Svētdienas vakarā klubā ”Fontaine” ar Krievijas režisora Jevgeņija Jufita īsfilmu programmu Liepājā noslēdzās XIX starptautiskais kinoforums ”Arsenāls”. Savā ziņā var teikt, ka kinoforums beidzās turpat, kur iesākās, jo klubā ”Fontaine” jau vasarā notika divi kinolektoriji, kas bija uzskatāmi par tādiem kā ”Arsenāla” iesildīšanas pasākumiem.

”Arsenāla” pasākumi Liepājā bija labi apmeklēti, publika un arī rīkotāji palika apmierināti. ”Arsenāla” direktore Elvita Ruka un programmu direktore Sonora Broka, kā arī pārstāve Liepājā Anna Šēfere sola − ”Arsenāls” Liepājā noteikti būs vēl. Liepāja un liepājnieki ir izrādījuši necerētu atsaucību labai kinomākslai, tāpēc ”Arsenāls” noteikti atgriezīsies. Pēdējā laikā aktivizējušies kinomākslas procesi Liepājā ir ļoti cerīgi un pozitīvi, sevišķi tādēļ, ka ar to varam atzīmēt arī tādu kā jubilejas gadu − šogad aprit 110 gadu, kopš Liepājā noticis pirmais zināmais kinoseanss.

”Arsenāla” vēsmas pilsētā gaisā virmoja jau vasarā, bet pats starptautiskais kinoforums iesākās 16.septembra vakarā Svētās Trīsvienības katedrālē ar mēmo filmu ”Saullēkts” (1927). Filma ir izcilā vācu režisora Frīdriha Mūrnava darbs un skaitās veidota pēc Hermaņa Zudermaņa ”Ceļojums uz Tilzīti” motīviem. Filmai bija ērģeļu pavadījums, un droši varam teikt, ka tādējādi pie mums Liepājā ir norisinājusies unikāla parādība kino vēsturē.

Kino baznīcā – tas vispār ir zināmā mērā simbolisks akts. Kino rītausmā baznīca to noliedza, dažreiz – nolādēja. Atkarībā no svēto tēvu niknuma un izdomas pakāpes kino tika dēvēts te par sātana izgudrojumu, te par netiklības kalngalu. Bija gadījumi, kad mācītāji atteicās baznīcā laulāt kinoaktierus. Bet tagad ir XXI gadsimts, un kino vietu mākslas Olimpā neviens vairs nedomā apstrīdēt. Baznīca vairs kino nenolād, bet arī īpaša baznīcas un kino tuvināšanās līdz šim nav notikusi. Tāpēc arī par to mēs varam būt lepni – mūsu pilsētā ir noticis šis simboliskais sakrālās kultūras un tehnikas laikmeta kultūras tuvināšanās akts.

Trešdienas vakaram sekoja četras kinomākslas piesātinātas dienas kinoteātrī ”Balle”. Kinoteātra īpašnieki nekādā gadījumā nevarēja sūdzēties par apmeklētāju intereses trūkumu. ”Arsenāla” ietvaros redzējām: ”Laiks mirt” (2007, Polija; filma ir stāsts par kādas sievietes dzīvi, kas jau pārsniegusi 90 gadu vecumu; aktrisei Danutai Zaflarskai, kas spēlē galveno lomu, arī realitātē ir 93 gadi); ”Esmu Kiborgs, bet tas nekas” (2006, Dienvidkoreja); ”Kur ganās sapņu zirgi” (1982, Slovākija); ”Mājas dziesmas”(2007, Austrālijas un Singapūras kopražojums; filmas režisors Tonijs Airess sižeta pamatam izvēlējies patiesu stāstu par savas mātes dzīvi); ”Grēka apvārdošana” (2007, Lietuva); ”Izstarot gaismu” (2008, ASV un Lielbritānijas kopražojums); ”Misters Vientulība” (2007, Francijas , Īrijas, ASV un Lielbritānijas kopražojums; stāsts par cilvēkiem, kas saturu savai dzīvei atraduši, atdarinot slavenības, dzīvojot kā to kopijas – filmā darbojas Maikla Džeksona, Merilinas Monro, Šērlijas Templas un citu zvaigžņu dubultnieki); ”Elēģija” (2008, ASV); ”Prom no viņas” (2006, Kanāda) un ”Laimīgajiem veicas” (2007, Lielbritānija).

Par katru filmu būtu daudz ko stāstīt. Taču, tā kā tas šoreiz nebūs iespējams, īpaši pieminēsim divas filmas.

”Izstarot gaismu” ir stāsts par leģendāro rokgrupu ”The Rolling Stones”. Droši vien, ka režisora Mārtina Skorsēzes vārds pats par sevi daudzus atturētu no jebkādas kritikas (kā var kritizēt leģendu!), bet mēs tomēr dažus vārdus pateiksim. Iespējams, ka tā pat nebūs īsta kritika. ”Izstarot gaismu” ir spilgts un interesants muzikāls stāsts par vairāku paaudžu mīluļiem, taču nav pārliecības, ka tas īsti pelna filmas vārdu. Varbūt, ka tas derētu par sižetu televīzijas raidījumam. Proti, filma faktiski ir uzfilmēts koncerts, kam pa vidu iemontēti daži vēsturiski kadri par ”The Rolling Stones”. Grupas un tās dalībnieku radošā biogrāfija, kā arī Skorsēzes talants noteikti varētu radīt īstu, bagātīgu kinostāstu par ”The Rolling Stones”, kur vieta noteikti būtu arī viņu dziesmām un mūzikai.

Otra filma, kas noteikti pelna ievērību ir ”Elēģija”. Tas tāpēc, ka tā ir amerikāņu filma (kaut gan režisore Izabella Koišeta Kastiljo ir spāniete), bet tai nav tradicionāli amerikāniskā sižeta risinājuma. Filma ir stāsts par padzīvojuša pasniedzēja un jaunas studentes, kubiešu emigrantu atvases, mīlestību. Visas filmas garumā pasniedzējs mokās ar šajā situācijā nenovēršamajām domām par to brīdi, kad viņa vietu ieņems kāds gados jauns laimīgs sāncensis. Meitene, šķiet, patiesi mīl padzīvojušo kungu, bet tad pēc kāda strīda pazūd no viņa dzīves… un pēc kāda laika atgriežas. Jau šķiet – filmas finālā būs viens no diviem iespējamiem amerikānisma variantiem. Meitene atgriezīsies pie bijušā mīļākā kopā ar savu līgavaini un lūgs viņa tēvišķo svētību, ko viņš mīlestības apmātībā arī neliegs. Vai arī atgriezīsies pa īstam un viņi dzīvos ilgi un laimīgi. Viņa atgriežas, lai darītu viņam zināmu, ka sirgst ar krūts vēzi. Un viņš apņemas būt viņai līdzās. Pat tad – un tas šķiet diezgan ticami –, ja viņai vairs nebūtu atlicis daudz. Jaunās studentes lomu negaidīti dramatiski un talantīgi šajā filmā nospēlēja Penelope Krūza.

”Arsenāls” noslēdzās ar krievu režisora Jevgeņija Jufita īsfilmu programmu. Jufita filmas ir t.s. marginālais kino, kas dažādos kritikas avotos ir izpelnījies dažādus apzīmējumus: dažs viņa filmas dēvē par melno humoru, dažs par nekroreālismu, bet ir sastapts pat tāds nosaukums kā ”kino nekrofilija”. Pats autors, kas arī bija ieradies Liepājā un viesojās klubā ”Fontaine”, teica, ka viņa daiļrade aizsākusies pagājušā gadsimta septiņdesmito astoņdesmito gadu mijā kā protests pret padomju realitāti. Lai nu kā – akadēmiskās mākslas cienītājiem Jufita filmas nebūs piemērotākā skatāmviela. Tomēr mums līdzās vienmēr pastāv citādais.

XIX starptautiskais kinoforums ”Arsenāls” ir noslēdzies. Liepājas kultūras dzīvē tas ienesa jaunus, krāsainus vaibstus. Gaidīsim ”Arsenālu” mūspusē atkal!

Kristīne Jākabsone,
kino vēstures un teorijas pētniece