Līdzās
trīs svēto sieviešu – Marijas Magdalēnas, Margaritas un Terēzes no Lizjē – atveidiem
Sv. Jāzepa katedrāles arkādi rotā un sevi atcerēties mudina trīs vīri ar
nimbu ap galvu: svētais Staņislavs, svētais Hiacints un svētais Staņislavs
Kostka.

Kristīgās
morālās kārtības aizbildnis

Šos vārdus pāvests Jānis
Pāvils II (1920–2005) veltījis savam tautietim Krakovas bīskapam un moceklim Staņislavam
Šcepanovskim, citur – Šcepanekam (1030–1079). Kā vēsta pētnieki, ziņas par viņa
dzīvi ir ļoti skopas, pat nepilnīgas.

Dzimis dižciltīgā ģimenē
Krakovā, būdams vienīgais bērns, Staņislavs aug ticības un  miera gaisotnē. Izglītību iegūst Polijas toreizējās
galvaspilsētas Gņezno katedrāles skolā, bet, kā rakstīts dažos avotos, viņš to
turpinājis Francijā, Parīzē vai Lježā. Pēc atgriešanās dzimtenē Staņislavu
ordinē par priesteri, laika gaitā viņš kļūst par izcilu sprediķotāju. Daudzi vērsās
pie viņa kā pēc padoma, tā garīga stiprinājuma. 1072. gadā Staņislavu ieceļ par
Krakovas bīskapu.

Tuvība kņazam Boļeslavam,
kuru 1076. gadā kronē par Polijas karali, sniedz iespēju Staņislavam
zināmā mērā ietekmēt Polijas politisko vidi. Viens no viņa lielākajiem
nopelniem ir pāvesta legāta jeb sūtņa uzaicināšana un atvešana uz Poliju, kā
arī Gņezno metropolijas atjaunošana. Staņislava mudināts karalis Boļeslavs II
veicina Polijas kristianizācijas procesu.

Sākotnēji draudzīgās
attiecības ar karali pakāpeniski pasliktinās. Tad tās nonāk līdz atklātiem
strīdiem un konfliktiem. Leģenda vēstī, ka pirmo nesaskaņu iemesls bijis zemes
īpašums, kuru no kāda vīra, sauktu par Pēteri, bīskaps iegādājies diecēzes
vajadzībām netālu no Ļubļinas pie Vislas. Pēc Pētera nāves ģimene to
pieprasījusi atdot atpakaļ. Staņislavs aicina karali dot viņam trīs dienas
Pētera liecības sagādāšanai. Boļeslavs II atklāti izsmej šādu bīskapa lūgumu,
taču neliedz to darīt.

Pēc trīs dienu nemitīgām
lūgšanām bīskaps, tērpies amata tērpā, dodas procesijā uz kapsētu, kurā jau
trīs gadus dus Pēteris. Daudzu liecinieku klātbūtnē kaps tiek atrakts, bīskaps
pavēl aizgājējam celties. Un Pēteris pieceļas no kapa. Apsegts ar apmetni, viņš
tiek aizvests pie karaļa un sniedz liecību, ka Staņislavs par zemi tiešām
samaksājis. Sūdzību pret bīskapu noraida, bet Pēteris gulstas atpakaļ kapā.

Sv. Staņislava atveids
Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē salīdzinājumā ar citiem svētajiem ir
dramatisks, pat skaudrs. Pie viņa kājām ar lūdzošu un izmisušu skatienu bīskapā
lūkojas kāda sieviete. Mākslinieks nav gājis tradicionālo ceļu, kad pie
Staņislava kājām attēlo augšāmcelto Pēteri.

Konflikts, kas noveda
bīskapu mocekļa nāvē, arī pašam karalim beidzās ar troņa zaudēšanu. Staņislavs
dedzīgi aizstāv sievietes, kuras Boļeslavs II nežēlīgi soda par neuzticību
vīriem, kamēr viņi karoja pret Kijevas Krievzemi. Kaut arī pašu vīri viņām
piedevuši, karalis savā nežēlībā nav apturams. Tāpat nav atturams savā
izvirtībā, nolaupot un piesmejot kāda augstmaņa sievu.

Staņislavs nolemj karali ekskomunicēt,
t. i., izslēgt no baznīcas. Ikreiz, augstībai
ienākot dievnamā, bīskaps pārtrauc jebko, ko dara.

Nāve no karaļa rokas, topot
sakapātam gabalos, bīskapu Staņislavu sagaida Svētajā Misē.  Datums precīzi nav zināms. Kā liecina daži
avoti, tas varētu būt 1079. gada 11. aprīlis vai 8. maijs. Visā zemē valda
sašutums, sākas kurnēšana un nemiers. Boļeslavs II bēg uz Ungāriju.

Svēto Staņislavu kanonizē
1253. gadā, un baznīca viņu godā 11. aprīlī.

Svētais
Hiacints

Laicīgajā vārdā Jaceks
Odrovonža, viens no pirmajiem poļu izcelsmes dominikāņu mūkiem un pēdējais,
kurš savu habitu (slēgts brīvi krītošs mūka vai mūķeņu tērps ar kapuci) 1221. gadā
saņem no paša Dominika Gusmana, ordeņa dibinātāja, par svēto kanonizētu 1234.
gadā. Ordeņa pamatdevīze: pārdomāt par dievišķām lietām un pārdomu augļus nodot
citiem, kas darbos izvēršas par evaņģelizāciju, visiem nesot un sludinot Dieva vārdu.

Dzimis 1183. vai 1185.
gadā, kļūdams par mūku, Odrovonža tiek nosūtīts kalpošanai uz nelielu misionāru
kopienu Polijā, kur izpelnās brīnumdarītāja slavu. Kad Polijā nodibinās īpaša
dominikāņu ordeņa province, Odrovonžu aicina kļūt par tās priekšnieku, taču viņš
atsakās no augstā amata.

Laikā no 1228. līdz 1233.
gadam viņš vada dominikāņu misionāru kopienu Kijevā, pievērš katoļticībai lielu
skaitu kā svētkalpotāju, tā laicīgo ļaužu. Ziņas par šo laiku ir
pretrunīgas.  No vairākām liecībām
izriet, ka viņa darbība izraisījusi Kijevas kņaza Vladimira Rjurika
nelabvēlību, liekot mūkam Kijevu atstāt, taču pēc Hiacinta jeb Odrovonža
iniciatīvas Kijevā uzceļ Vissvētākai Jaunavai Marijai veltītu baznīcu, ievieš
dominikāņu konventu jeb mūku kopienas sapulces.

Kritiski vērtējot Sv. Hiacinta
dzīves izklāstu, tajā neapšaubāmi pamanāmi arī zināmi pārspīlējumi. Tā viņa
misijas ceļojuma aprakstā pausts, ka Odrovonža pārvarējis 28 tūkstošus verstu
kājām Kaukāzā, Mazāzijā, Ķīnā, nodibinājis piecus dominikāņu klosterus

Svēto kārtā Hiacints
kanonizēts 1594. gadā, viņa piemiņas diena ir 17. augustā.

“Es
esmu radīts lielākām lietām”

Savulaik par to bija
pārliecināts viens no cienītākajiem un godātākajiem svētajiem Polijā, agrā
jaunībā mirušais Staņislavs Kostka (1550–1568), ministrantu un visas Polijas
svētais aizbildnis.

Viss viņa mūžs bija
brīnumains, kaut arī tajā jaunais Staņislavs nepaguva paveikt lielus darbus,
taču kļuva svēts dzīves ikdienībā.

Dzimis aristokrātu ģimenē,
viņš trūkumu nejūt, bet tikai tēva despotisko varu. Jau 14 gadu vecumā
Staņislavu nodod mācīties Vīnē jezuītu koledžā. To drīz vien slēdz, un
pusaudzis spiests apmesties luterāņa Kinderberga namā. Šim apstāklim nebūtu
būtiskas nozīmes, ja vien Staņislavs tajā nepiedzīvotu brīžus, kas pārvērš viņa
dzīvi. 1565. gadā viņš saslimst, taču namīpašnieks aizliedz pie viņa ierasties
katoļu priesterim ar Svēto Komūniju. Tad naktī viņš piedzīvo ko neticamu – ar
Komūniju pie viņa ierodas svētā Barbara eņģeļu pavadībā. Vēl pēc laika naktī
pie Staņislava ierodas pati Dievmāte ar Bērnu Jēzu un apsedz slimnieku ar savu
apmetni. Nākamajā rītā Staņislavs ir izveseļojies.   

Piedzīvotās atklāsmes viņu
tik dziļi ietekmē, ka Kostka nolemj kļūt pat jezuītu mūku. Ģimene tam
nepiekāpīgi pretojas, tēvs pat draud, ka panāks jezuītu darbības aizliegšanu
Polijā. Taču jaunekļa ticība ir dziļa un stipra.

Viņš bēg uz Vāciju, tur
iestājas jezuītu ordeņa nonoviciātā, kas ir pārbaudes laiks pirms uzņemšanas
ordenī. Taču 1568. gada augustā Romā pēkšņi saslimst ar malāriju un pēc piecām
dienām mirst.

Staņislava Kostkas godināšana sākās pēc diviem gadiem,
kad, atverot zārku, atrastas viņa netrūdošās miesas. 1726. gadā jauneklis tiek
kanonizēts un tagad atdusas Sv. Andreja baznīcā Romā. Viņa piemiņas diena ir
18. septembrī.