Priekšstats par somiem man vienmēr bijis tāds, ka viņi ir ļoti klusi un introverti. Tomēr pēc tam, kad kā studente uz divām nedēļām aizbraucu praksē uz Somiju un satiku dažādus cilvēkus, saprotu, ka tas ir bijis tikai muļķīgs stereotips. Taču es nekad neaizmirsīšu to, ka viņu veikalos vai arī autobusu stacijās blakus kasēm ir spēļu automāti. Man tas liekas ļoti dīvaini.

Es mācos reklāmas dizainu Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā 2.v kursā un no 25. marta līdz 9. aprīlim devos “Erasmus +” starptautiskā praksē uz Varias skolu Vantā pilsētā Somijā.

Nemaz nebiju domājusi pieteikties šim braucienam, jo šogad beidzu skolu, un man liekas, ka divas nedēļas ir pietiekami ilgs laiks, lai to labāk izmantotu, cītīgi mācoties, jo skolā darba ir daudz. Bet aprunājos ar skolotāju Zani Bluķi, un viņa man ieteica, lai es pamēģinu, jo neko daudz nenokavēšu un papildus iegūšu pieredzi un jaunu skatpunktu uz dzīvi citur.

Īsi pirms braukšanas uz Rīgas lidostu mājās pārņem “mājslimība”. Esmu ieintriģēta uzzināt, kas ir citur, bet tikpat labi zinu, ka nekur nav tik labi kā mājās.

Lidojums no Rīgas uz Somiju ir vien 55 minūtes īss. Kopā ar Martu Kalēju, kura arī ir reklāmas dizaina studente, un Ģirtu Klampi un Krišjāni Zomerfeldu no koka nodaļas ierodamies savās jaunajās mājās Vantā – pilsētā, kas ir trīs reizes lielāka par Liepāju. Līdzi mums atbraukusi arī skolotāja Renāte Vīksna.

Visi pieci dzīvojam vienā dzīvoklī, man istaba jādala ar Martu. Mana gulta ir pie liela loga, pa kuru paveras skats uz mežu. Šī ir pirmā reize, ka dzīvoju kopā ar četriem pietiekami svešiem cilvēkiem. Skolā esam kopā, bet es jau nezinu, kādi viņi ir savā privātajā dzīvē. Brīžam ir nedaudz nomācoši, ka nav privātuma, jo visur esam kopā, izņemot dušu – tā ir mana miera vieta, kurā varu sakopot savas domas. Bet kopumā, liekas, esam ļoti laba komanda. Skolotāja liek pētīt kartes un mācīties pašiem orientēties citā pilsētā, tas man patīk, un paldies viņai par to.

Nākamajā dienā dodamies ar kājām uz Vantā centru. Lai nokļūtu līdz veikalam, jāiet kādi seši kilometri. Laikapstākļi ir līdzīgi mūsējiem, tikai vējš ir vēl stiprāks. Tas man ir pārsteigums. Sākot iepazīt pilsētu, saprotu, ka tā ir rūpniecības pilsēta, katrā ielas malā stāv pa traktoram arī pašā centrā, viss pelēks un drūms. Veikalos cenas ir diezgan augstas, bet projekts izdevumus apmaksā un dienas nauda ir gana liela, tādēļ par to nav jāuztraucas. Veikalu plauktos lielākoties ir somu produkcija un viss somu valodā. Te arī sākas pirmās problēmas. Nevaru atrast, kurš ir krējums. Jā, man arī liekas, ka varēšu saprast pēc zīmējumiem, bet tas viss nav tik vienkārši, izvēle ir ļoti plaša, tādēļ nākas jautāt vietējiem, un viņi ir ļoti laipni un atsaucīgi.

Pirmdienā dodamies uz skolu, šoreiz ar autobusu. Līdz skolai jābrauc kādas 25 minūtes. Vēlāk tiekam arī pie kartītes, ar kuru divas nedēļas varam braukāt, cik gribam, ar metro, vilcienu, tramvaju un autobusu. Ar dažādiem transportlīdzekļiem braukt nākas ļoti daudz, jāpārkāpj no viena citā. Es kā kājāmgājēja sen neesmu tik daudz braukājusi. Nekā no tā man laikam nepietrūks.

Skolā mūs sagaida Emmi un Vēra, kuras izrāda ēku. Šajā skolā var apgūt dažādas profesijas: grafiskais dizainers, fotogrāfs, pavārs, frizieris, celtnieks utt. Skola ir ļoti plaša, bet atmosfēra nav tik mājīga kā mūsu skolā, jo visi cilvēki te ir diezgan nodalīti. Mēs Liepājā savukārt esam saspiesti, un tas rada mājīguma sajūtu. To saka arī mākslas skolotāja no Somijas, kura pabijusi mūsu skolā. Viņai liekas, ka mūsu skolai ir īpaša aura un ka Varias skolā viņa tādu nejūt.

Mūsu iecienīta vieta skolā ir ēdamzāle, kurā satiekas visas nodaļas. Pusdienas sākas 11.15. Zāle ir plaša, un skolēniem pusdienas ir par brīvu. Tās gatavo arī paši audzēkņi, katru dienu ir kaut kas jauns, un var ēst, cik daudz un ko grib. Tas ir tāds Latvijas vidusskolēna sapnis – garšīgas brīvpusdienas. Daudzas reizes pārēdamies, jo esam tik priecīgi par garšīgo ēdienu, ka postā laist to būtu grēks.

Mācības skolā sākas 8.15 un beidzas ap 14.00 vai 15.00. Diena paskrien ļoti ātri, un nav pierasts, ka mācības tik drīz beidzas. Liepājā man skola bieži ir līdz 18.00, tāpēc šis brauciens reizē ir arī neliela atpūta. Skolotāji ir ļoti laipni un atsaucīgi, nekādu atšķirību ar mūsējiem neredzu. Protams, kad no malas jāielec jaunā vietā, ir pagrūti. Te darba stils nedaudz atšķiras, bet ar divām nedēļām ir par maz, lai īsti saprastu, kas ir savādāk. Pamanāmākā atšķirība ir tāda, ka viņiem visu dienu notiek viens profesionālais mācību priekšmets, piemēram, grafiskais dizains, bet mūsu skolā vienā dienā notiek dažādu mācību priekšmetu stundas. Domāju, ka tas ir labāk, jo, sēžot pie viena darba, ātrāk nogurst. Lai gan – ja grib strādāt tādā jomā, tad, kamēr to vienu darbiņu neizdara, pie nākamā nevar ķerties klāt.

Dienas beigās skolotājs parāda, kā katram ir izdevies padarītais darbs, un katram aplaudē. Šī skola nav mākslas skola, bet drīzāk tehnikums. Man patīk, ka mūsu skolā mēs drīkstam izpausties un radīt to, ko vēlamies.

Kad skolā prezentējam Latviju, somi ir kautrīgi un jautājumus neuzdod. Viņu vietā es arī būtu kautrīga. Taču par cilvēkiem, kurus es satiku, varu teikt visu to labāko – draudzīgi, atsaucīgi, smaidīgi. Pati Somija gan ir nedaudz drūma, visapkārt ļoti daudz akmeņu un nemitīgi būvdarbi… Bet uz ielas visur stāv divriteņi, kas nav pieslēgti. Tas man ir brīnums, ka neviens nezog, bet laikam tur visi ir diezgan turīgi un nevienam tavs divritenis nav vajadzīgs.

Paspējam redzēt arī viņu sniegu. Viena sniegota diena Somijā!

Mums ir iespēja doties uz Helsinku operu, jo Varias skola sadarbojas ar daudzām kompānijām, kurās strādā tās beidzēji. Paskatāmies, kā cilvēki strādā aizskatuvē. Tā ir viena no manām mīļākajām vietām. Ne daudziem ir iespēja redzēt un saprast to, ka, lai tiktu pie rezultāta, tik daudz cilvēku piestrādā pie vismazākajām detaļām. Tiekam arī uz pašas skatuves, ļoti iedvesmojoši, domāju nākotnē aizbraukt uz kādu operas izrādi.

Daudz laika pavadām Helsinkos, kas ir daudz dzīvāka pilsēta par Vantā. Ejam arī uz laikmetīgās mākslas muzeju “Kiasma” un mākslas muzeju “Ateneum”, kurā pirmo reizi redzu īstu van Goga darbu. Tas man ir īpaši, jo skolā bija jātaisa van Goga gleznas kopija, tādēļ sajūtās liekas, ka es viņu nedaudz jau pazīstu.

Es satieku arī savu Helsinku draudzeni Kaislu, ar kuru iepazinos pirms diviem gadiem Liepājā, kafejnīcā “Darbnīca”. Toreiz pie manis pienāca meitene, lai jautātu, vai es nezinu, cikos “Dzintarā” sākas kāds džeza koncerts. Sākām runāt, uzaicinājām viena otru Facebook tīklā, viņa arī bija apmaiņas studente, tikai Rīgā rozīšos. Bija atbraukusi, jo citi draugi no Liepājas. Tagad, kad esmu Somijā, viņa redz, ka savos sociālo tīklu profilos lieku bildes, un jautā, vai tiešām esmu Helsinkos. Jau nākamajā dienā mēs satiekamies. Tas ir tik vienkārši un neiedomājami, ka tagad esam Helsinkos pie viņas mājās.

Aizbraukt uz citām valstīm un paskatīties, kā dzīvo citi, ir ļoti vērtīgi. Bet šis brauciens man palīdzējis saprast vēl kaut ko – ka esmu diezgan pārliecināta par sevi un ka nav jābaidās kļūdīties. Un ka ir interesanti rūpēties pašam par sevi, plānot, ko ēdīšu rīt un ko darīšu, ja brīvā laika ir pietiekami daudz. Ir iegūts jauns skatpunkts ne tikai par dzīvi citur, bet arī par sevi.

23Skatīt galeriju