Liepziedu medus pie meža zemeņu tējas… siltas. Dullie vēji ar augusta mākoņu putukrējuma cepurēm snaikstās gar logu. Mēs malkojam tēju, dzeju un grāmatu lapas dejo starp sarunām. Mani draugi IR dzīvi, runātīgi un klusējoši.

Mani draugi NAV trakojoši, kompleksaini marsieši vai novecojuši roboti, kas raksta komentārus muļķu valodā.

Draugi? Patiesībā man nav draugu, tie ir cilvēki, kas smaida, bet iedzeļ, iedur, skrāpē ar saindētu inteliģences adatu. Vairs pat ne mugurā, taisni krūtīs. Ak, dieniņ, cik daudz mēs atļaujamies ietriekties cita privātā telpā. Vienalga, vai domājam sevi esam ko pārāku, pilsētnieciskāku, snobiskāku, vai dzīves uztverē esam kā sirma lauku sieviņa, kas meditē pie jāņogkrūma.

Farinelli dziedāja ”Ave Maria” un tam visam pa vidu Pedro. Pedro varbūt biļetes kontrolēja, labvakaru padeva. Varbūt “es mēģinu iztēloties, ka esmu… Kaut kas taču es pasaulei esmu?”[1]

Ir droši zināt, ka ir cilvēki tepat un nedaudz kilometrus tālāk, bet tuvu pie sirds. Citi iemanās iebāzt āķi mums dvēselēs un izārdīt miesu, bet viņi nekad netiks mums klāt pa īstam, nekad. Tikai “vēl viens klusums”[2]…

Jā, mana Itālija, domas ir mūsu kauli un kauli reizēm sāp. Varbūt teikumi kļūs par atvērtām debesu vīlēm. Pasaule apkārt trako. Jūra sakārto. Tā tu man teici.

_____________________________