Ar tādu neviltotu izsaucienu pēc izrādes “Dželsomīno Melu zemē” noskatīšanās savu viedokli formulēja mana deviņgadīgā mazmeita, kuras kompanjone Liepājas teātrī biju 18. februārī.

Pirms izrādes mums abām bija katrai savs “gaidu horizonts”[i]. Mazmeita jau vairākas nedēļas bija iedvesmojusies no skolasbiedru iespaidiem, jo, slimības dēļ netikusi uz klases kopīgo izrādes apmeklējumu, iespaidojās no melu baudīšanas epidēmijas, ko skolā bija ierosinājusi izrāde. Es domāju par grāmatu, kas ietilpst manas bērnības spilgto piedzīvojumu plauktā, un par to, ko zinu par itāliešu rakstnieku Džanni Rodāri un viņa populārajām un ne tik ļoti zināmajām grāmatām (“Sīpoliņa piedzīvojumi”, “Pasakas pa telefonu”, “Zinātkārais Kāpēcītis”, “Fantāzijas gramatika” u. c.). Domāju arī par neskaidrās atmiņās palikušo izrādi (neatceros, kura teātra iestudējums tas bija), ko biju redzējusi kā bērns. Toreiz izrāde man patika, lai arī jutos nedaudz vīlusies, ka Dželsomīno dziedāšanas dēļ logu stikli neplīst tik iespaidīgi kā manā iztēlē. Šoreiz ir citādi – mani vairāk interesē nevis ko, bet – kā izrāde stāstīs par puiku ar brīnumspēcīgo balsi.

Pareizāk un precīzāk gan būtu teikt, ka izrāde stāsta par meliem. Un mēs zinām, ka meli pastāv, cilvēki attaisno melus un nosoda tos, bet grūti ir iedomāties cilvēku, kas savā dzīvē ne reizes nebūtu melojis. Lai nesāpinātu kādu, lai izbēgtu no nepatikšanām, lai izskatītos citu acīs labāks, lai iegūtu kādu labumu sev vai citiem, lai… Dž. Rodāri savā pasakā rada “visdīvaināko pasaules malu” – Melu zemi, kurā karalis Džakomone ir iedibinājis melīguma kārtību, kas liek kaķiem riet un suņiem ņaudēt, kas ļauj iepirkties tikai par viltotu naudu un kuras vārdā var ielikt cietumā par patiesības teikšanu. Ačgārnības (maize ir tinte, un siers ir dzēšgumija, meli ir patiesība, un patiesība ir meli) ir reizē smieklīgas un asprātīgas, tās atraisa iztēli un rosina fantazēt, kas un kā varētu notikt pēc Melu zemes noteikumiem, tomēr jādomā arī, kāpēc šādi meli ir radušies un kādas ir to sekas. Iznīdēt melu valsti Dž. Rodāri pasakā nozīmē atgūt brīvību.

Kā ir režisora Ģirta Šoļa izrādē? Tās pamats, nepārprotami, ir spēlēšanās: aktieri jau sākumā izstāsta, ka viņi izspēlēs stāstu par Dželsomīno, sadala lomas, piemeklē tērpus u. tml., darbības vide (scenogrāfs Oskars Dreģis) tiek mainīta, kā spēļu klučus pārvietojot un transformējot lielus kubus, pat programmiņa izveidota kā maska, ko var uzlikt uz sejas. (Tās izmēģināja un viens otram demonstrēja ne tikai skatītāji, bet arī skatuves strādnieki pārbūvju laikā. Es arī pamēģināju, ausis varētu būt mazākas.) Rotaļīgums vērojams arī videoprojekcijās redzamajos zīmējumos (mākslinieks ir daudzu atzinīgi novērtētu bērnu grāmatu ilustrators Reinis Pētersons) un kostīmos (māksliniece Zigrīda Atāle), kas atgādina bērnišķīgus un reizē hipsterīgus pusaudžu apģērbus sākumā, bet izrādes gaitā ar krāšņiem akcentiem un spilgtām detaļām ļauj aktieriem pārtapt dažādos tēlos. Izņemot Pēteri Lapiņu Dželsomīno lomā, pārējie aktieri iejūtas divās vai pat vairākās lomās. Pārspīlējums un groteskums kustībās (horeogrāfe Katrīna Albuže) ne tikai raksturo katru izrādes tēlu, bet arī papildina un izceļ spēles atmosfēru, ko labi var just aktieru aizrautīgajā un spilgtajā darbībā. Simpatizē aktieru div- un daudzdabība vienas izrādes robežās – spēja iejusties viena varoņa tēlā, pēc brīža – citā, bet vēl pēc laika kā stāstniekam komentēt tikko redzēto vai pavēstīt par notikumiem, kas uz skatuves nav parādīti. Priecēja visi ar spilgtiem triepieniem radītie tēli: Melu zemes karalis (Edgars Ozoliņš), teātra direktors Domisol (Armands Kaušelis), krustmāmiņa Kukurūzvālīte (Anda Albuže), Kalimers (Gatis Maliks), Ilzes Juras vadītais Klibiķītis, Benvenuto (Viktors Ellers), Bananito (Sandis Pēcis). Dželsomīno? Puika kā jau puika. Visi darbojas (spēlējas) atdevīgi un ar dzīvespriecīgu enerģiju.

Varētu teikt, ka spēlēšanās ir šīs izrādes spēks un reizē arī vājums. Īpaši tas jūtams 2. cēlienā, kad darbības dinamika apsīkst (kā tas nereti mēdz būt dramatizējumos), otrajā plānā aizvirzās melu valsts absurdums un Klibiķīša, Dželsomīno un citu pretdarbība meliem, priekšplānā izceļot vairākus spilgtus tēlus un ar tiem saistītas epizodes. Piemēram, mākslinieks Bananito izrādē ieguvis izsmalcinātas, bet manierīgas izpausmes un pazaudējis Dž. Rodāri pasakā ietvertās pārdomas par mākslinieka un mākslas lomu sabiedrībā. “No meliem atbrīvotās gleznas kļuva skaistas. Kļūdamas skaistas, tās kļuva patiesas un dzīvas.”[ii] Izrādē asprātīgi atrisinātā gleznu “atdzīvošanās” kļūst par ieilgušu spēli, kas kļūst pašmērķīga un gausina darbību. Žēl bija, ka lupatlaša Benvenuto (grāmatā – Benvenuto Nesēdis) loma melu iznīcināšanā neiezīmējas gana pārliecinoši. Pats tēls ir interesants un spilgts, tomēr doma, ka melus iznīdēt var, tikai kaut ko upurējot, dažkārt – pat dzīvību, ir tikai garāmskrejoša.

Ja nu šajā izrādē mani kas atstāja vienaldzīgu, tad tā ir mūzika un dziesmu teksti (Mikus Frišfelds). Nesaprotu, kāpēc Dž. Rodāri humoristiskie, asprātīgie un ritmiskie panti[iii] bija jāaizstāj ar paviršiem vārdu virknējumiem. Varu tikai iztēloties, cik spēcīgu papildinājumu izrādei varētu dot dzejnieka Ojāra Vācieša ironiski un kaismīgi asociatīvie teksti, kas sacerēti pagājušā gadsimta 70. gados iecerētajai izrādei[iv]. Ieskatam pēdējais pants no dziesmas “Dželsomīno apstrīd melu zemes kanonus” teksta: “Acs, rādi skaidri, ko redzi. / Mēle, teic skaļi, kas redzēts. / Auss, dzirdi skaidri, kas sacīts. / Sacītais, nonāc sirdī! // Sirds, tu nenodrebi!”[v]

Režisors Ģirts Šolis ļauj skatītājiem izpriecāties par melu ačgārnībām un cenšas[vi]arī rosināt domāt par meliem, kas pakļauj un ierobežo cilvēkus. Spilgts ir izrādes fināls ar svaiga gaisa un īstas (dabiskas) gaismas parādīšanos uz skatuves, kad Džakomone ir atmaskots un melu karaliste sagrauta. Tomēr spēlēšanās azarts izrādē aizēno pārdomas. Sarunas par melu un melošanas tumšo pusi ir atstāta pašu skatītāju ziņā.

“Kas tev izrādē patika visvairāk?” šodien pārjautāju mazmeitai. “Viss!” skan nešaubīga atbilde, ko vēl pastiprina jautājums: “Vai tad kaut kas varēja nepatikt?” Man jāpiekrīt – nav nekā tāda (lai gan stiklu plīšana tik un tā manā iztēlē ir grandiozāka). Mjā… par to, ka meliem nevajadzētu patikt, vajadzēs kaut kad īpaši parunāt…

[i]Receptīvās estētikas termins, kas apzīmē priekšstatu kopumu, kas nosaka teksta attiecības ar lasītāju.

[ii]Rodāri, Džanni. Dželsomīno Melu zemē. Sprīdīša bibliotēka. 6. sēj. Rīga: Sprīdītis, 1990. 290. lpp.

[iii] Sk. Rodāri, Džanni. Dželsomīno Melu zemē. Sprīdīša bibliotēka. 6. sēj. Rīga : Sprīdītis, 1990. 337.–346. lpp.

[iv]Iestudējums, kas bija iecerēts Liepājas teātrī 20. gs. 70. gadu otrajā pusē, tā arī nav tapis. Sk. Antonoviča, Astrīda. Mistikas iekrāsotas impresijas. Visums, sirds un tāpat… Grāmata par Ojāru Vācieti. Rīga : Karogs, 1993. 493.–503. lpp.

[v] Vācietis, Ojārs. Kopoti raksti 10 sējumos. 9. sēj. Rīga : Karogs, 2001. 271. lpp.

[vi]Režisora atbildīgā attieksme pret skatītājiem bērniem iepazīstama gan intervijās pirms pirmizrādes “Dželsomīno Melu zemē”, gan interneta žurnāla “Satori” diskusijā “Bērns un teātris” š. g. 9. martā. Sk. http://www.satori.lv/raksts/12701/Satori_diskusija/Berns_un_teatris