“Kultūras Pulsa” iepriekšējā numurā bija diskusija par šo tematu. Savu sapratni pauda jauni cilvēki, un tie, kas pašreiz komandē parādi Liepājas kultūras dzīvē. Gan aplaudējot, gan iebilstot, man radās vēlme piedāvāt aizejošās paaudzes skatījumu.

Krīze pamatīgi šķārdās ekonomikā, varbūt tāpēc tai nav laika pievērsties kultūrai? Zeļ un plaukst kultūrai veltītie pasākumi Liepājā. Tiesa, piedāvājums strikti apsteidz pieprasījumu, bet biļešu cenas – pielūdzēju reālās iespējas. Ar katru dienu pilsēta top glītāka. Tomēr ētiskā ziņā notiek pārbīdes, kuras grūti saprast promejošiem.

Mūsdienu tehnoloģijas − jaunais Dievs − dod informāciju, zināšanas, veido modernu cilvēku. Taču slāpē arī cilvēcīgo cilvēkos. Ieej jebkurā iestādē – ierēdņi kā viens glūn ekrānos vai tur roku pie auss. Nav laika sarunāties ar atnācēju. Un tā tas notiek visā Eiropā.

“Dzīve? Steigas steiga,” teicis gudrais Zālamans. Svēta taisnība, tā teiktu tie, kas nakt’ un dien’ domā par izdzīvošanu. Jau baroka laikos angļu filozofs Hobss pamanīja, ka vairumam cilvēku dzīve – “vienmuļa, nabadzīga, bīstama un īsa”. Pesimistisks redzējums? Protams. Filozofija (kultūras kultūra) paskaidros, kamēr pastāv cilvēce, ļaudīm laimīgiem būt traucējis ļaunums. Tā klātbūtne ir totāla visos laikos un kultūrās. Tā būvēta pasaules ēka. Piemēram, mūsdienu mākslā zemiskais, neglītais, pastumjot labestīgo un skaisto sānis, nemitīgi rīko skaļas prezentācijas. Kultūra – cilvēku rosības rezultāts. Ļaunuma avots – ļaužu griba.

***

Kas ir neglītais? Vai tikai skaistā pretstats? Skaistumam un neglītumam ir arī kopējas īpašības. “Pavaicājiet krupim, kas “to kolon” (patiesais daiļums)? Viņš atbildēs – krupju māte ar lielām, apaļām acīm un mazu galviņu… (Voltērs). “Līgavainis savu iecerēto atzīst par visskaistāko, un to, ka šādai subjektīvai gaumei nav nekādu stingru likumu, var uzskatīt par laimi abām pusēm…” (Hēgelis) Neglītais ir atkarīgs no laikmeta un kultūras. Proti, tas ir sava laika bērns. Otrām kārtām tas, kas teju teju skaitījās nejēdzīgs, pat riebīgs, šodien var būt modē. Ieliekot to, ko visi zākā par neglīto, jaunā kontekstā, talantīgs mākslinieks rada ģeniālu mākslu − “Pat velns kļūst skaists, ja tas savā neglītumā talantīgi atveidots.” (Bonaventūra “Labā atnākšana”).

Salkanais vārds “skaistais” samta kurpēs aizbraucis vecā karietē. Postmodernisms stāv piketā ar plakātu “Lai dzīvo ļaunais, neglītais!” Protams, cilvēces lielākā daļa joprojām ciena, mīl, jūsmo par klasisko skaistumu. Taču netrūkst arī tādu, kas kopj dārziņu, kurā aug (kā Bodlērs dēvēja) “ļaunuma puķes”. Viņiem ir pat sava filozofija. “Atteikšanās no skaistā” sabiedrībā izraisa naidīgumu. Taču, kultivējot “neglīto”, var atmaskot riebīgu varu, autoritātes, tumsonību. Aizstāvēt pazemoto, noliegto, izstumto. (Adarno “Estētiskā teorija”).

Jau senie hellēņi ieskatīja dažus muzikālus intervālus kā disonējošus, nepatīkamus, nepanesamus. Toties mūsdienu psihologi zina – disonansēm piemīt uzbudinoša iedarbība. Komponisti šo atziņu izmanto, lai saviem daiļdarbiem piešķirtu vēlamo efektu. Secināsim – cilvēku būtībai piemīt iedzimtas reakcijas, kuras vairāk vai mazāk mainīgas visās kultūrās. Tā allaž bijis, ir un būs. Postmodernais neglītums nu jau labu laiku dēvē sevi par jaunā skaistuma modeli. No televizoru ekrāniem staro šausmas, vardarbība, neglītums. Ļaudis vienā mierā skatās. Izklaide. Ierastība. Jaunieši ar savu mūziku, ārējo veidolu šokē manus vienaudžus. Tas nav tikai jaunības dullums, bet viņu dzīves stilā jūtama kaut kāda agresivitāte, mūsdienu laika gara sātaniskā iezīme. Noskatījos teātrī izrādi “Bērniņi”. Sabiedrībai bīstams elements – nemīlēts pusaudzis. Jā, šodien nevienam nav laika mīlēt, visi grib tikt mīlēti! Bet pati izrāde ir savlaicīga un prasmīgi iestudēta.

***

Cilvēks mūsdienu kultūrā ir izvēles priekšā. Kalpot savai būtībai, sūtībai, paliekot par dīvainu indivīdu, vai iekļauties kolektīvā. Kļūt par “korporatīvās kultūras” sastāvdaļu. “Homo lūdens” jeb spēlējošs cilvēks. Ārējais izskats, manieres, domāšanas veids, dzīves stils tāds pats, kā visiem citiem kolektīva locekļiem. Piederības ilūzijas dēļ vienmēr būt gatavam uz “garīgo prostitūciju”. Nemitīgi slavēt to, ko visi šobrīd atzīst par labu un skaistu esam. Bet korporatīvās kultūras postulāti ir – klanies, godā, cieni tos, kam pieder vara. Ja vilku barā esi, līdzi kauc, tad tev būs draugu daudz…

Korporatīvās kultūras pasākumos par visu ir padomāts! Visu paveic speciālisti. Veidojot kārtējo kultūras dzīves daiļdarbu, tiek “zinātniski” definēta mērķauditorija, pēc tam top pats produkts, kas domāts pārdošanai. Pats galvenais – vizualizācija un reklāma. Pievilcīgs izskats, ārējais spožums, moderni rekvizīti. Kritēriji – elitārais intelektuālisms, ekskluzivitāte, oriģināls risinājums. Saturs – postmoderns pastāsts – pilns niknuma un trokšņa. Humānisms, dvēselīgums – arhaisms, lai ar to nodarbojas pašdarbnieki, diletanti.

Arī man, neskatoties uz gadu nastu, nācies būt mūsdienīgos saietos. Skaisti, vienojoši, moderni. Smaidi, tosti, dažkārt pat kāda dzejnieka vārsmas. Šarmains, pieklājīgas frāzes bārstošs, pasākuma vadītājs. Vienīgi skumjas rada ārišķīgums, kas nomaskējies aiz tradīcijas. Formalitāte, kas aizstāj gribētu sarunu. Izrādīšanās ir obligāta. Visos laikos.

Sensenos laikos, kad ciemos jau bija atnākusi Krīze, dzejniece Austra Skujiņa uzrakstīja smeldzīgu poētiku. “Dzīve apkārt kā bārdāma trako, bet es sēdu vientuļš un lieks… sevi izsmiet vislielākais prieks…”. Arī daudzi filozofi kultivē domu, ka pilsētā valda vientulība un atsvešinātība. Ja tas tā – tad tā ir vajadzīga, nepieciešama, pat interesanta. Ir tādi, kam nepatīk čupoties. Tad, kad valda steigas steiga, ļoti svarīgi ir apstāties, padomāt – kas notiek Liepājas kultūras dzīvē. Vai tiešām viss ir “Okei!”?

Manuprāt, vientuļniekiem ir pilnas tiesības prasīt cieņpilnu attieksmi pret vientulību. Iespējams, ka korporatīva kultūra ar šiem individuālistiem nemaz nav opozīcijā, bet tās ir divas kultūras dzīves puses. Abas lolotas, tolerantas. Hēgelis filozofē: “Lielās gudrības parasti tīri nejauši ierauga dažas vientuļas personības. Kad atradums nonāk pūļa apritē, tad patiesība ir jau maldi, pat muļķība.” Bet visgudrākā sieviete pasaulē − Filozofija − turpina: “Maldās visi, kas šajā dzīvē kaut ko apgalvo…”

Rihards Rubīns,