Šomēness fonds “Libavas filma” laidis klajā divas dokumentālās filmas – “Čigānu kultūras attīstības perspektīvas Eiropas Savienībā” un “Universālais dizains”, kas tapusi sadarbībā ar Liepājas Neredzīgo biedrību. Jēdziens universālais dizains pēdējā laikā nereti figurē masu saziņas līdzekļos. Vienlaikus daudziem joprojām nav skaidrs, ko īsti šis jēdziens izsaka.

Daudzi cilvēki uzskata, ka universālais dizains ir kaut kas īpaši invalīdiem paredzēts, kaut kāds reveranss kādām īpašām sabiedrības grupām. Tāpēc mūsu sabiedrība ar raksturīgo aizspriedumainību izturas pret to noraidoši. Diemžēl mūsu sabiedrībā joprojām bieži ir sastopams uzskats un attieksme – ”tas ir kaut kas, kas vajadzīgs kādiem tur invalīdiem un mazturīgajiem. Es esmu vesels, izglītots un strādājošs, uz mani tas nevar attiekties”.

Nepakavējoties pie fakta, ka tikai mazākā daļa invalīdu ir ar iedzimtu invaliditāti, pārējiem tā ir iegūta dzīves laikā, tātad arī viņi kādreiz varbūt ir domājuši, ka invalīdu problēmas uz viņiem nevar attiekties, pateiksim – universālais dizains nav domāts nevienai konkrētai sabiedrības grupai. Universālā dizaina pamatprincips –”Tev netraucē, bet man palīdz.” Universālais dizains nozīmē vides pieejamību jebkuram cilvēkam.

Daudzi neiedomājas, ka tādas ikdienišķas lietas, kam vispār nepiegriežam nekādu vērību, kā bērnu sēdeklītis mašīnā un uz velosipēda, velosipēdu novietne vai stienis, kas paredzēts suņu piesiešanai pie veikala, arī ir universālā dizaina sastāvdaļa. Šīs lietas taču netraucē nevienu, bet ir ērtas tiem, kas dodas pārbraucienos ar maziem bērniņiem, kas iecienījuši pārvietošanos ar velosipēdu, vai tiem, kas vēlas iegriezties veikalā pēc pastaigas ar mīļoto sunīti. Vēl kāds interesants fakts – universālā dizaina sastāvdaļa ir arī mums visiem tik labi pazīstamās olu iepakojuma kārbas. Šajā gadījumā tas gan tiešām vairāk attiecas uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, tomēr – netraucē nevienu. Olu iepakojuma kārba ir reljefa, tātad redzes invalīdam, paņemot šo produktu rokās, to ir viegli atpazīt pēc taustes. Turklāt olu iepakojuma kārba ir viegli satverama, atverama un aizverama ar vienu roku.

Universālais dizains ir akcenti pilsētvidē, arhitektūrā un interjera dizainā. Protams, universālā dizaina piemēru vidū tiešām ir tādas lietas, kas paredzētas tieši cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, piemēram, mums visiem nu jau pierastie ar skaņas signālu aprīkotie luksofori, kas neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem atvieglo pārvietošanos pilsētā. Vēl līdzīgs universālā dizaina piemērs, kas droši vien nav zināms daudziem cilvēkiem, kuriem nav saskarsmes ar sociālās aprūpes sfēru, ir durvju zvani, kas aprīkoti ar gaismas signālu, respektīvi, kad durvju zvans no ārpuses tiek spiests, iekšpusē par to vēsta ritmiski mirgojošs gaismas signāls. Kam domāts tāds durvju zvans? Tas paredzēts dzirdes invalīdiem – tur, kur redzes invalīdiem daudzkārt var palīdzēt dažādas ar skaņas signāliem aprīkotas ierīces, dzirdes invalīdam tādā veidā palīdzēt nebūs iespējams. Tāpēc šāds durvju zvans ierīkojams, piemēram, dzirdes invalīda dzīvoklī, lai cilvēks zinātu, ka aiz durvīm ir atnācējs.

Tomēr ir daudz tādu universālā dizaina piemēru, kur cilvēkiem ar īpašām vajadzībām domātas lietas ir ērtas lietošanai visiem. Tās, piemēram, ir lielveikalu automātiskās durvis – šīs durvis ir paredzētas galvenokārt cilvēkiem ratiņkrēslos un ar dažādiem citiem kustību traucējumiem, taču jāpiekrīt, ka ikvienam ir ērtāk, ja var nerūpēties par durvju atvēršanu un aizvēršanu, īpaši tas sakāms par lielveikaliem, no kuriem taču itin bieži mēdzam nākt ārā, apkrāvušies ar iepirkumu maisiņiem vai stumjot pilnus iepirkumu ratiņus (starp citu, iepirkumu ratiņi ar bērna nosēdināšanai paredzētu vietu arī ir universālā dizaina sastāvdaļa).

Piemēru, kad universālais dizains, kas domāts kādai īpašai sabiedrības grupai, patiesībā ir ērts visiem, ir daudz. Uz to attiecas arī pēdējā laikā Liepājā sastopamie spilgtie, izceltie autobusu numuri – melni cipari uz dzeltena fona. Tie sākotnēji paredzēti redzes invalīdiem, taču daudzi cilvēki ir priecīgi, ka jau pa lielu gabalu var redzēt autobusa numuru un to nevajag zīlēt. Par autobusiem runājot, cilvēkiem ratiņkrēslos un citiem cilvēkiem ar dažādiem kustību traucējumiem ir domāti autobusi ar zemajām grīdām. Taču jāatzīst, ka jebkuram vecākam cilvēkam, ne tikai invalīdam, arī māmiņām ar ratiņiem šāds autobuss ir ļoti ērts. Ir ļoti pozitīvi tas, ka mūsu pilsētā Autobusu parks ir pievērsies šīm problēmām un ir sākts domāt par to, lai sabiedriskais transports būtu ērts un visiem pieejams.

Universālais dizains, kas domāts redzes invalīdiem, ir plašs darbalauks interjera dizaineriem. Šajā jomā ir iespējams veidot dažādus pievilcīgus interjera projektus. Pamatdoma ir tāda – telpām jābūt veidotām kontrastējošās krāsās. Durvīm, sienām, grīdām, durvju aplodām un rokturiem ir jābūt spilgtiem un savstarpēji kontrastējošiem. Talantīgam interjera dizaineram šeit paveras plašs darbalauks un iespējas realizēt novatoriskas interjera dizaina idejas. Turklāt telpām (īpaši tas sakāms par sabiedriskajām telpām) nav jābūt obligāti paredzētām tikai redzes invalīdu izmantošanai. Vienkārši, projektējot sabiedriskās telpas interjera dizainu, ir vēlams šīs lietas jau sākotnēji ņemt vērā, lai vēlāk nerastos problēmas un vajadzība telpas pārprojektēt, lai tās būtu draudzīgas un ērti izmantojamas visiem.

Universālā dizaina izpausmes atrodam arī mākslas un kultūras jomā. Piemēram, pasaules literatūrā ir radīts daudz brīnišķīgu grāmatu. Tomēr cilvēkiem ar redzes problēmām bieži ir liegts tās izlasīt vai noskatīties pēc to motīviem radītās filmas. Šeit talkā nāk lielisks izgudrojums – audiogrāmata. Proti, tās ir kompaktdiskos vai audiokasetēs ierunātas grāmatas, kuras ir iespējams nevis izlasīt, bet noklausīties. Tādā veidā redzes invalīdam ir iespējams iepazīt arī lugas, jo arī teātri šie cilvēki ne vienmēr spēj apmeklēt. Un atkal – pēdējā laikā tiek runāts par to, ka šādas audiogrāmatas ērti varētu izmantot ļoti aizņemti cilvēki, kam maz laika lasīt, viņi tās varētu klausīties, piemēram, braucot automašīnā. Arī mājsaimniece, veicot ikdienas mājas soli, varētu izmantot audiogrāmatu. Jāpiebilst, ka šīs idejas mums nemaz nav tik svešas – kādreiz taču ļoti populārs bija radioteātris un raidlugas. Turklāt šis būtu darbalauks uzņēmīgiem cilvēkiem – Liepājas Neredzīgo biedrības priekšsēdētājs Māris Ceirulis saka, ka audiogrāmatu joprojām trūkst, tās būtu jāizlaiž vairāk. Svarīgs moments – ja audiogrāmata tiek paredzēta tikai invalīdu izmantošanai, tās izlaišanai autortiesības nav jākārto.

Darāmā universālā dizaina jomā vēl daudz un sfēra gaida izdomas bagātus cilvēkus ar jaunām idejām. Priecē tas, ka Liepājā jau daudz ir izdarīts un daudz joprojām tiek darīts, lai pilsēta būtu draudzīga mums visiem.

Kristīne Jākabsone,
kino vēstures un teorijas pētniece

Universālais dizains nav tikai reveranss invalīdiem, tas uzlabo dzīvi mums visiem.