“Es sevi nevērtēšu, lai to citi sver,” komponists Kārlis Lācis ir visai mazrunīgs un sevi neslavē. Šis viņam bijis īsts Liepājas rudens. Septembrī Liepājas teātris sāka sezonu ar mūziklu “Purva bridējs ugunī”, bet oktobrī Liepājas Simfoniskais orķestris pirmatskaņoja Latvju simfoniju. Viņa dziesmām Intara Busuļa un “Abonementa orķestra” izpildījumā kopā ar Liepājas simfoniķiem allaž jāplāno papildkoncerti, jo publika šo salikumu ļoti mīl.

Nav neviena vārda

“Tas bija garš projekts,” par divus gadus ilgo darbu pie mūzikla saka komponists. Lai arī cilvēki joprojām atceras iemīļoto mūziklu “Pūt, vējiņi!”, kas jau beidzis skatuves gaitas Liepājas teātrī, K. Lācis neesot bijis bažīgs par to, ka pašam sevi jāpārspēj: “”Purva bridējs ugunī” bija režisora Regnāra Vaivara iniciatīva. Viņam mūzikli nepatīk, tomēr pēc nedēļas Regnārs paziņoja, ka uztaisīšot tādu mūziklu, kāds viņam patīk.

Es centos izpildīt to, ko viņš no manis vēlas. Tas bija sarežģīti, jo režisoram bija skaidra vīzija, ko viņš tur grib redzēt.

Nācās katru ainu gandrīz piecas reizes pārrakstīt. Dažos mirkļos mēs pat nonācām zināmā strupceļā. Beigās, kā redzams, rezultāts ir diezgan labs.”

Pavisam atšķirīga pieredze K. Lācim bijusi ar libreta tekstu. “Vispirms meklējām autoru, uzrunājām vairākus cilvēkus, bet nevedās tās lietas. Sapratām, ka jāraksta pašiem. Man bija grūti pierast, jo Regnāra teksti ir tieši, nav tik poētiski. Libretā sākumā bija papilnam darbību – viss kas notiek. Domāju, kur tad man to mūziku rakstīt? Nav neviena vārda! Pamazām pierīvējāmies,” viņš smejas.

Kad mūzika uzrakstīta, izrādes iestudēšanas laikā K. Lācis vairs tikai konsultējis. Liepājas teātrī visu padarījis muzikālais vadītājs Normunds Kalniņš un vokālās pedagoģes Ieva Kerēvica un Ieva Dreimane.

Ko komponists domā par aktieru teikto, ka nekad mūžā neko tik sarežģītu neesot dziedājuši? “Vispār bija grūti,” viņš piekrīt. “Jāatzīst, ka “Pūt, vējiņi!” bija vienkāršāki, tur bija solo dziesmas, dueti, bet kori, man liekas, tikai divi. Te ļoti daudz bija kopā dziedāšanas un sarežģītas ainas. Mūzikas valoda it kā bija vienkāršāka, bet dziedāšana – sarežģītāka.”

Plauktos neguļ

Latvju simfoniju K. Lācis uzrakstījis pagājušā gada rudenī. “Uzdāvināju sev dzimšanas dienā.” Lai arī komponists vairākkārt intervijās teicis, ka rakstot mūziku tad, kad to kāds pasūta, šoreiz rīkojies citādi.

“Biju nobriedis. Bija diezgan intensīvs pavasaris un vasara, Krievijā pirmizrāde teātrī, daudz koncertu. Gribējās pašam sev mūziku. Noliku mērķi un uzrakstīju,” viņš pastāsta.

Attieksme pret darbu tādēļ nemainoties. Kad komponē bez pasūtījuma, esot vēl jāsarunā, kas to spēlēs. “Rakstīt plauktam jau negribas,” saka K. Lācis.

Viņš gan atzīst, ka vairs jau neesot to plauktu, kuros skaņdarbi noguļas. Agrāk tā bijis, bet tagad pieprasījums esot ļoti liels. “Ka es esmu baigi ražīgs, tas ir stereotips. Cik vajag, tik rakstu, un reizēm neko nedaru,” viņš pastāsta.

“Parasti, ja iemetos darbos, tad nav miera, kamēr netieku galā. Simfoniju arī divas nedēļas no vietas diennaktīm rakstīju. Tāds āķis noķeras, pats nezini, kas sanāks,” atklāj K. Lācis.

Palīgi tādos periodos esot kafija un cigaretes.

Pirmo simfoniju “Krusta ceļš” komponistam pasūtīja un 2015.gada Lieldienās atskaņoja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un koris “Latvija”.

“Kas man intuitīvi likās, to esmu ielicis. Grūti par to pastāstīt,” par latviskajiem motīviem saka K. Lācis. “Tur ir daudz tautasdziesmu, citātu un motīvu. Speciāli neko nemeklēju, tautasdziesmas nepētīju.”

Kad skaņdarbs ir pabeigts, komponists procesā nejaucoties. “Jāpaslavē Liepājas orķestris, visi ir sagatavojuši partijas, kas nav vieglas,” Kārlis saka brīdī, kad sākušies “Latvju simfonijas” mēģinājumi kopā ar diriģentu Atvaru Lakstīgalu.

“Mēs ar Intaru Busuli jau kādus 30 koncertus būsim ar orķestri kopā nospēlējuši, esam saraduši.” Daudz dzirdēts par orķestrantiem, kas burkšķ: ko tas komponists sarakstījis?! “Pret mani viņi tā neatļaujas, paldies viņiem,” smej K. Lācis.

Politika ārpusē

Viņaprāt, populāro mūziku rakstīt nav vieglāk. “Grūtāk ir trāpīt noteiktā nišā, lai dziesmu spēlētu radio. Skatāmies, kas mums koncertos noderēs, kopā ar Intaru pārsvarā. Pēdējā laikā neizvēlos citus dziedātājus, kam rakstīt.”

Kur noslēpums šī tandēma popularitātei? “Tas ir ilga un pamatīga darba rezultāts. Intars apzināti uz to gājis un ļoti daudz strādājis. Mums pamazām viss ir nācis,” saka K. Lācis.

Pārmetumos par darbu Krievijā K. Lācis neklausoties. “Mums ir tirgus miljons cilvēku, viss. Krievija mums ļoti palielina auditoriju.

Nevar taču sēdēt mājās, labāk spēlēju koncertus. Nedomāju par politiku, un arī neviens radošs cilvēks Krievijā nedomā.

Visi ir normāli un saprot, kas un kā ir. Politika ir ārpus,” saka mūziķis.

Jekaterinburgas muzikālajā teātrī uzvests viņa mūzikls “Kazanova”, tagad jāraksta instrumentācija mūziklam “Zilais putns”.

Fona mūzika K. Lācim nekad neskanot. “Klausos tikai tāpēc, lai kaut ko iegūtu un mācītos. Mācos no visdažādākās mūzikas. Visinteresantākā man šķiet pasaules mūzika, kur var atrast kaut ko jaunu. “Purva bridējā ugunī” ir daudz ukraiņu tautasdziesmu ietekmes. Latvju simfonijā esmu iekļāvis akordeonu, kas ir franču instruments. Akordeons man vispār ļoti patīk,” stāsta komponists.

Pie klavierēm pašam sanākot sēdēt tik, cik uzstājoties ar Intaru. Esot pienācis laiks kopā ar viņu plānot jaunu albumu, jo “trīs gadus jau sēžam uz iepriekšējā”. “Liepājā, man liekas, diezgan esmu jau bijis, jāpaņem pauzīte,” pasmaida Kārlis. 

VIZĪTKARTE

Kārlis Lācis

Dzimis 1977.gada 21.septembrī Tukumā.

Mācījies klavierspēli Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas koledžā (1992–1997) un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie Jura Kalnciema (2001. gadā – bakalaura grāds; 2005. gadā – maģistra grāds), kā arī kompozīciju pie Jura Karlsona.

Komponējis mūziku Liepājas teātra izrādēm “Hanana”, “Sniegbaltīte”, “Pūt, vējiņi!”.

Liepājas Simfoniskais orķestris pirmatskaņojis Desmito Liepājas koncertu flautai, obojai un orķestrim “42.195” (2016) un Latvju simfoniju (2019).

Saņēmis “Spēlmaņu nakts” balvu nominācijā “Gada muzikālā izrāde” par mūziklu “Pūt, vējiņi!”.

Dzīvesbiedre Vineta Vilistere-Lāce, audzina divus dēlus.