Vārds mīms tiešā tulkojumā nozīmē atdarinātājs, tas ir pantomīmas teātra spēlētājs. Bet pantomīma ir skatuves mākslas veids, kurā darbības un norises atspoguļo tikai ar žestiem, mīmiku, plastiskām ķermeņa kustībām, bez vārdiem. Mūsu pilsētā mīmi ir nokāpuši no skatuves un izgājuši ielās. Sabiedriskās organizācijas “Cietokšņa kopiena” un cirka studijas “Bez temata” dalībnieki darbojas Kultūras pārvaldes atbalstītajā projektā “Mīmi Liepājas ielās”, un nu jau divas reizes liepājniekiem, kā arī pilsētas viesiem par izbrīnu, uzjautrinājumu un pārsteigumu pašā pilsētās centrā savā nodabā un pēc saviem ieskatiem spēlējas tēli ar melnbalti grimētām sejām.

Projekts paredz, ka mīmi pilsētas centrā darbosies katru piektdienu līdz pat vasaras beigām, kad skolēniem atsāksies mācības. Tēli būs sastopami gan pie Liepājas Latviešu biedrības nama, gan Rožu laukumā un Tirgoņu ielā, kad tā būs izremontēta.

Pirmais uznāciens Rožu laukumā raisīja garāmgājējos visdažādāko izjūtu gammu. Vieni priecājās: “Nu pie mums ir kā Venēcijā! Sen jau bija laiks, varētu katru dienu tā iznākt uz ielas un priecēt cilvēkus!”

Otri bija pārsteigti: “Re, arī pie mums tā var, gandrīz kā ārzemēs, kur ielu mākslinieki ir parasta parādība!”

Trešie brīnījās: “Bet kur tad cepure, kur lai naudiņu iemet!”

Ceturtajiem nepatika: “Nu ko tādi ķēmi, man vispār nepatīk klauni, un nav ko man te virsū mākties!”

Piektie iesaistījās darbībā un labprāt fotografēja mīmus un bildējās kopā ar viņiem.

Cirka studijas “Bez temata” vadītāja Solvita Sudmale un viņas cīņu biedri Inga Kreicburga, Katrīna Knese un Nauris Vrubļevskis ir pirmie no ielu māksliniekiem, kuri jau iepazinuši mūsu pilsētnieku un viesu pirmo reakciju.

“Tā bija pašvaldības iniciatīva, ievilkt jaunu vaibstu pilsētas sejā un rīkot tādas kā ielu performances,” pastāstīja S.Sudmale. “Projekta “Mīmi pilsētas ielās” mērķis ir radīt vēl vienu tūristiem un arī pašiem mājiniekiem pievilcīgi objektu, kurš darbojas Liepājas centrā.”

Mīmi kā jau ielu teātra mākslinieki apspēlē esošos objektus, veido situācijas, kurās var iesaistīties arī garāmgājēji. Katram no māksliniekiem ir savs tēls, kura veidošanā mīmi ielikuši savu mākslinieka pieredzi, kas gūta, darbojoties cirka studijā, agrākos gadus spēlējot dramatiskajā studijā, muzicējot ansamblī, dejojot un vingrinoties baleta studijā. Kaut kas, veidojot sava tēla ārējo izskatu, piemeklējot tērpu un grimu, noskatīts žurnālos, filmās, internetā, arī viesojoties ārzemēs un apmeklējot pasaules slavenas vietas, kurās populāri ir ielu mākslinieki. Un tā, liekot kopā visu to un vēl pieskaitot savas rakstura īpašības, ir radušās šīs darbojošās personas. Laukumā tās strādā pa pāriem, tā veidojot savstarpējo saspēli, kurā var atstāt vietu arī citiem cilvēkiem.

Solvita Sudmale, kurai ir profesionālas cirka mākslinieces pieredze, ir klauns. Klasiskais klauns ar savu mazliet nekaunīgo, mazliet uzmācīgo, mazliet aizvainoto un tomēr bērnišķīgo dabu. Kaut kas mazliet līdzīgs Čārlija Čaplina mazajam cilvēkam ar lielo dūšu, kurš domā, ka ir liels kundziņš. Inga Kreicburga ir balerīna, un tas nemaz nav ne melots, ne pietēlots, jo Ingai te noder baleta studijā iegūtā stāja un pieredze. Ingas balerīna ir tāda mazliet gaisīga, mazliet naiva, kas zina savu vērtību, kas prot padarīt greizsirdīgu pašpārliecināto kundziņu un nekautrējas uzmākties garāmgājējiem, bet toties viņu traku var padarīt, ja lielāka uzmanība tiek partnerim.

Katrīna Knese cirka studijā ir apguvusi dažādu triku noslēpumus un prot darboties ar bumbiņām, kārtīm, lakatiem, kārbiņām. Uz ielas viņa slēpjas aiz melni baltā sejas grima. Viņa ir īsts skumjais klauns, tāds drusku uzmācīgs, mazliet neķītrs, bet sirds dziļumos – arī nelaimīgs. Nauris Vrubļevskis pieturas pie klasiski baltā mīma sejas tipa, viņa tēls ir inteliģentais, mazliet apvainotais tips, kas tomēr saglabā savu cēlo stāju un ir ģērbies izteikti solīdi – melnā uzvalkā, neiztrūkstoši baltā kreklā ar katliņu galvā.

Viņi saka, ka ļoti patīk tas, kas ar viņiem notiek uz ielas. Tā ir kolosāla pieredze viņiem kā cirka māksliniekiem, liela iespēja redzēt un iepazīt cilvēkus un viņu reakciju. Mākslinieki atzīstas, kad mugurā tērps un sejas nogrimētas, viņi vairs nav viņi paši, bet gan tēli. Un iela kļūst par skatuvi, kurā ar prieku un lielu aizrautību var darboties.

Vai viņus nemulsina vai nesarūgtina cilvēku attieksme?

Solvita domā: “Nē, man šķiet, ka mēs cilvēkiem patīkam ar savu darbību. Bija tādi, kas nāca klāt, vēlējās ar mums kopā nofotografēties, brīnījās, kur tad lai to naudiņu iemet, kāpēc nav cepures uz ietves!”

Katrīna pastāstīja, ka viņa ar prieku strādā uz ielas, jo tas tēls, kurā iemiesojas, zināmā veidā aizsargā pret negatīvo reakciju. Meitene saprot arī tos cilvēkus, kuri demonstrē negatīvo attieksmi, jo ne visiem taču var patikt klauni, iespējams, ka kādu cilvēku bērnībā klauns ar savām nekautrīgajām izdarībām nobiedējis, un tāpēc viņam arī tagad, jau pieaugušam esot, nepatīk šādi tēli.

Sava veida negācijas ir piedzīvojis arī Nauris. Viņi ar Katrīnu kā mīmi piedalījušies dažādos sarīkojumos, viņi pat aicināti kāzās būt par tādiem kā viesu iekustinātājiem un ielīksmotājiem. Kaut arī cilvēki parasti smaida un priecājas par mīmiem, reiz Nauri kāds jauns cilvēks pavisam nopietni solījis piebeigt, jo viņam nepatīkot mīma seja. Toties Inga neslēpj, ka jutusi, kā uzlabojas cilvēku garastāvoklis, skatoties, kā balerīna un klauns veido savas attiecības.

Šie četri un viņu partneri ir gatavi katru piektdienu strādāt uz ielas, lai mūsu pilsētas sejā veidotu vēl vienu jaunu vaibstu, un ir priecīgi, ka šis vaibsts ir pamanīts.

Daina Meistere,

Tas ir aicinājums: “Mīļo meitiņ, kāp manā mašīnā!”

Balerīna apvainojusies, ka tik kundziņam netiek lielāka uzmanība.

Ak, Liepāja, cik daudzveidīgs ir tavs piedāvājums!