Valtera Palapa iztēlē un fotogrāfijās jūgendstila nimfas ir izkāpušas no saviem aizbalsinātajiem kāpņu laidu krātiņiem un kā daiļi, bet precīzi nesaskatāmi un spokaini bāli un miglaini tēli slīd pa trepēm Republikas ielas 13. namā.

Šīs 1901. gadā Maksa Teodora Berči projektētās Georga Rīges īres mājas greznumi bija Liepājas Mākslas vidusskolas Interjera programmas absolventa diplomdarba objekts, ar bijušā ēkas līdzīpašnieka Ivara Kesenfelda atļauju un dotām atslēgām. Valtera darba mērķis bija pievērst uzmanību Liepājas kultūras mantojumam.

Pasaku mežs

Valters stāsta, ka par tukšo māju ieinteresējies, vērojot to no Mākslas vidusskolas logiem. Nams nav apdzīvots jau gadus piecus. Likteņa ironija – zūdot tās pēdējo iemītnieku pēdām dzīvokļos un lūpot virsējām gadu desmitu krāsu un tapešu kārtām, namā atkailinās tā sākotnējais bagātīgais, jūgendstilam raksturīgais interjers.

“Kāpņu telpa, man šķiet, ir bijusi kā pasaku mežs,” saka Valters. Viņš norāda uz marmorētajiem un augu vītnēm izgreznotajiem sienu paneļiem, āderētajām dzīvokļu durvīm, kāpņu margu kārtīgajiem un dekoratīvajiem izliekumiem, bet kulminācija ir seši kāpņu laidu gleznojumi, kuros viņš cauri baltajai krāsai saskatījis – tie ir darināti pēc Alfonsa Muhas darbu reprodukcijām. A. Muha ir viens no slavenākajiem čehiem – izcils un populārs jūgendstila mākslinieks.

Savās fotogrāfijās Valters ieved skatītāju dzīvokļos un aicina cauri to pamestībai un iznīcības noskaņai ieraudzīt māju tādu, kāda tā bijusi pirms 100, pirms 70 gadiem. Ar vitrāžām, ar sienu un griestu gleznojumiem pat vannasistabās un virtuvēs, ar eņģeļiem un ziedu vītnēm – rozēm, vijolītēm, rudbekijām un hortenzijām istabu griestos, ar baltām podiņu krāsnīm, uz kurām mājojuši apaļvēderaini eņģelīši un kuras bagātīgi kronētas zeltītiem rotājumiem – tajos var saskatīt gan neorokoko, gan klasicismu, gan jūgendstilu – tā laika interjeristu, liepājnieku un eiropiešu stilu, gaumi, modi un greznību.

Pērnruden Valters māju parādīja mākslas zinātniekam un Berči pētniekam Imantam Lancmanim, kurš ēku iekļāvis arī grāmatā par ievērojamo arhitektu dzimtu. I. Lancmaņa atsauksme par ēku: “Celtne ieņem Berči ģimenes kopīgā veikuma vidū interesantu vietu kā pārejas posma piemērs no historisma formām uz jūgendstilu. Tā ir arhitektoniski vērtīga ēka gan Berči ģimenes kopīga devuma sakarībā, gan kā viens no Republikas ielas fasāžu frontes akcentiem. Tā saglabājusi dažādas sākotnējās apdares elementus – parketu, durvis, krāsnis, sienu tapetes, griestu rozetes, dekoratīvos gleznojumus uz sienām un griestiem. (..) Interjeri saglabājuši sākotnējo plānojumu, kas rāda turīga liepājnieka mājokļa standarttipu. Ja ēku lietpratīgi atjaunotu, tā varētu kļūt par vienu no labākajiem interjeru mākslas piemēriem Liepājā. (..) Sevišķa uzmanība pievēršama vērtīgajiem kāpņu telpas gleznojumiem, kas darināti, izmantojot aizguvumus no Alfonsa Muhas darbiem, kas ir viens no jūgendstila laika izcilākajiem meistariem. Šos gleznojumus ir jākonservē, jāattīra no balsinājumu kārtām un jārestaurē.”

Interjera muzejs?

Valters namā, to fotografējot, teju nodzīvojis visu pagājušo ziemu. Pēc viņa domām, šī māja varētu būt lieliskākais interjera muzejs. Ja ēku atdotu Mākslas vidusskolai, jauniešiem tajā gadiem ilgi būtu ko darīt,  mācoties restaurāciju un ēku atjaunojot. Dažos dzīvokļos varētu iekārtot mākslinieku hosteļus.

Vai tā notiks? Vai celtne ar tās dārgumiem ies bojā? Ēku šā gadsimta sākumā savā īpašumā uz pusēm ieguva divi īpašnieki: uzņēmums “MIG Holdings” un Andris Griģis. Īrniekiem no mājas vajadzēja aiziet. 30. septembrī ir izsludināta “MIG Holdings” daļas (ēkas, zemes un saimniecības ēkas domājamā daļa – 50 procenti) izsole. Pusei īpašuma noteikta sākumcena ir 30 tūkstoši latu, par labu “Swedbankai”.

Valtera ierosinājums ir “brīnišķīgs, loģisks, vērtīgs un apsverams”, saka Mākslas vidusskolas direktore Smaida Rubeze. Bet vai Liepāja ir gatava jūgendstila un līdzīgu vērtību atzīšanai, zinot nesenos faktus par posta darbiem pat Svētās Trīsvienības katedrāles ērģelēs, nerunājot par daudzu citu izcilu mākslas un arhitektūras objektu atstāšanu kāju pameslam? “Jaunie prāti saredz to, kā Liepājā trūkst. Domāju, ka iedzīvotāji noteikti ir spējīgi novērtēt kultūras mantojumu. Visa publika noteikti nav pavisam degradēta. Īpaši jaunieši Liepājā ir radoši uzlādēti. Jautājums – vai ekonomika ir tam gatava?” teic S. Rubeze.

“Jūgendstila muzejam principā Liepājā vieta būtu,” savukārt saka Liepājas Būvvaldes Vecliepājas arhitekte un jūgendstila gada sarīkojumu organizatore Gunta Šnipke. “Jo vairāk par vērtībām rakstīsim un jo vairāk tās pētīsim, jo vairāk cilvēku būs par tām informēti un izglītoti, jo sabiedrībā vairosies izpratne par tām. Bet cita lieta ir šādas ieceres saistīt ar privātīpašumā esošu namu. Drīzāk tādiem mērķiem varētu izprasīt kādu pašvaldības īpašumu. Lai kaut ko tādu namā izveidotu, ne viens vien miljons latu jāiegulda. Vispirms Liepājai jānoved līdz galam jau aizsāktās ieceres. Ar to vien nepietiek, ka manta ir dabā. Jūgendstils Liepājā vēl nav izpētīts.”

Nora Driķe,
 

Egona Zīverta foto

“Pētīju, kā laiks iespaido objektu. Fantastiski, ka tāds tukšs nams apdzīvotā vidē dzīvo pavisam savu dzīvi. Ar ko mūsu laikmets atšķiras no tā, kas bija? Padomju laikus šīs krāsnis pārdzīvoja, mūsu laikus – ne,” saka Valters Palaps, dalīdamies atklājumos par ēku.

Valtera Palapa foto

Viens no sešiem kāpņu laidu gleznojumiem. Cauri baltās krāsas kārtai saredzama sievietes figūra.

Lūk, kas slēpjas aiz baltā krāsojuma. Kāpņu telpas rotātāja iedvesmas avots – čehu mākslinieka Alfonsa Marijas Muhas gleznojums “Mūzika” (1898). Trepju telpā saskatāmas arī A. Muhas “Dzejas” un “Glezniecības” radinieces.

Foto no interneta

Oriģinālās 20. gadsimta 30. gadu beigu tapetes. Valters komentē: “Mēģināju radīt ilūziju, kādu es jūtu tā laika telpu. Un veidoju divu brīvo Latviju salīdzinājumu: kāda tā bija toreiz un kāda ir tagad – izpostīta, birokrātijas žņaugos. Kāda ir mājas dzīve ar cilvēku un bez viņa.”

2. stāva dzīvokļa vannasistabas griestos gleznota īrisu josla.

Kādas istabas griestu fragments: eņģelis ar ziediem. Savukārt sienas šajā telpā klāj trafareta gleznojumi – puķuzirņi vai lupīnas.