Tautas tēlotājmākslas studijai “Kuldīgas palete” šis ir jau 50. pastāvēšanas gads. Pusgadsimts tiks svinēts ar vairākām izstādēm, bet lielais pasākums būšot rudens pusē. Studijas vadītāja Iveta Brence ir pārliecināta, ka šis brīdis “Paletei” ir ļoti ražīgs un tas jāizmanto, tādēļ būs arī citas izstādes, piemēram, aprīlī – “Katrs ar saviem putniem”. “Mēs jau te arī esam katrs ar saviem putniem,” ir pārliecināti studijas dalībnieki.

No vēstures līdz mūsdienām

“Pie jubilejas pasākuma piestrādājam nopietni – izveidota darba grupa. Mums ir doma uz lielo izstādi aicināt visus, kas darbojušies “Paletē”. Kuldīgas Mākslas nama pirmajā un otrajā stāvā būs mākslas darbi, bet trešajā – vēsturiska izstāde. Mēģināsim rādīt dažādas tehnikas, dažādu domu lidojumu no vēstures līdz mūsdienām. Vecākie studijas dalībnieki vairāk strādā mājās, bet, kad tuvojas izstādes, es viņus papurinu, un viņi atnes skaistus darbus,” teic studijas vadītāja. Viņa rāda vairākus albumus, kur studijas vēsture piefiksēta no pirmās dienas. Tas ilggadējās dalībnieces Dzidra Lāces nopelns.

Šajā laikā “Kuldīgas paletei” bijuši divi vadītāji – abi profesionāli mākslinieki. Pēc studijas nodibināšanas to vadīja Vilnis Rasa, pirms deviņām sezonām pārņēma I. Brence. “Latvieši ir ļoti radoši – dziedam, dejojam, aužam, pinam, gleznojam. Radošums un vajadzība pēc tā nāk no sendienām. Tas ir meditatīvs process, kas palīdz aiziet no ikdienas. Tāpēc nav nozīmes – esi profesionālis vai ne,” Iveta atbild, jautāta, kādēļ profesionāla māksliniece darbojas ar amatieriem.

Šaurībā, bet mīļi

“Paletes” nodarbības notiek Mākslas nama otrajā stāvā, kur dalībniekiem atvēlēta viena telpa. Visi 40 studijas dalībnieki tajā nevarētu sarūmēties pat pie vislabākās gribas, tādēļ daudzi strādā mājās, bet aktīvākie sadala laiku. “Telpu jautājums ir tas skumdinošākais. Kad sanākam kopā, cenšamies šaurībā būt viens pret otru mīļi un laipni,” teic Iveta. “Paletes” dalībniece Mārīte Dupate piebilst: “Lai arī man te patīk, nāku reti. Atšķirībā no pārējām meitenēm, kas glezno ar akrilu un akvareli, strādāju ar eļļu. Ja šajā šaurībā sākšu smirdināties, būs traki.” I. Brence skaidro, ka vislielākās cerības ir uz Kuldīgas Kultūras centra rekonstrukciju, tur studijai paredzētas plašākas telpas.

Radošie meiteņu vakari

Uz jautājumu, kā studiju atrod jaunpienācēji, Iveta atbild: “Tas notiek pēc izstādēm, pēc pasākumiem, kuros piedalāmies. Esam aktīvi Kuldīgas pilsētas svētku dalībnieki, piedalāmies Muzeju naktī, Padures muižas pasākumos, jau kuro gadu mūsu darbi ir skatāmi bibliotēkā. Izstādes ceļojušas arī pa Kurzemi, bijušas Kazdangā, Rojā, Mērsragā, Priekulē. Tie jaunie, kas iztur pirmos divus trīs mēnešus, pie mums arī paliek. Man vislielākais prieks un gandarījums, ka “Palete” tik ļoti izaugusi. Kad studiju saņēmu, bijām maziņš pulciņš.”

Ja studijas pirmsākumos tās dalībnieki vairāk zīmēja, gleznoja un pievērsās grafikai, tad tagad darbības lauks paplašinājies. Divus gadus akcijā “Satiec savu meistaru!” darbojušies ar ādu – šuvuši makus instrumentiem. Kopā ar Kuldīgas Mākslas skolas skolotāju Danuti Sīli strādājuši ar mālu. Pārsvarā studiju apmeklē dāmas, tāpēc notiek arī meiteņu vakari, kuros katra dalās ar savu radošumu. Iveta mācījusi iesiet grāmatas, kopā ir pērļots, šūtas kleitas no viena auduma gabala bez piegrieztnes.

Pagājušajā vasarā bijušas plenērā Lietuvā. “Sapratām, ka vajag aizbraukt prom no mājām, lai netraucēti varētu nodoties gleznošanai,” skaidro Iveta. Gunita Rasmane papildina: “Vācu grupa vakarā kafejnīcas dārzā domāja, ka esam koris – tā dziedājām. Teicām, ka esam brīvmākslinieces.” Savukārt Rasa Rasmane atminas, ka vakara gaitā izveidojies starptautisks kopkoris: “Dziedājām šlāgerus – mēs latviski, viņi vāciski.”

Skatītājs grib reālismu

Studijas dalībnieces uzskata, ka viņu gleznas rada prieku gan pašām, gan skatītājiem. “Biju šokēta, kad atbrauca pie manis izvēlēties nopirkt vienu gleznu un sāka cilāt visas pēc kārtas, sakot, ka grib gan to, gan šo. Kad cilvēks skatās un viņam patīk, tu jau jūties kā paēdis. Kad manu gleznu slavēja, trīs dienas ausis nemazgāju,” priecājas Antra Laizāne. “Cilvēki uzslavē, un es sāku justies kā diža māksliniece. Gan jau pēc gadiem mēs visas būsim ļoti slavenas,” smejas Gunita.

“Pēc izstādēm bibliotēkā man bieži piezvana, pasaka, ka redzējuši manus darbus. Gleznas bijušas arī Snēpelē, Vilgālē, Rendā, Turlavā… Cilvēki skatās un priecājas par reālistiskajiem darbiem. Kaut gan eksperimentējam arī ar abstrakto mākslu, cilvēkiem vajag pazīstamas vietas – to pašu Alekšupīti, skaistu kaķīti uz palodzes, ziedus, Ventas tiltu, kā fotogrāfijā,” pārliecināta Rasa.

Darbs ar profesionāļiem

Atbildot uz jautājumu, kāpēc nāk uz nodarbībām, dāmas atbild: “Te ir laba kompānija!” “Kad sāku nākt uz “Paleti”, mēs vairāk strādājām mājās, darbus nesām atrādīt reizi mēnesī, tad arī Vilnis kaut ko pamācīja. Tagad uz vietas apspriežamies savā starpā, gūstam kaut ko viena no otras. Iveta mūs ir izvilkusi saulītē. “Palete” rullē!” uzskata Mārīte. “Iveta mums kārtīgi iemāca visu no pamatiem,” pievienojas Gunita. “Es tiešām varu iedot tikai pašu pamatu. Bet, lai meitenes augtu, rakstu projektus un piesaistu labus profesionāļus. Pie mums bija Andrejs Ameļkovičs. Viņš ir ideāls skolotājs,” Iveta atminas. Antra piebilst: “Viņš bija tik pacietīgs! Mēs uzdevām stulbus jautājumus, bet viņš uz visiem atbildēja.” Gunitai arī ir sakāmais par šo nodarbību: “Studijā mēs parasti pagleznojam dažas stundas, bet ar Ameļkoviču strādājām astoņas stundas pēc kārtas. Bijām pārgurušas, bet nevarējām taču rādīt, ka kaut ko nespējam.” Iveta saka, ka pēc nodarbības mākslinieks atzinies, ka tik zināt gribošu audzēkņu viņam sen nav bijis. Mākslas akadēmijā gadoties, ka runā ar studentiem, bet teiktais netiek uztverts. “Paletes” dāmas gribējušas rast atbildes uz visiem jautājumiem, kas sakrājušies.

Jāpadzer tēja

“Varu teikt, ka caur “Paleti” es atradu sevi,” atzīst Inese Levāna. “No Alsungas atgriezos Kuldīgā. Dienā, kad “Paletei” sākās sezona, piedalījos vienā sociālā projektā. Ienāca Iveta, uzrunāja auditoriju un aicināja pievienoties. Sākumā man nebija dūšas. Tad saņēmos, atnācu, bet biju iekšēji sastingusi, jo visu laiku šķita, ka Iveta no manis kaut ko gaida. Viņa saka, kā jādara, bet es nesaprotu. Apjautu, ka patīk gleznot, bet tas, ko daru studijā, ir skolotājai par prieku, tāpēc ka gribu būt laba skolniece. Pēc laiciņa pamuku. Kādu dienu nejauši atkal satiku Ivetu. Viņa prasa, kur tik ilgi esmu pazudusi. Sāku attaisnoties ar darbu, bet viņa saka: “Atnāc padzert tēju.” Divas reizes atnācu uz tēju, bet trešajā reizē atkal ķēros pie zīmuļa. Sapratu, ka Iveta gaida, lai es pati kaut ko sāku darīt, jo tikai tad viņa var man palīdzēt, nevis tad, kad cenšos nolasīt viņas domas un izpatikt. Reiz gleznoju pāva spalvu. Iveta man kaut ko skaidro, es atkal nesaprotu, ko viņa grib. Brīdī, kad viņa bija aizņemta ar citiem, kaut kādas krāsas sajaucu, kaut ko sāku smurgulēt. Iveta pienāca un teica: “Beidzot tu esi sākusi gleznot!” Tad arī noticēju sev.” Antra nosaka: “Es jau arī sākumā Ivetu klausīju, stāvēju klusu. Kādas trīs nodarbības pat tēju nedzēru.” Visas sāk smieties: pirmajās nodarbībās neviens jaunais tēju nedzerot.

Daiga Rozevska atminas, ka pirmo reizi uz “Paleti” atnākusi kopā ar meitu Baibu, kad vasarā bijis plenērs: “Visi jau bija savējie, bet es nevienu nepazinu, man neviens daudz klāt nenāca, īsti nesapratu, ko daru. Tomēr izturēju, piedalījos visās plenēra nodarbībās, iepazinu cilvēkus. Septembrī sāku nākt šurp regulāri.” Inese: “Ar Daigu sākām vienā laikā. Man viņa vienmēr šķitusi ļoti talantīga. Skatījos, kā viņa glezno, kā viss sanāk. Bet man – nekā. Reiz pajautāju Daigai, cik gleznu viņai ir. Atbildēja, ka 40, bet man pat četras vēl nebija! Lai kāds ir talants, roka jāvingrina. Un, tikko kādai kaut kas sanāk, Iveta vienmēr saka: “Tu tikai neatlaid!” Tā mēs visas cenšamies neatlaist.”