Ceturtdiena, 29. septembris Mihails, Miķelis, Mikus, Miks, Miģelis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Kā 1913. gads liepājniekiem ardievas teica

Kā 1913. gads liepājniekiem ardievas teica
Foto: No Liepājas muzeja krājuma, interneta resursiem
17.12.2013 09:32

Uļa Gintnere, vēstures maģistre, Liepājas muzeja Kultūrvēstures nodaļas vadītāja

Atslēgvārdi

22. decembris Sv. Annas evaņģēliski luteriskai draudzei ir liela diena – prāvests Kārlis Irbe iesvēta dievnama jaunās ērģeles. Vēl prāvests, bet pēc deviņiem gadiem – Latvijas luterāņu pirmais bīskaps. Iesvētīšana ir notikuma kulminācija, taču līdz tam – draudzes darbs: “…viņa ir radusi sevī spēku atrast ceļus un savākt līdzekļus tik lielam darbam – ērģeļu pārbūve un pa daļai jaunbūve.”

Iesvētīšanas aktam seko Alfrēda Kalniņa improvizācija, “šajās labi pārdomātās un ļoti izveicīgi sakopotās skaņu gleznās mākslinieks rādīja draudzei, ko jaunās ērģeles spēj sniegt”. Pēc prāvesta Irbes Adventes laikam piederīga sprediķa Sv. Annas draudzes mācītājs Visvaldis Sanders sniedz tuvākas ziņas par ērģeļu būvi un uzbūvi: “Vecajām ērģelēm bijuši 36 reģistri, jaunajām 56, bet tālskaņu ietaise – trešā visā Baltijā.” Ērģeļu pārbūve izmaksājusi ap 10 tūkstošiem rubļu. Mācītājs pateicas Sv. Annas draudzes padomei ar Dr. med. Jēkabu Alksni priekšgalā, ērģelniekam Kalniņam, draudzes locekļiem, pilsētas valdei un ikvienam ziedotājam.

Bet galvenais “dienas daiļums tomēr pastāv svētku koncertā pulksten 3 pēcpusdienā un pieejams, sākot no 30 kap., līdz 2,10 rub.”. Alfrēds Kalniņš jauno ērģeļu spēju un spēku pierāda ar paša komponēto kantāti “Mūzikai”.

“Šīs ērģeles ir Kalniņa izlolotas un izcīnītas gan organizatoriski, gan arī satura ziņā; tās atspoguļo viņa autoratīvo un individuālo mākslinieka gaumi tembrālās paletes izvēlē un šajā nozīmē būtu dēvējamas par visai kalniņiskām.”  (Arnolds Klotiņš. “Alfrēds Kalniņš”.1979., 159. lpp.)

“Nodedzis Famīlijas dārza lokāls” – tā ir vēsts, kura pārsteidz liepājniekus 30. decembrī. Lielā degšana notikusi 29. decembra vakarā. Tā ir sestdiena. Ziņa par ugunsgrēku pienāk ap pulksten 21. Uguns, kā jau mēdz rakstīt, “izcēlusies aiz nezināma iemesla”, telpās, kas atrodas līdzās deju zālei. Plosās vētra un putenis. Ceļš slikts, attālums liels – pats Lazareva (tag. O. Kalpaka) ielas gals. Ugunsdzēsēji ierodas ar nokavēšanos. Deju zāle un blakus telpas jau pilnās liesmās. Ugunsdzēsēji cenšas, lai liesmas nepārmestos uz līdzās esošo Semjona Kļepeņina galdnieku darbnīcu. Apmēram pēc stundas ēkas tornis sagāžas. Vētras spēks tik liels, ka degošās pagales aiznes līdz Suvorova (tag. Raiņa) un pat Kaiju ielai, bet “dažas simts asis attālās koka dzīvojamās mājas bērtin apbērtas ar uguni, bet, pateicoties sniega kārtai, uguns neizplatās”.

Tuvākā vieta, kur ņemt ūdeni, ir ap pusotru versti attālā Ziemas osta. Te noliek tvaika sūkni, taču ceļš daudzviet aizputināts. Tikai pēc četru stundu ilgām pūlēm uguni izdodas ierobežot. Drupas turpina degt vēl no rīta. Postaža ir liela – līdz pamatiem nodegusi deju zāle un galvenā fasāde, divas mazākas blakus esošas ēkas un dārzā bumbotava, kā arī šķūņi.

Par palīdzību, glābjot, kas vēl glābjams, tiek uzteikti flotes matroži, kuri pirmie piesteigušies palīgā. Tomēr izglābt izdevies maz.

1913. gada 9. oktobra naktī Krievijas – Austrumāzijas kuģniecības tvaikonis “Cars” uztver SOS signālus no apmēram 150 jūras jūdžu attālumā esošā Lielbritānijas tvaikoņa “Volturno”. Kapteinis Jānis Smiltnieks nekavējoties pieņem lēmumu mainīt kursu, un “Cars” steidzas palīgā “Volturno”. Tas nelaimes vietā nonāk pēdējais starp citiem kuģiem, taču kapteiņa Smiltnieka rīkojums kāpt laivās un doties glābt cilvēkus no degošā kuģa atskan pirmais. Tikai pēc tam, kad “Cars” dodas palīgā, tam seko citu kuģu komandas. Pavisam izglābj 523 cilvēkus, no tiem “Cara” komanda 102, visus nogādādama Roterdamā.

21. decembrī liepājnieki uzzina glābēju vārdus un atzinību, ko katrs saņēmis. Apbalvoti “kapteinis J. Smiltnieks ar Annas 3. šķiras ordeni, kapteiņa vecākais palīgs J. Zemturis, otrais palīgs A. Janovskis, ceturtais stūrmanis F. Veidners un vecākais mehāniķis J. Šlosers – ar zelta medāļiem ar uzrakstu “Par uzcītību” priekš valkāšanas ap kaklu…”, vēl apbalvoti 18 glābēji.

Jānim Smiltniekam, dzimušam Jūrkalnes krastā, ir 37 gadi. Liepājas jūrskolas puika, savu daiļo sievu noskatījis, studējot Dānijā. Arī nākotne liecina par viņa vīrišķību un profesionalitāti. Jo pēc gadiem līdzās Annas ordenim būs Triju Zvaigžņu ordenis. Un tam klāt:

“1918. gadā noorganizējis Liepājas ostas valdi, ostas policiju un satiksmi starp Liepāju, Ventspili un Rīgu. No angļu eskadras apgādājis Pagaidu valdības vajadzībām ložmetējus un munīciju. Bermontiešu uzbrukuma laikā noorganizējis peldošos līdzekļus desanta izcelšanai pie Pāvilostas un munīcijas transportu no Liepājas uz Rīgu. ar tirdzniecības tvaikoņiem, atņemtiem vācu okupācijas varai, nodibinājis kuģniecības satiksmi gar piekrasti un ar ārzemju ostām.” (“Es viņu pazīstu”, 1939, 450. lpp.)

Elevare – pacelt latīņu valodā. No tā – elevators jeb plaša noliktava, ko ierīko plašos labības sagādes centros, dzelzceļa stacijā, ostās…
Liepāja paceļas. 1913. gada decembrī notiek biržas, pilsētas, tirgotāju un ostas valdes pārstāvju konference, kurā “tiek cauri skatīts valdības projektētā elevatora plāns”.

Tas ir Liepājas ostas un pilsētas pacelšanās plāns. Vēl augstāk saimniecībā un visam, kas tai “astē”.

Jaunā elevatora būve izmaksāšot ap 2 000 000 rubļu. Akvatorija paredzēta 70 asis gara. Līdzās varēs stāvēt divi kuģi, katrs ap 5000 tonnu tilpumā. Elevatoru būvēs uz dzelzsbetona pāļiem. Labības uzņemšanas un izdošanas spēja būšot 15 000 – 20 000 pudu stundā. Ja tikai uzņemšana, tad 27 000 pudu, ja tikai izdošana – 22 000 līdz 25 000 pudu stundā, “lādējamo punktu” būs 14 ar četrām galvenajām lūkām, tā ka reizē “varēs četri tvaikoņi lādēties. Ilgākais 14 stundās varēs tikt pielādēti pieci 6000 tonnu lieli tvaikoņi”. Labības uzglabāšanas laiks elevatorā – sešas nedēļas, apcirkņi viena līdz astoņu vagonu lielumā. Elevatorā būs ierīkota vētījamā mašīna jeb, kā to kurzemnieki sauca, lielais kretals, kas spēs iztīrīt 1400 pudu stundā no lēcām un kokaļiem, tad vēl separators – vētīklis citu piejaukumu aizvākšanai: “Ērtības, ko elevators sniegs, būs lielas, jo viena puda labības ieņemšana, glabāšana sešas nedēļas un izdošana izmaksās ne vairāk par 1,22 kap., kamēr tagadējie izdevumi ik uz pudu iztaisa 2,71 kap.”. Nākotne sola daudz: “…gaidāms, ka, tikko projekts būs galīgi visām instancēm cauri gājis, darbi tūlīt pavasarī sāksies.”

“Kara valdei nevajag…” – ar šo frāzi sākas Alejas laukuma pārveides ceļš. Kazarmas armijai kļuvušas nevajadzīgas. Celtnes atdod pilsētai. Tai jārūpējas par to saimnieciski saprātīgu izmantošanu. Par 11 000 rubļu jau tiek veikta vienas kazarmas pārbūve, piemērojot to Miertiesas vajadzībām, bet “stūra kazarmu nodomāts pārbūvēt priekš Policijas valdes, kura tad uz turieni pārcelsies no sava tagadējā mitekļa pie Pētera tirgus”. Taču, aprēķinot izdevumus, noskaidro, ka izdevīgāk uzcelt jaunu ēku policijai, tas maksāšot ap 50 000 rubļu, nekā par 45 000 remontēt kazarmu.

Un izskan priekšlikums: “Daudz lētāk kazarme būtu pārbūvējama skolu vajadzībām un tajā varētu ievietot 4 pirmmācības skolas.” Sēkla iesēta. Ēku nākotne iezīmējas ar izglītības staru. Tas nezudīs gadu desmitiem.

“Tautskolotāju kongress pilnā darbā,” ziņo turpat vai visi laikraksti. Jo notikums skar visu impēriju, arī tās citādi runājošās nomales, arī Baltijas guberņas, ikvienu tautskolotāju, viņa darbu un centienus: “…tiešām jāsaka, ka nevienam citam kultūras darbiniekam nav tādā mērā vajadzīga domu izmaiņa ar ļaudīm kā skolotājam. Savā ikdienišķajā darbā viņš nošķirts no cilvēkiem, stāv it kā viens pasaulē. Bet skolotāji ir kā savienotājs loceklis starp pagājušām un pieaugošām paaudzēm… Vienīgi tas, kas nekad nav stāvējis tuvu skolas darbam, var iedomāties, ka skolotāja darbs ir mehānisks. Bet īstenībā ikkatra mācīšana, kā zemākā, tā augstākā, ir augsts radīšanas darbs…”
Kongresā pulcējušies ap 6200 dalībnieku. Nekrievu skolotājiem būtiskākais jautājums – par dzimtās valodas kā mācību valodas saglabāšanu jeb atjaunošanu tautskolās. Tas svarīgi kā latviešiem un igauņiem, tā Kaukāza tautu pārstāvjiem, tatāriem, kalmikiem. Vēl daudziem citiem.

Taču “cits jautājums ir, vai šī kongresa balsi gribēs uzklausīt. Cik no jaunākām ziņām spriežams, tad kongresam būs lemts visu pēdējā laika kongresu liktenis – tas tiks “pārtraukts”.”

Aiziet pēdējais miera gads, sevī nesot 1914. gada skaudro vaibstu metus.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz