Ir
īpaši nami, kuros laiks un telpa izpaužas īpašā veidā, sniedz
izjūtas un izpratni par cilvēku un tā īpašo nozīmi pasaulē.
Šie nami ir dievnami. Tajos cilvēka rokām ielikts tas, ko
apzīmējam ar vārdu svēts.
Svētums ir ētiska kategorija. Svētums ir ticības mēraukla.
Svētums ir skaistuma pilnība cilvēka dvēselē.

Liepājas
Sv. Jāzepa katedrāles mūri godā, piemin un atgādina. Par
īpašo izredzētību, Dieva dāvātu un cilvēku pieņemtu un
godinātu. Ar otu un ticību dvēselē katedrāles cēlēji to dāvā
katrai nākamajai paaudzei. Mūsdienās to dēvē par
kultūrvēsturisko mantojumu. Viņas trīs – svētā Marija
Magdalēna, svētā Margarita, svētā Terēze – dzīvojušas
dažādos laikmetos, taču uz katedrāles sienas visas ietērpj
zilzilas debesis un augumus ietverošs konturējums. Tā ir dievnama
zīme un laikmets, kurā tas izveidots par Liepājas skaistumu un
lepnumu. Ar arhitektu Melvila (1837–1915) un Strandmana (1867–1946)
darbu un prāvesta fon Roppa (1859–1939) ticību.

Marija
no Magdalas

Sākot
vismaz no 6. gadsimta, Marija Magdalēna. Ierakstīta
evaņģēlijos, Mateja un Marka, Lūkas un Jāņa. Līdzās kristīgās
vēsts visnozīmīgākajam – Kristus ir augšāmcēlies.

Viņa
bija pie krusta, kad viņš atdeva sevi, un Matejs par to rakstīja:
“Bet tur bija daudz sievu, kas no Galilejas bija sekojušas
Jēzum un viņam kalpojušas, tās skatījās no tālienes. Starp tām
bija Marija Magdalēna un Marija Jēkaba un Jāzepa māte, un
Cebedeja dēlu māte.”

To
redzēja daudzi, jo daudzi kliedza Pilātam: “Sit viņu
krustā!”.

Taču
krusta upura esību, Sv. Marka rakstītu, lūkojam Marijas
Magdalēnas acīm: “…Jēzus parādījās papriekš Marijai
Magdalēnai, no kuras viņš septiņus ļaunus garus bija izdzinis.
Šī gāja un pasludināja to tiem, kas ar viņu bija, un tagad skuma
un raudāja.”

Magdala
– zvejnieku ciemats pie Ģenecaretas ezera Galilejā, Svētās
zemes ziemeļdaļā, netālu no vietas, kur kristīja Jānis
Kristītājs. Marija – viena no uzticamākajām Kristus sekotājām
un Labās Vēsts nesējām sagaida ikvienu Liepājas Sv. Jāzepa
katedrālē.

Taču
tikai tad, ja lūkojamies augšup. Un 22. jūlijā ar sveces
liesmiņu pieminam un godājam.

Svētā
Margarita

Viņa
– no Mazāzijas, Antiohijas. Reliģijas vēsturnieki par viņas
dzīves laiku, viedokļiem pat nesaskanot, tomēr uzskata Romas
imperatora Diokletiāna valdīšanas periodu jeb laiku starp 284. un
305. gadu, kad notika pēdējās lielākās kristiešu vajāšanas.
Svētā Margarita ikonogrāfijā attēlota līdzās pūķim, kuru
uzvarējusi. Pūķis – pasaules ļaunums jeb sātans. Spēks, kas
viņai tika dots, pasaulei vēstīja par pusaudzi, kura spēja
izturēt neskaitāmas mocības ticības vārdā. Kurai tēvs bija
pagānu priesteris, kuru par savu vēlējās iegūt romiešu
vietvaldis, kura palika uzticīga Kristum pēc tam, kad tika
šaustīta, dedzināta, pienaglota krustam.

Jo
senāk no vēstures nāk kādas svētas personības tēls, jo fiziski
smagākas ir ciešanas, ko tā nesusi. Atbilstoši laikmetam, kas
izsaka ciešanu būtību.

Sv.
Margaritas piemiņas diena ir 20. jūlijs. To godā kā Romas
katoļi, tā pareizticīgie, gan 13. jūlijā. Viņi šai
svētajai devuši Marinas vārdu. Rietumu pasaulē relikvijas, kuras
piedēvē Sv. Margaritai, godā visā Eiropā – Romā,
Briselē, Parīzē un citur. Kā raksta pētnieki, Margaritas
neparastums ietverts arī tajā, ka, būdama jaunava, viņa tiek
godināta kā grūtnieču aizbildne.

Mazā
Terēzīte

Terēze
Martēna, kuru pasaule pazīst kā Sv. Terēzi no Bērna Jēzus
jeb kā Sv. Terēzi no Lizjē (1873–1897), dzimusi 1873. gada
2. janvārī Alansonas pilsētiņā Francijas ziemeļos. Tēvs –
Luī Martēns, kuram gandrīz 50 gadu, māte – Zēlija, viņai 41
gads. Terēze ir pēdējais, devītais bērns Martēnu ģimenē.
1927. gadā pāvests Pijs XI par viņu saka: “Modernā
laikmeta lielākā svētā.”

Lai
gan meitenīte māti zaudēja jau četrarpus gadu vecumā, mātes
garīgais mantojums saskatāms visā viņas turpmākajā dzīvē. Ja
salīdzina Terēzes un viņas mātes rakstura īpašības, prāta
spējas un īpaši gribasspēku, tiecoties uz savu mērķi, atklājas
pārsteidzoša līdzība.

Martēna
kundze dzimusi ģimenē ar militārā dienesta tradīcijām vairākās
paaudzēs. Tādēļ tas nav pārsteigums, ka viņa apveltīta ar
lielu drosmi, neciešot gļēvulības izpausmes. Viņas dzīves
devīze: “Nebaidies! Labais Dievs ir ar tevi!” Pārvarot
grūtības, kuru katram dzīvē ir ne mazums, Martēna savām meitām
mācīja, kā pūlēties, tā uzticēties Dievam. Tas bija iespējams,
jo Zēlija prata nodot tālāk vēl ko būtisku – nekad nezūdošu
ticības skatienu visās ikdienas gaitās. Ticības gaisma sniedza
Dieva klātbūtnes izjūtu un vēlēšanos dzīvot saskaņā ar viņa
gribu.

Terēzes
māte prata monotonos ikdienas darbus pārveidot lūgšanā, jo arī
tajos iespējams satikt Dievu. Viņa tik ļoti mīlēja Svēto Misi,
ka šīs ilgas pēc Jēzus nevarēja neatstāt iespaidu uz Terēzi.

Meitas
dzīves uztveri veidoja arī mātes stāja traģiskajos dzīves
brīžos. No 1865. līdz 1870. gadam Zēlija zaudēja četrus bērnus.
Mūžībā aizgāja viņas tēvs, tomēr paļāvība uz Dievu nebija
mazinājusies. Patiesa ticība svēto sadraudzībai un vienības
saiknēm starp ģimeni šeit, virs zemes, un tiem, kas aizgājuši,
veidoja viņas garīgo būtību. Arī Terēze mantoja šo dziļo
ticību svēto sadraudzībai un lielo dvēseles spēku.

“Nesalīdzināmā
māte” – par viņu vēlāk meita rakstīja un par “saulainiem
gadiem” Alansonā, kuri noslēdzās ar Zēlijas Martēnas nāvi.
Viņa mira 1897. gada beigās no ļaundabīga audzēja.

Jaunākā
meita vēlāk savā autobiogrāfijā rakstīs: “Pēc māmiņas
nāves mans saulainais raksturs pilnībā pārvērtās. Parasti tik
dzīva un tik runīga, es kļuvu bikla, klusa un pārspīlēti
jūtīga. Pietika ar vienu skatienu, lai es izplūstu asarās.”

Deviņu
gadu vecumā Terēze smagi saslima un atradās uz miršanas robežas.
Drudzis, halucinācijas, izbīlis…

Pirmais
mēģinājums iestāties klosterī Terēzei nesa neveiksmi. Pat
audience pie pāvesta Leona XIII nelīdzēja. Taču drīz vien Baijē
bīskaps mainīja savu viedokli, un Terēze kļūst par karmelītu
mūķeni. Septiņi gadi klosterī. Tuberkuloze. Nāve jeb aiziešana
1897. gada 30. septembrī.

Pēdējie
dzīves gadi – ar spalvu rokās. Un top kristīgās literatūras
šedevrs “Terēze no Lizjē. Autobiogrāfiskie manuskripti”
jeb “Kādas dvēseles stāsts”. Latviešu valodā tulkojusi
profesore Baiba Brūdere, grāmata izdota 2007. gadā.

No
1923. gada 29. aprīļa mazā Terēze ir svētā. Ar savu dzīvi,
aiziešanu un ticību sakot ikvienam: “Mīlestību var atmaksāt
vienīgi ar mīlestību.”

Liepājas
Sv. Jāzepa katedrālē viņa ikvienu sagaida ne tikai dievnama
velvēs, bet arī altārī, sveicinot katru, kurš atver katedrāles
durvis.