas regulāras. Bija cita problēma: kas uzrakstīts, tas akmenī iecirsts. Bet ne jau katrs teksts iedvesmo. Reizēm tu atsaucies uz kādu atslēgas vārdu, un viss rodas. Kaut kas nostrādā, un zemapziņa sāk strādāt. Tu aizmiedz ar vajadzīgo uzdevumu, no rīta mosties un tev ir skaidrs, ko un kā darīt. Reizēm nākas ilgi mocīties, ja teksts tevī nerada nekādas emocijas.

Pēters šajā ziņā ir ļoti atraktīvs. Viņam nav grūti šķirties no uzrakstītā, prātā ir jau desmit citu variantu. Turklāt viņam ir absolūtā valodas dzirde. Tekstam jau jābūt uzrakstītam viegli, nolasāmi, lai klausoties liekas, ka cilvēki patiešām tā arī runā. Pēters to prot panākt, turklāt viņš strādā momentāni. Ja man ir skaidrs, kas īsti ir vajadzīgs, tad viņam pēc minūtēm divdesmit jau ir gatavs teksts”

Nerēķinoties ar dziedošo aktieri

“Es nerakstīju, domājot par konkrētiem izpildītājiem. Paradoksālā kārtā es šoreiz redzēju iztēlē pašu tēlu, un rakstīju mūziku atbilstoši tam. Rakstīt, domājot par konkrētiem aktieriem, nav īstais ceļš. Bet tas ir jādara, strādājot ar tā sauktajiem dziedošajiem aktieriem. Būtībā tev jāuzraksta kaut kas nodziedams aktierim, kas patiesībā nedzied. Šoreiz es apzināti rakstīju, rēķinoties tikai ar profesionāliem dziedātājiem. Nedomāju, ka viņi nespēs nospēlēt lomu tāpēc, ka nav profesionāli aktieri. Pamatuzstādījums tēlam jau ir mūzikā. Mūzika nav fons! Es neparakstīšos vairs uz dziedošajiem aktieriem! Forget! Aizmirstiet!

Tādā gadījumā organizējam speciālu kursu, apmācām viņus un tad strādājam. Jo aktiermeistarību var apgūt viens no trijiem, bet ar balsi tā nav – balss ir vienam no simta. Un to nevar iemācīt. Var iemācīt ikvienu noturēt meldiņu, bet uz to jau nevar biļetes pārdot!”

Liepājai ar drāmu vien nepietiek

“Visur pasaulē ir muzikālie teātri, tikai Latvijā tāda nav! Cilvēkiem tas interesē.

Lai Latvijā būtu profesionāls muzikālais teātris, ir vajadzīgs bāzes teātris un apmācības sistēma. Jo šobrīd no aktieriem var dziedāt Dita Lūriņa, Sigita Jevgļevska, Karina Tatarinova – viss! Toties Latvijā ir pilns ar jauniešiem un arī jau profesionāliem dziedātājiem, kas būtu ar mieru mācīties speciālā muzikālā teātra kursā. Kad izsludinājām konkursu uz Elzas lomu, pieteicās 40 meitenes! Labi – viņas tobrīd nespēja pacelt to lomu, bet potenciāls bija lielisks. Es zinu, kā tas būtu jādara. Šeit ir jābūt jauniem pasniedzējiem, kas pasniedz vokālu, kustību, aktiermeistarību, un tad ir jābrauc šurp ar meistarklasēm izciliem profesionāļiem, kas strādā kādu laiku gan ar studentiem, gan pasniedzējiem, kas pēc tam viņu darbu turpina. Izcilus profesionāļus noalgot, lai viņi te strādātu visu apmācības laiku, ir utopija, un tas arī nebūtu vajadzīgs.

Es jau sen teicu, ka Liepājā būtībā ir vajadzīgs muzikāli dramatiskais teātris. Ar dramatisko vien te nevar pavilkt, tas ir nepārprotami skaidrs. Lai būtu balanss, jātaisa trīs muzikāli iestudējumi, kas pilda kasi, un tad par to naudu var taisīt izrādes kritiķiem, feinšmekeriem, darīt, ko tik gribas! Un tad būs sabalansēta repertuāra politika un pilns teātris.”

Edīte Tišheizere,

“Agrās rūsas” radošā komanda pašlaik aktīvi strādā pie jaunās muzikālās izrādes, kas, iespējams, būs viens no pēdējiem mūzikliem komponista Jāņa Lūsēna radošajā dzīvē.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz