Kultūra ir pieteikusi ambīcijas kļūt par tikpat spēcīgu un ietekmīgu tautsaimniecības nozari kā, piemēram, rūpniecība. Kādēļ tas tā? Un vai tam tā ir jābūt?

Kultūra ir dotējama nozare. Tātad tāda nozare, kas tiek pretnostatīta citām tautsaimniecības nozarēm, kuras veicina ekonomikas izaugsmi ar eksportu, jaunām darba vietām, rūpnīcām un samaksātiem nodokļiem. Paradoksāli, bet šāda kultūras pabērna loma ir veicinājusi nozares izaugsmi un attīstību, jo kultūrā iesaistītie pēdējos gados ir centušies pierādīt pretējo, ne tikai meklējot jaunus un spēcīgus argumentus, bet arī – strādājot. Analizējot daudzos Eiropas un Latvijas pētījumus, pierādījumus, skaitļus, aprēķinus un diskusijas, kļūst skaidrs, ka kultūra ir kļuvusi par nopietnu ekonomikas sektoru. Taču, vai proponējot, ka kultūra nav (tikai) dotējama nozare, pati kultūras elite nešauj sev kājā?

Kultūras radiators

Kultūras ekonomika un kultūras industrijas[1] pēdējā desmitgadē veic brīnišķīgas pārvērtības daudzās Eiropas pilsētās. Tradicionālās tautsaimniecības industrijas, kuras atstāj Eiropu, tiek aizstātas ar kultūras un radošajām industrijām. Ir virkne piemēru Eiropā, kur vietējās municipalitātes ekonomikas vissmagākajos brīžos sāk investēt izglītībā un kultūrā. Arī Liepāja koncertzāles būvniecību uzsāka brīdī, kad “Liepājas metalurgam” – Liepājas ekonomikas mugurkaulam – bija jau pamatīgas problēmas. Taču pēc pāris gadiem, pēc dažiem koncertzāles darbības mēnešiem, šodien, mēs runājam, ka Liepājā ir sācies jauns laikmets ekonomikā – radošuma, ko nodrošinās kultūras un radošās industrijas.

Radošā Liepāja – ar šo apsolījumu sākas Liepājas pilsētas vīzija 2030. gadam. Šajos divos vārdos ir ieslēpts un iekodēts daudz vairāk, nekā varētu šķist. Radoša pilsēta nozīmē aktīvu un inovatīvu uzņēmējdarbību, atvērtu universitāti un stabilus sadarbības tīklus, attīstītu transporta tīklu, sakoptu un atraktīvu pilsētvidi, sociālo problēmu risināšanu, kultūru, atpūtas iespējas, pieejamu izglītību un veselības aprūpi, iedzīvotāju aktivitāti nevalstiskajās organizācijās un brīvprātīgajā darbā. Tātad radošas pilsētas attīstība nav tikai kultūras un radošo industriju uzdevums.

Taču kultūrai un radošajām industrijām ir būtiska ietekme citu sektoru izaugsmē (angļu val. – spillover). Visbiežāk mēs to redzam viesnīcu un “brančotavu” biznesa attīstībā. Taču bez šiem, visredzamākajiem efektiem, ir vēl. Piemēram, skaistumkopšana (cilvēki pasākumus apmeklē sapucējušies), transports (cilvēkiem kaut kā jānokļūst uz pasākumu), nekustamā īpašuma vērtības paaugstināšanās, mazo vietējo tirdziņu attīstība utt. Rezultātā, lai sildītu ekonomiku, lai piesaistītu jaunas un jaunas cilvēku masas radošajām vietām, kultūras strādniekiem ir pasūtījumi radīt jaunas un jaunas izrādes, koncertus, festivālus, performances un izstādes. Lai tas viss nepārvērstos par kultūras “McDonald’s” ir nepieciešams prātā paturēt dažas patiesības.

Nopietnā kultūra

Pārdot kultūru nav tas pats, kas pārdot automašīnu. Līdz ar kultūras pakalpojuma un preces radīšanu un pārdošanu mēs uzturam savu valodu, tradīcijas un vērtības. Tas ir veids, arī kā atspoguļot sabiedrības izmaiņas. Piemēram, Liepājas teātra repertuārs un izteiksmes līdzekļi, kā arī valoda regulāri nokļūst diskusiju un viedokļu krustugunīs.

Tātad pats kultūras pakalpojuma radīšanas un pārdošanas process ir sarežģītāks, nekā plaša patēriņa preces izplatīšana. Turklāt mēs nevaram izslēgt, ka radīšanas procesā mums rodas izcili sasniegumi, kuriem blakus var nostāties arī kādas izgāšanās un neveiksmes. Starp kultūras radītājiem un kultūras pārdevējiem (mārketingu) tiek austs smalks sadarbības un dialoga tīkls.

Nākamais aspekts – kultūras izaicinājums ir atrast vidusceļu starp vieglu, popsīgu, komēdiju žanru un to, ko sauc par ”augsto mākslu”. To mākslu, kas saņem mākslas kritiķu atzinību, balvas un kultūras elites “bravo!” saucienus. Tas nav viegls ceļš, bet ejams un uzvarams gan.

Piemēram, pasaulē to pierāda seriāls par varu un politikas spēlēm “Kāršu nams”, kas skatāms video straumēšanas servisā “Netflix”. Seriāls ir iekarojis nišu, kas klasiskajā televīzijā ir palicis otrajā plānā. Tā galvenais varonis ir ASV kongresmenis, kurš vēlākās sezonās kļūst par prezidentu. Tāpat arī Liepājā ir pietiekami veiksmīgi piemēri – pasaules slavenās zvaigznes Marinas Rebekas koncerts koncertzālē pērnajā gadā un, piemēram, izrāde “Piafa” teātrī, kas nav viegli patērējams, bet ļoti pieprasīts kultūras produkts.

1 euro pret 7 euro

Liepājas gadījumā, lai kultūra kļūtu par vēl nozīmīgāku ekonomikas sastāvdaļu, ir nepieciešams nodrošināt līdzsvaru starp dažādiem kultūras sektoriem. Iedzīvotāju iesaiste amatiermākslā un dažādos pašdarbības kolektīvos būs finansiāli atbalstāma nozare, kamēr vien mums svarīgi būs Dziesmu un deju svētki. Taču arī teātra un koncertzāles darbs ir dotējams kā lielākā daļa kultūras industriju. Tomēr, kamēr Liepājai vēl nav nopietna pētījuma un datu par kultūras ekonomikas ietekmi citos sektoros, tikmēr izmantot varam formulu 1:6 vai 1:7, kas ir citu Eiropas valstu un pilsētu izmantota formula. Tā norāda, ka viens ieguldīts euro kultūrā ienes papildus sešus līdz septiņus euro, ko kultūras pakalpojuma patērētāji tērē viesnīcās, kafejnīcās, veikalos, transportā utt.

Taču ir jāatceras, ka kultūra un Liepājas radošums nedzīvo tikai kultūras iestāžu mūros. Lai kultūru te brauktu baudīt un to varētu pārdot, lielajiem kuģiem apkārt ir nepieciešamas mazas laiviņas, kas ietver pārējo sektoru apkalpošanas kvalitāti un piedāvājumu, pilsētas vidi, pilsētnieku atvērtību un idejas.

Raksta tapšanā izmantotie materiāli

CulturalandcreativespilloversinEurope: Reporton a preliminaryevidencereview. Pieejams:http://ec.europa.eu/culture/forum/index_en.htm

CREATIVE METROPOLES Situationanalysisof 11 citiesFinalreport. Pieejams:  http://liepajaskultura.lv/uploads/files/report_cm_final_formatted_02_2010.pdf]

UNESCO Konvencija par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu (2007. gada 18. marts). Rīga, UNESCO Latvijas Nacionālā komisija, 16 lpp.

Valrāns Š. (2016. gada 16. marts). UNESCO Konvencijas par kultūras izpausmju daudzveidības veicināšanu un aizsardzību sabiedrības iesaisti tās īstenošanā un kultūras lomu kā attīstības virzītājspēkam. Lekcija  diskusijā “Kultūra attīstībai – kā to īstenot, kā to izmērīt?”. Latvijas Nacionālā bibliotēka, Rīga.

[1] Šajā rakstā kultūras industrijas tiek apskatītas šķirti no radošajām industrijām. Kultūras industrijas ir tautsaimniecības nozares, kas ražo un izplata kultūras preces un pakalpojumus neatkarīgi no to iespējamās komerciālās vērtības. Kultūras norises var būt pašmērķis vai arī var dot ieguldījumu kultūras preču un pakalpojumu ražošanā.