Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Pirmdiena, 10. decembris

+5°C
Vējš: R 5.1 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Guna, Judīte

Agnese Jēkabsone: "Nav sajūtas, ka esmu bijusi prom"  (11)

Atslēgvārdi teātris | agnese jēkabsone

Liepājas teātra aktrise Agnese Jēkabsone pamazām atgriežas teātrī un ar lielu sajūsmu iejūtas kultūras ikonas Piafas lomā. Viņa atzīst, ka pēc bērniņa piedzimšanas atkal kāpt uz skatuves neesot bijis viegli, baidījusies, vai tik kaut ko nebūs aizmirsusi. Kā jau perfekcioniste, kārtīgi izpildījusi mājas darbus – visu vasaru drillējusi dziesmas no izrādes, par ko priecājusies arī mazā meitiņa. "Odrijai patīk, ka es dziedu," atklāj jaunā māmiņa. "Varēju atkārtot un atkārtot!" Agnese atgriezties teātrī tomēr nesteidzas, lai cik ļoti mīlētu savu profesiju. Šobrīd ikdiena ir piepildīta ar rūpēm par mazuli, un būt par mammu nemaz nav tik viegli.

Interviju norunājam, protams, Liepājas teātrī. Sarunājamies grimētavā, kur savs stūrītis arī Agnesei. Uz skapīša piestiprināti izgriezumi no dažādiem izdevumiem, arī pieredzes bagātā un tautā iemīļotā aktiera Ulda Dumpja sveiciens, ko Agnese saņēmusi kopā ar ziediem pēc kārtējās nospēlētās "Piafas" izrādes. Uzmanības apliecinājumi gan neesot galvenais. Būtiskākais, lai pēc izrādes ir labi padarīta darba sajūta.

– Bija plānots, ka, iespējams, uz kādu darbu atgriezīšos teātrī jau pavasarī. Likās – bērns būs sasniedzis gada vecumu, būs uz kājām. Biju salikusi dzīvi pa plauktiņiem, bet viss nobruka, kad sapratu, kā patiesībā ir dzīvot ar bēbi. Nolēmu, ka nav ko skriet, es visu paspēšu. Turklāt bija izvēle, ka varu vēl neatgriezties. Galīgi nepārdzīvošu, ka tādēļ varbūt kāda loma ies garām. Nu, un, ka man papīros būs ierakstītas divas lomas vairāk. Varbūt pa to laiku nokavēšu, kā mans bērns sper pirmos divus solīšus. Šobrīd ir, ko darīt, ir par, ko domāt, lai uztrauktos, cik ātri teātrī atgriezties vai neatgriezties. Dzīve tāpat ir piepildīta, lai pārdzīvotu par darbu.

– Kā tu jūties kā mamma?
– Kā mamma? Labi. Man vispār kā cilvēkam patīk, ka nav rutīnas, ka nestāvi uz vietas, ka ir kaut kādi izaicinājumi, uzdevumi, un mammas lomā tas viss ir. Katra diena ir savādāka. Visu laiku ir kaut kas jādara, nav dīkstāves vispār, absolūti. Tāda apsēšanās, tējas iemalkošana, televizora paskatīšanās, padomāšana par to, ko es varētu darīt rīt, – nav. Viss ir tādā ritenī, kurš griežas un griežas.

Bet, ja tu man jautā par to, kā ir atgriezties teātrī, tad man vispār nav bijusi sajūta, ka esmu bijusi prom. Šķiet, ka visu laiku esmu te bijusi, kaut ko darījusi.

– Tomēr ar "Piafu" uzreiz neatgriezies, vispirms bija "Pūt, vējiņi!".
– Izlēmu, ka uzreiz ar "Piafu" atgriezties nevaru. Tā loma un izrāde man ir par lielu. Uz skatuves nebiju kāpusi deviņus mēnešus. Ar direktoru satikāmies pavasarī, kad Odrija jau bija piedzimusi. Zināju, ka kaut kad tam ir jānotiek, tāpēc jāpasaka viens datums, lai es līdz tam laikam varu nobriest. Sacīju, ka, lai iesildītos, man vajag kādu citu lomu. Septembra vidū ielika "Pūt, vējiņus!", un ar Zanes lomu es varēju iesildīties. Tās bija divas nedēļas līdz "Piafai".

"Pūt, vējiņos!" es trīcēju, drebēju kā tādā skolas eksāmenā. Man likās, ka kolēģi mani vēro, novērtē. Varbūt, ka tā nemaz nebija, biju to visu izdomājusi savā galvā. Bet katrā ziņā bija ļoti grūti. Ja man nebūtu bijuši "Pūt, vējiņi!", tad es domāju, ka jau "Piafas" pirmajā ainā no uztraukuma būtu nokritusi. Bet ar Zani es tā forši iesildījos, izlaidu stresu, satraukumu. Un tad jau "Piafā", kas bija pēc divām nedēļām, septembra beigās, viss jau bija labi. Satraukums bija, bet pirms "Piafas" man vienmēr ir satraukums. Nav tādas izrādes, kad es te, grimētavā, nedrebētu, nepārdzīvotu. Datumu zināju jau pavasarī. Visu vasaru gatavojos, dziedāju. Odrijai ļoti patīk, kad dziedu, tāpēc varēju drillēt un drillēt. Zināju, ka būs jāieliek darbiņš, lai atgrieztos. Mājas darbu paveicu, un man liekas, ka veiksmīgi.

– Vai mājas darbu bija daudz?
– Nē, nebija tik traki. Laura (režiore Groza-Ķibere) izrādes ieliek stingrā rāmī. Tas ir arī viņas rokraksts, ka izrādēm ir tāds riktīgi stingrs skelets. Citam tas varbūt traucē, tu nevari izrādēs būt brīvs, bet man ļoti patīk, ka viss ir tā pa plauktiņiem. Līdz ar to man vienkārši vajadzēja atkārtot, kas kurā vietā ir. Un izrāde man ir asinīs. Mēs to ļoti bieži spēlējām. Baidījos, vai atcerēšos franču valodu, bet pietika, ka vienreiz izgāju visam cauri. Varēju kāpt uz skatuves. Vienkārši vajadzēja sākt darīt un viss aizgāja. Tā ka sākotnējais stress bija pilnīgi lieks.

Pēdējā nospēlētā bija 40.izrāde. Likās, ka izdevās ļoti labi. Manuprāt, Lauras režija ir tā, kas neļauj izrādei noļurkāties. Ir izrādes, piemēram, situāciju komēdijas, kuras gadiem ejot izļurkājas – aktieri sāk likt iekšā savus tekstus, paši maina mizanscēnas. Man prieks, ka "Piafai" rāmis ir stingrs un ka es to rāmi turu. Puiši to jūt, viņi mani respektē. Līdz ar to uz skatuves jūtos tikpat labi, kā pirms trim gadiem.

Nav sajūtas, ka mēs vecu izrādi drillējam, tāpēc jāļauj tai aiziet. Pilnīgi nē! Man liekas, ka ir pat labāk, jo beidzot izrādē spēju elpot. Pirmo gadu, kad spēlējām izrādi, man bija tāds uztraukums! Uzejot uz skatuves, sastingu. Tagad ir tā, ka es beidzot varu paskatīties uz skatītāju un justies brīvi.

Man ir sajūta, ka vēl kādas četrdesmit točna vēl nospēlēsim, ja vien, protams, skatītāji nāks. Es vismaz pati tā jūtos. Šķiet, ka izrādei ir otra elpa.

– Bet kā bija atkal satikt skatītājus, dzirdēt aplausus?
– Forši, bet es neesmu cilvēks, kurš tīksminās. Jā, tas ir forši, bet man tas nav galvenais. Es arī saprotu, ja kādam izrāde nepatīk. Es negaidu pēc izrādēm ziedu klēpjus un bravo saucienus. Man patīk, ja pati esmu apmierināta ar padarīto. Man ir svarīgi, ka visu izdarīju līmenī, vai neko nesajaucu. Man pašai svarīgāka ir labā darba sajūta. Jo ne vienmēr ir tā, ka skatītāji skaļi aplaudē, kliedz bravo. Tādēļ man ir svarīgi, ko es pati jūtu. Cik labi nospēlēju, vai kaut kur nesanāca pahaltūrēt.

Haltūriņas sanāk, kad jūties nevesela?
– Jā, droši vien. Tik, cik tu tajā dienā vari izdarīt, tik arī dod. Ne visas dienas ir vienādas, īpaši jau tagad, kad man ir mazs bērns. Kad pavasarī ar direktoru runāju, ka septembra beigās spēlēšu, nevarēju izzīlēt, ka Odrijai nāks augšējie priekšzobi, kuri turklāt nāk tik briesmīgi – ar temperatūru un tā tālāk, ka viņa vienkārši visu nakti negulēs. Arī šobrīd, kad saņemu daudz piedāvājumu kaut kur padziedāt, es vairāk atsaku. Esmu sapratusi, ka nezinu, kas būs pēc nedēļas, kas būs rīt, cik būšu izgulējusies vai vispār būšu neizgulējusies, kā būs bērnam ar veselību. Cik varu, tik esmu mājās kopā ar meitu. Man Odrija ir pirmais bērns, tādēļ viss ir jauns. Pie pirmajām iesnām, pirmajiem zobiem, pirmā kritiena man ir lieli pārdzīvojumi. Cik ļoti viņai sirsniņa sāp, tik ļoti arī man sirsniņa sāp. Vēl ņemt kaut kādus papildus pienākumus šajā laikā... Man gribas arī sevi pažēlot. Katra mamma Latvijā ir nopelnījusi atvaļinājumu. Tad kāpēc to neizmantot.

– Kas pieskata Odriju, kamēr esi teātrī? Vai tētis?
– Principā, jā. Mums palaimējies, ka Edgars (Edgars Ozoliņš – arī Liepājas teātra aktieris) nav "Piafā", tad viņš var pieskatīt Odriju. Bet, ja ir "Pūt, vējiņi!", kur arī Edgars spēlē vai bērnu izrāde, kurā arī esmu atgriezusies, tad mums palīdz omītes. Bet speciālas aukles nelīgstam. Šobrīd Odrijai ir periods, kad viņa sāk atšķirt – savējais vai nav savējais, skatās, kur mamma vai tētis paliek. Vairs nav tik vienkārši. Kad visu decembri biju teātrī, tad naktīs viņa man pastāstīja visu, ko par to domā. Tādēļ arī negribas tik ātri nākt atpakaļ uz darbu.

– Kādā intervijā teici, ka esi lepna par to, ko esi izdarījusi. Tas ir tiešām esot lielākais, ko sieviete var paveikt – dot dzīvību bērniņam.
– Jā, tā ir. Tu skaties un brīžam netici. Tas cilvēks tiešām bija manī? Es tagad vispār novērtēju mammas darbu. Esmu gatava visām mammām bučot kājas. Ir jau varbūt mammas, kurām ir mierīgie bēbji, bet es domāju, ka tādu ir maz. Vairāk ir niķīgie, raudulīgie, un man Odrija ir ar temperamentu. Tur ir ko darīt! Daudz jāiegulda.

Jā, esmu lepna par paveikto. Tas ir tāds liels darbiņš, – gan radīt, gan iznēsāt, gan piedzemdēt un pēc tam audzināt. Projekts visa mūža garumā. "Piafu" varbūt vēl divas, trīs sezonas spēlēsim, un viss. Bet mātes loma būs līdz mūža galam. Un to neviens nevar atņemt. Tas ir lielākais un reizē arī smagākais...

Ja man likās, ka par "Piafu" nekas grūtāks dzīvē nevar būt – franču valodas mācīšanās pusgada garumā, viss fiziskais, emocijas, kas uz skatuves jāizdzīvo, tad bērns un bērna audzināšana ir kaut kas daudz, daudz grūtāks.

Man ir palaimējies, ka man ir Edgars. Ja mums tāds tētis nebūtu, tad es jau sen būtu kaut kur nokritusi, sabrukusi. Es jau no pirmās dienas saku, ka Odrijai ir divas mammas. Edgars man ir liels atbalsts. Viņš bija gatavs visu decembri pieskatīt Odriju, atkāpties no teātra, lai es varu atnākt. Viņš panāk pretī un respektē manas intereses, to, ka man ir svarīgi izrauties no mājas.

– Vai Odrija ir plānots bērniņš?
– Jā.

– Jo vēl 2013.gadā teici, ka tavā dzīvē ir tikai teātris un teātris, tev tas patīk un viss.
– Jā, tā bija (smaida). Tas bija "Piafas" gads. Tā visa sezona, balvas... Ai, tajā gadā es biju septītajās debesīs! Viena balva, otra, viens pasākums, otrs. Jā, 2013.gads bija "Piafas" gads, un nākošajā attapos, nācās nolaisties uz zemes.

– Un vēlējies dzīvē jaunu izaicinājumu...?
– Jā, varbūt. Neviens man otro Piafas lomu nedeva (smaida). Sapratu, kas var būt lielāks par Piafu! Tā droši vien ir mātes loma. Un tā arī principā ir. Tas bija plānots, ļoti rūpīgi, un gribēts.

– Gaidību laikā ļoti gribēji atgriezties teātrī, bet, piedzimstot Odrijai, tomēr domas mainīji.
– Jā, tā bija. Grūtniecības laikā ļoti labi jutos. Daudzi man teica: nav sajūta, ka esi stāvoklī. Biju ļoti aktīva, sportoju, vingroju, nācu uz teātri. Bērnu izrādēs trakoju. Bija Ziemassvētku koncertu maratons. "Šikās kāzas" spēlēju jau ar lielu vēderu. Man vispār nebija sajūta, ka esmu gaidībās. Es, protams, centos sevi saudzēt, bet es ļoti labi jutos. Es vienkārši kaut kur lidoju. Es biju tik laimīga! Man daudzi izteicas komplimentus. Savu dzīvi nebiju tik daudz komplimentus dzirdējusi, cik es esmu skaista. Tas bija superīgākais laiks! Un es gribēju spēlēt. Un, tad jau piedzima bērns, un visi tie sapņi, ko esi iecerējis, – ka būs bēbis, un tad mēs ar ratiem brauksim gar jūru, visu vasaru dzīvosim pludmalē, viņa man naktīs gulēs... Bet, kad bēbis piedzimst, tad ir bum bum bum – visas ilūzijas, visas iedomu pilis sagrūst.

– Kas tev palīdzēja neieslīgt depresijā?
– Edgars. Paldies Dievam, ka Edgaram, kad Odrija nāca pasaulē, nebija neviena jauniestudējuma. Visu manu grūtniecības laiku viņš teātrī aktīvi strādāja. Kad Odrija piedzima, pavasaris bija pilnīgi brīvs. Man liekas, ka pirmos mēnešus ne vienu dienu es ar Odriju nebiju viena. Viņš tiešām visu laiku bija klāt. Ja nebūtu Edgara, viņš strādātu vai būtu kādi citi pienākumi, es sen jau būtu sabrukusi. Es nezinu, kāda es būtu, kur es būtu. Jo, kādi ir aktieri? Lieli egoisti, lielas personības, ar savu Es, savām interesēm. Kad piedzimst bērns, tad tas savs Es ir vienkārši kaut kur jāaizmet prom. Tev ir jāuzkāpj savam Es virsū un jāsabradā.

Tas bija pats grūtākais, – tava ikdiena, kas ir salikta pa plauktiņiem, tiek aizslaucīta.

Ir tikai bērns, un nekas cits. Tad arī sākās pārdomas par to, kur tad palieku es. Es taču arī esmu cilvēks! Okey, pirmo mēnesi, jā, pirmie trīs mēneši, bet, ka tas nemainās vispār nekad... Tu bērnam esi tik ļoti vajadzīgs, no rīta līdz vakaram, 24 stundas diennaktī, ka tev pašam sev vispār nav laika, – tas ir grūti.

– Izplūdi arī asarās?
– Oi, jā. Es kliedzu, raudāju. Bet Odriju apkopa četras rokas, nevis divas. Kad manējās nogura, talkā nāca Edgars. Bērns parāda, cik vājš tu patiesībā esi, cik nepacietīgs. Visgrūtākais, ka savs ego jānoliek maliņā, jāpasper pagultē. Vismaz pagaidām. Odrijai tagad ir deviņi mēneši, un tikai tagad sāku tā kā ieelpot. Odrija ir temperamentīga meitene. Viņa man ratos negulēja, līdz ar to pat pastaigu laikā nevarēju atslābt. Ja kaut kas nepatika, tad to pateica ļoti skaļi. Iespējams, tādēļ, ka grūtniecības laikā pati biju ļoti aktīva, ne vienu brīdi nesēdēju pie televizora ar pulti. Mani teātrī mierina: "Labrīt! Kas Odrijai ir vecāki? Abi aktieri! Ko tad tu gribēji?" Tā jau arī ir. Mūsu dzīvesveids ir ļoti aktīvs.

– Tomēr paspēji iesaistījies projektā "Bērni pielaiko karjeru".
– Jā, bet tur mani ļoti vajadzēja pierunāt. Tatjana (Jaremčuka – projekta autore) bija tiešām uzstājīga. Es ļoti negribēju, bet tā kā tas bija saistīts ar "Piafu", man teica, ka viss būs zināms, nevajadzēs ļoti gatavoties, es piekritu. Man arī patika ideja, ka bērni tiek iesaistīti. Mazā meitenīte man likās ļoti mīļa. Bet tas tiešām bija ar lielu izlūgšanos.

– Aktiera profesija ir ļoti grūta. Tu pati esi teikusi, ka neieteiktu to kādam studēt.
– Jā, bet es jau arī negribu nobiedēt. Cilvēkam, kurš izvēlas šo profesiju, izvēlas saistīt savu dzīvi ar teātri, tas ir gēnos. Jā vai nē – iepotēts no bērnības. Tas ir likteņpirkts – tev jābūt aktierim. Tā padomāju – patiesībā es neko citu nevarētu darīt. Tiešām! Es neredzu sevi kur citur. Es neko citu nemāku. Ja kāds māk, ko citu, es ieteiktu pievērsties tam, bet, ja ir sajūta, ka teātris ir vienīgais, kas interesē, tad, jā, uz priekšu. Tā ir sūtība. Tas nav darbs, tas ir dzīvesveids. Būt par aktieri, tas ir dzīvesveids.

– Joprojām nenožēlo, ka izvēlējies šo ceļu?
– Nē. Es nožēlotu, ja man būtu plāns B. Man nav plāna B. Es esmu domājusi, ko es varētu darīt, ja pēkšņi Liepājā vairs teātra nebūtu. Uz Rīgu es negribu. Man patīk mazpilsētas. Es pati esmu no laukiem, laukos nodzīvoju 18 gadu. Lielākā pilsētā par Liepāju es sevi neredzu. Man patīk ceļot uz lielām pilsētām un apskatīt, bet dzīvot tajās, nē.

– Vai vecāki atbalstīja, kad uzzināja tavu vēlmi studēt aktieros?
– Jā, viņi man uzticas. Jau no mazotnes. Esmu patstāvīga un neatkarīga bijusi jau no skolas gadiem. Viņi zināja, ka es izdarīšu pareizo izvēli. Viņi zināja, ka skolā esmu daudz bijusi uz skatuves, ka man sanāk gan dziedāšana, gan dejošana. Man nav vecāku, kas ir kaut ko uzspieduši. Ļāva darīt to, ko es gribu.

– Vai tu zini, kas tev paredzēts nākošajā sezonā teātrī?
– Nē, es nezinu neko. Patiesībā arī negribu zināt. Tad, kad tu kaut ko gaidi un ceri, tas patiesībā arī nobrūk. Tā bieži notiek. Īpaši pēdējā laikā teātrī plāni mainās. Kāpēc, nezinu. Pēdējās sezonās ir tā, ka pārliek režisorus, darbus, maina sastāvus. Tāpat meitenes paliek stāvoklī. Kas zina, varbūt, kad atgriezīšos, kāda atkal aizies, ņemot vērā bēbīšu bumu teātrī. Un tad jau atkal kaut kas mainīsies. Tāpēc es arī neko negribu zināt. Ko liks, to darīšu.

– Ko tu gribētu spēlēt? Zinu, ka komēdijas tev nepatīk.
– Es nezinu (smaida). Ir labi, ja kaut ko foršu var atrast jebkurā lomā. Man patīk kāpt uz skatuves ar gandarījumu par jebkuru lomu – vai tā ir liela, vai maza. Šobrīd esmu atcerējusies, kā ir būt uz skatuves, kā ir spēlēt izrādi, bet, kā ir iet uz mēģinājumiem, kā ir kaut ko radīt, strādāt ar režisoru – to gan es esmu aizmirsusi. Man liekas, ka pirmajā jauniestudējumā, kurā būšu, būšu ļoti satraukusies.

Protams, gribas izaicinājumus.

Es vēl nejūtos tā, ka tagad esmu mamma, man neko vairs nevajag. Nē, es vēl gribu lielas lomas! Es vēl gribu trakot!

Galīgi nejūtos veca. Kad man prasa, cik man gadu, es pat nezinu, 29, 28 vai 30. Nu, kāda atšķirība. Es jūtos tik labi. Katrā ziņā es esmu gatava jebkam uz skatuves.

– Man šķiet, ka tev nesagādās grūtības visu samenedžēt – ko pašai vajag, ko bērnam, ņemot vērā, ka tev patīk, ja viss salikts tā pa plauktiņiem.
– Jā, varbūt, bet cerams, ka menedžeris nesajuks prātā (smejas). Kaut kas neaizies uz īso. Es esmu perfekcioniste. Un parasti tas traucē. Man vienmēr riebies, ja cilvēki kavē. Arī tad, ja es nokavēju divas minūtes, – man tas nepatīk. Es vienmēr esmu piecas minūtes pirms. Zinu, ka ar bērnu tā vairs nebūs. Un mani tas kaitina.

Tā būs lieta, ko man nāksies iemācīties. Es jau esmu pieņēmusi, ka dzīve tagad ir tāda un viss. Ka mēs ar Edgaru neesam vairs divatā, bet trijatā. Un vairs nav svarīgi, ko mēs divi gribam, bet tagad vispirms, ko tu vēlies, meitiņ. Un tad tikai, ko mamma vēlas. 

– Tev nāksies sabalansēt teātri ar privāto dzīvi, kas līdz šim nav īsti sanācis, kā atzinies kādā intervijā.
– Jā, to es arī gribu iemācīties, – ejot mājās no teātra, atstāt visas lugas šeit. Mēs, jaunās aktrises, ejot mājās no mēģinājuma vai izrādes, bāžam lugas somā, lai mājās atkārtotu, mācītos, bet pieredzējušie aktieri tās atstāj šeit, un viņi atnāk uz teātri un strādā. Un tas ir pareizi. Var jau darbu nest uz mājām, var nakts stundās atkārtot, bet tas ir tāds principa jautājums, cieņa pret bērnu. Uzskatu, – kad mamma ir mājās, tad mamma ir mājās. Es ceru, ka nākošās sezonas laikā to iemācīšos. Tā ir arī paļaušanās uz sevi, uz savu talantu. Jo kāpēc es nesu lugas eksemplāru mājās? Tās ir šaubas. Bet pietiek šaubīties, pietiek baidīties! Mēs jau vairs neesam studenti, kas tikko ienākuši teātrī. Mēs esam tādi paši kā Inese, kā Egons, kā Kaspars Gods. Visiem ir bērni, ģimenes. Domāju, ka arī skatītāji ir mūs pieņēmuši, nedala: tie ir jaunie un tie – vecie. Visi esam vienā katlā, un to vienkārši ir jāpieņem, jābeidz baidīties, jākāpj uz skatuves un jāspridzina.

  • Komentāri (11)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Kultūra

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!