Bērnībā tagadējais liepājnieks Elans Skujiņš gribēja kļūt par supervaroni. Nekļuva. Taču tā vietā jaunietis atklāja, ka spēj lieliski darboties ar datorgrafiku, dizainēt apģērbus, fotografēt un nodarboties ar hip-hopu.

Rezultātā – ar izcilību pabeigta Liepājas Mākslas vidusskola.

Melni melnais

Maija nogalē Liepājas Mākslas vidusskolas topošajiem absolventiem vajadzēja prezentēt savu diplomdarbu, viņu skaitā arī video, audio un mediju mākslas nodaļas studentam Elanam Skujiņam. Viņš jau gadiem ilgi sevī bija uzkrājis dažādas idejas, tāpēc doma par to, kādam jāizskatās diplomdarba projektam, bija skaidra jau aptuveni gadu pirms tā nodošanas. Proti – apģērbu kolekcija, plakāti, video un paša sacerēta dziesma drūmā imidžā un noskaņās. Pamatvirziens – bagātība, nauda, vara un viss, kas ar to saistīts. Vienā lielā projektā apvienota skaņa, attēls, video. Nosaukums vienkāršs, bet tajā pašā laikā projektu un vietējā rajona vidi raksturojošs – “Black Hood”.

Par pamatu apģērbu līnijai un visam diplomdarbam ir ņemti paša Elana stila un gaumes uzskati, kas veidojušies vairāku gadu laikā. “Black on black” jeb melns uz melna – jau šī devīze vien izsaka, kādi bija puiša veidotie apģērbi. Lai arī šī ir viņa garderobē iemīļotākā krāsa, tas nav vienīgais iemesls, kādēļ apģērba līnija veidota tumšos toņos. “Melns ar melnu saiet kopā un ļoti labi izskatās. Gandrīz jebkuram cilvēkam melns piestāv labāk nekā jebkura cita krāsa,” Elans pauž savus novērojumus.

Sava nozīme bija kreklu apdrukai. Arī tur tika saglabāta jau iesāktā naudas, varas un bagātības līnija, kas caurstrāvo visu Elana diplomdarba projektu.

Ziedotu pat miljonus

Elana diplomdarbs tapa pusgada laikā. Darbs bija apjomīgs, un pie tā izstrādes darbojās ne tikai pats jaunietis, bet arī viņa draugi un paziņas. Uzsākot projektu, tika sastādīts grafiks ar datumiem un nosprausti mērķi, kuri konkrētā laikposmā ir jāsasniedz. Taču, kā zināms, ne vienmēr plāni sakrīt ar īstenību. Tā bija arī Elana gadījumā, jo bieži vien finanšu trūkuma dēļ darbs iekavējās par diviem, trijiem mēnešiem. “Sarāvām, lai visu izdarītu laikā. Visur jau nauda tikai vajadzīga,” skaidro Elans. Kā piemēru viņš min plakātu gatavošanu – lai tos pagatavotu kvalitatīvi, vajadzīgā lielumā uz fotopapīra, tika iztērēti ne vien materiālie līdzekļi, bet pagāja arī daudz laika, jo to bija iespējams izdarīt tikai Rīgā.

Papildu šādiem samērā maziem darbiņiem ik nedēļu tika rīkotas fotosesijas un veidots videoklips. Lai arī galvenais bija parādīt Elana tērpus, fotogrāfijās uzsvars ar nodomu tika likts uz apkārtējo vidi. “Tā, lai nevarētu pateikt, ka tā ir drēbju reklāma,” skaidro jaunietis. Elana fotogrāfijās bija redzamas visdažādākās vietas – grausti, greznāki apartamenti Fonteina viesnīcā. “Piemēram, fonteinā sēžam pie galda, tur daudz saprintētas, sagrieztas naudaszīmes. Ieroči, bāra lete un aizmugurē neuzkrītošs projekta uzraksts,” Elans pastāsta par vienā plakātā redzamo. Bija svarīgi radīt tādu kā rajona vidi. Savukārt videoklipā tika ierepots jaunieša speciāli sacerētais teksts. Sākotnēji katra rindiņa tika sākta ar vārdu “melns”, taču galarezultātā aizstāvēšanai izvēlējās ierakstīt citu pavadījumu.

Kopējā noskaņa izveidojās visai drūma. Taču – acīmredzot pietiekoši spilgta, lai paliktu atmiņā diplomdarba vērtētājiem, kas nešaubīgi jauneklim piešķīra desmitnieku jeb izcili par paveikto darbu.

Lai iecerēto projektu izdotos izveidot tādu, kāds bija Elana fantāzijās, bija nepieciešami lieli finansiālie līdzekļi. Meklētie sponsori atbalstu atteica vai vispār jauneklim neatbildēja, tāpēc iznāca, ka diplomdarbs puisim izmaksāja vairākus simtus latu. Lai arī finansiālā situācija ne toreiz, ne tagad nebija spoža, Elanam iztērētās naudas nav žēl. “Laikam jau esmu traks. Ja būtu miljoni, arī tos kaut kur ieguldītu,” nopietni saka mākslas skolas absolvents, piebilstot, ka nevajag pirkt gatavās lietas, bet gan radīt ko jaunu.

Vienmēr otrais

Elans uz Liepāju pārvācies no Pāvilostas, kur pavadījis bērnības un pusaudža gadus. Viņa klasesbiedri ātri vien pamanīja, ka Elanam tīri labi padodas zīmēšana, un ieteica puikam apmeklēt mākslas skolu. Tas, protams, tika arī darīts. Zēna talants nepamanīts nepalika arī skolotājām, un jau no pirmajām klasītēm pāvilostnieks piedalījās zīmēšanas olimpiādēs. Tiesa, dalība tajās saistās ar zināmu rūgtuma un netaisnības piegaršu, jo kāroto pirmo vietu tā arī nekad neizdevās iegūt. “Olimpiādes notika Liepājā, un es katru reizi dabūju otro vietu. Man teica, ka es esot vēl jauns un visu paspēšot,” atceras Elans. Vēl viņam ataust atmiņā gadījums, kad pirmo vietu iedeva kāda žūrijas dalībnieka dēlam.

Šādas un dažādas citas netaisnības un nelaimes Elanu pavadījušas visu viņa līdz šim nodzīvoto mūžu. Tēvu puisis redzējis tikai reizi mūžā, mamma pēcdzemdību krīzes iespaidā un pēc kļūšanas par invalīdi izdarījusi pašnāvību. Nupat saņemts atteikums gan no Liepājas Universitātes, gan Mākslas akadēmijas, kur jauneklis mēģinājis iestāties. Tomēr par spīti visam jaunietis negrasās padoties un uz vietas sēdēt nedomā. “Negribas palikt pelēkam cilvēciņam, kas tikai strādā savu darbu un sagaida pensiju,” atzīst Elans.

Dievs un betmobilis

Kad sākam runāt par to, kādas ir lielākās vērtības Elana dzīvē, viņš pakrata galvu un teic, ka nezina, ko atbildēt. “Ir ticība Dievam,” pēc ilgākas tincināšanas puisis bilst. Viņam bieži prasot, lai pierāda, ka Dievs pastāv. “Tad es saku – bet pierādi, ka ir betmobilis,” salīdzina jaunietis. Ticība kādam tur, debesīs, Elanam ieaudzināta no bērnības. Tagad jaunietis baznīcā gandrīz nekad neiegriežas, jo ticība esot viņā pašā. Un tā negrasās zust, lai arī ir gadījies piedzīvot dažas vilšanās brīdī, kad nav nekā cita, uz kā paļauties.

Līdzīgi kā ar vērtībām, Elans neveido arī nekādu priekšstatu vai mērķu listi, norādot, ka tie parādās un pazūd. ” Tagad ir tukšums, jo īsti nezinu, ko tālāk darīšu,” puiša balsī ieskanas nedaudz pesimistiska nots, taču viņš tic, ka iecerēto sasniegt izdosies. “Nedrīkst neticēt,” apņēmīgs ir Elans. Jauneklis uzskata, ka nepieciešams attīstīties, domāt racionāli un meklēt citādas lietas kā ikdienā – tikai tā Latvijā cilvēks var tikt pamanīts. “Vajag to pašu vienkāršāko, jo ar to izsisties vieglāk nekā ar sarežģīto,” uzskata jauneklis.

Jautāts, ko vēlētos darīt nākotnē, Elans atbild, ka vislabprātāk gribētu strādāt kādā reklāmas firmā. Tā viņam būtu iespējams nodarboties un pelnīt naudu ar to, kas pašam patīk – datorgrafiku. Elans tic, ka tā noteikti varētu attīstīties profesionāli un gūt atzinību. “Paralēli gribētu darboties saistībā ar savu stilu – rakstīt mūziku, veidot apģērbu kolekciju,” jaunietis dalās iecerēs.

Vizītkarte:
– 23 gadus vecs;
– mācījies: Pāvilostas vidusskola, Pāvilostas Mākslas skola, Liepājas Mākslas skola (apģērbu dizains, audio video un mediju māksla);
– strādā: pagaidām gadījuma darbus saistībā dizainu un datorgrafiku;
– hobijs – datorgrafika;
– iemīļotākais mūzikas stils – hip-hops un reps.

Daira Šteinberga,

Egona Zīverta foto

Elans Skujiņš uzskata, ka melnā krāsa piestāv gandrīz visiem cilvēkiem. Attēlā ar draugiem, kas tērpušies viņa veidotās apģērbu kolekcijas drānās.