Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Trešdiena, 26. septembris

+15°C
Vējš: DR 19.3 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Gundars, Knuts, Kurts

"Agrā rūsa" jaunās skaņās  (9)

Atslēgvārdi teātris | izrāde

Piezīmes uz operas programmiņas malām
Pēc nepacietīgas gaidīšanas skatītājiem beidzot ir iespēja redzēt Jāņa Lūsēna un Pētera Brūvera operas melodrāmas jauniestudējuma "Agrā rūsa" pirmizrādi Ivara Lūša režijā. Tas ir nopietns Liepājas teātra pieteikums, ievadot savas darbības otro gadsimtu. Pirmie zaļie iespaidi un vērtējumi nereti var būt pārsteidzīgi uz vienu vai uz otru pusi. Īpaši, ja ir runa par pazīstama romāna pārnešanu skatuves, kino vai operas variantā.

Lielai daļai skatītāju tad vienmēr ir savs iztēlē radīts priekšstats un strikts viedoklis, kādiem jābūt varoņiem un notikumiem. Un ir grūti pieņemt, ja tiek piedāvāts citādāks redzējums. Vienkāršāk ir tiem, kas nav ne lasījuši šo Elīnas Zālītes grāmatu, ne arī redzējuši filmu, vēl labāk – neklausās uz viena vai otra izpildītāja fanu pretējiem viedokļiem, bet ļaujas paši savam pirmreizējam iespaidam.

Piederu pie tiem, kas redzējuši gan romāna dramatizējumu uz Liepājas teātra skatuves, gan ekranizējumu, tomēr uz pirmizrādi gāju ar paļāvību, ka mūzika spēj darīt brīnumus un sniegt pārsteidzošas emocijas, neskatoties uz vēl neiespēlētas izrādes negludumiem. Protams, ja ir Mūzika, jo bez tās operas vienkārši nebūtu. Ir Mūzika, ir! Skaista, bagāta, niansēta, gribas pat teikt – sulīga. Jānis Lūsēns ir ļoti piestrādājis pie galveno varoņu motivācijas. Tā kā Elzas ir divas, ir ne mazāk intriģējoši, kā šajā tēlā dzīvo Ance Krauze un Rudīte Būmane saspēlē ar saviem nozīmīgiem dzīves vīriešiem – Uģa Rozes spēlēto Ķikuli, Emīla Dreiblata – Jāni, Andra Ērgļa – Italo, Edgara Pujāta vai Ulda Stelmakera – Straujupu u.c.

Jā, kādi tad pēc divām izrādēm ir bijuši pirmie spilgtākie iespaidi, kas atstājuši emocionālas pēdas sirdī un līdz ar to pirmām kārtām piefiksēti uz operas programmiņas baltajām malām?

1.piezīme. Uvertīras vietā. Ar pirmajām minūtēm zālē sēdošajiem tiek dots skarbs mājiens – negaidiet tikai operetiski mirdzošu un gaisīgu stāstu! Zālē nodziest gaismas un absolūtā, gaidu pilnā klusumā uz skatuves priekškara neredzama roka rindo vārdus: "Kādēļ, mana meita, es tev rakstu savu dzīves stāstu? Lai tu mācītos no manām kļūdām un dzīvotu labāk un laimīgāk nekā es? Bet neviena cilvēka dzīve nav pilnīgi līdzīga otrai, un, kas vienā kļūda, tas otrā nāk par labu." Vienkārši, bet iespaidīgi.

2.piezīme. Par raksturīgām detaļām. Paceļoties priekškaram, jau pēc pirmajām ainām var atpazīt piedāvātā laikmeta atmosfēru. Tas panākts ar askētiskiem līdzekļiem un trāpīgām detaļām. Skatītāju priekšā it viegli pārbīdot dekorāciju konstrukcijas, tiek radīta ticama vide gan lauku mazpilsētiņai, gan lielpilsētas Rīgas nomalei vai mantīgo ļaužu namu salonam un buduāram... Annas Heinrihsones 30.gadu stilā veidotie tērpi – gan Elzas skolas gadu draudzeņu Zentas (Zane Gudrā) un Austras (Ieva Dreimane) punktainās kleitiņas, gan Aijas Vītoliņas sabiedrības dāmas, modes salona īpašnieces Cimbares izsmalcinātie tērpi – ir attiecīgā laika spilgts akcents. 

Simbolisku vai pat alegorisku lomu izrādes gaitā spēlē skatuves dziļumā novietotais augstais tilts. Kā robežlīnija starp pagātni un nākotni, kā šaura laipa starp dzīvību un nāvi, kā mīlētāju sargātājs no saulrieta līdz rīta ausmai... Emocionāli ietilpīgu lomu nospēlē arī modes salona skatlogi ar kailajiem manekeniem, kad pēc Elzas pazemojuma Rīgas ielās pa to rūtīm kā asaras sāk līt ūdens tērcītes.

3.piezīme. Veca dziesma jaunās skaņās. Operai pievienots vārds melodrāma. Vai skatītajiem/klausītājiem tiks piedāvāts visos laikos tik ikdienišķi banālais stāsts par nabadzīgas meitenes sapni dzīvot skaisti un bezrūpīgi, kas – ak, vai! –ne vienmēr nozīmē to pašu, kas būt laimīgai un mūžu aizvadīt ar mīļoto vīrieti? Tomēr nē. Libreta autors Pēters Brūveris radījis oriģināldarbu, lai gan nav mēģinājis Elīnas Zālītes romānu pilnībā transformēt 21.gadsimtā. Tomēr gan libreta autors, gan komponists Jānis Lūsēns, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, dažkārt visai būtiski mainot arī varoņu raksturus un savstarpējās attiecības, to pietuvinājuši mūsdienu modernajai sabiedrībai.

Kā mēdz teikt, tikumi un netikumi jau nemainās, bet attieksme pret tiem un stereotipi gan. Mūsdienās bagāts gados nebūt neasociējas ar pretīgu veci, bet bieži vien ir veiksmīgs biznesmenis un šarmants, iekārojams vīrietis. Tādu Ķikuli iecerējuši operas autori un visnotaļ atbilstoši iemieso dziedātājs Uģis Roze. Šāds Ķikulis, par nelaimi pašam, patiešām bezgalīgi mīl jauniņo Elzu: "Tu esi mana lielā atkarība/ mans opijs vīns un kokaīns/ tu būsi stiprāka par manu gribu/ man turpmāk vajag tavu mīlestību/ tikai tavu mīlestību."

4.piezīme. Mazs cinītis gāž lielu vezumu. Ļoti kolorītu un būtisku ainu, kas Elzai liek līdz mielēm sāpīgi pamosties no sapņa par viegli iekarojamo skaisto Rīgu, nospēlē Zandas Štrausas Reņģu sieva un Marģers Eglinskis, viņas nožēlojamais sīkaļa vīrs, kurš mēģina Elzu izvarot. (Diemžēl tie skatītāji, kas sēž zālē labajā sānā, neredz šo un arī vienu otru citu sižetiski svarīgu ainu. Te vajadzētu darbības vietu nedaudz pamainīt, lai nesabojātu skatīšanās prieku).

5.piezīme. Lielais jautājums. Jā, kādēļ gan Elza, piepildījusi savu sapni dzīvot bagāti un bezrūpīgi, ir tik nelaimīga? Interesanti, ka operas starpbrīdī visapkārt varēja dzirdēt skatītāju sievišķās daļas neiecietīgo jautājumu: "Ko tā Elza galu galā grib? Katra sieviete vēlētos tādu vīru!" Nu gluži tāds pats jautājums tika uzdots pirms vairāk nekā 40 gadiem, noskatoties teātra izrādi, un vēl gadus 15 vēlāk pēc kinofilmas.

Šajā reizē jau nākošajā dienā pēc pirmizrādes publiskajā telpā izskanēja viens otrs vēl nesaudzīgāks vērtējums par Elzas tēla traktējumu: "Vislielākais izbrīns, ka E.Zālītes dzīves aizlauztās Elzas tēls padarīts par vieglas uzvedības sievieti, kas izmīlējas ar trim vīriešiem, nodzeras, nogalina savu vīru, kurš viņu faktiski ir izvilcis no mēslaines, un beigās kopā ar savu jaunības mīlestību aiziet pa gaismas pielietu ceļu... Kāda morāle? Ņemiet brutāli no dzīves visu, jo, kā teikts populārā reklāmā, – jūs esat tā vērta! Tāda glancētu sieviešu un vīriešu žurnālu dzīve, bez morāles – še tev, Ķikuļa kungs, ar drēbju pakaramo, un āmen! Tagad tik ciest un gaidīt savu Janci!" Šāds pārlieku skarbs vērtējums liek domāt, ka šīs skatītājas nepieņem citādāku Elzu, kā tikai rakstnieces radīto. Tomēr jāatzīst – ir svarīgi, cik precīzi dziedātājas/aktrises izspēlē attiecības ar partneriem, jo tikai tad var saprast un attaisnot galvenās varones rīcības motivāciju. Lai gan klausītājs, kurš uzmanīgi un atvērtu sirdi seko notikumiem uz skatuves, to uztver jau mūzikā, jo Jānis Lūsēns ir ļoti konkrēti iestrādājis katra varoņa rakstura vadlīnijas.

6.piezīme. Divas Elzas, divas atšķirīgas izrādes. Tik tiešām ir vērts nogaidīt un noskatīties abas Elzas. Droši var teikt, ka Dailes teātra jaunā aktrise Rudīte Būmane pārliecinoši nostājusies blakus ar skatuves pieredzi bagātajai Ancei Krauzei. Un ne tikai – Rudītes spēles ietekmē veidojas acīmredzami atšķirīga izrāde.

Ances spēcīgā dramatiskā balss un ne mazāk spēcīgā un spilgtā personība fascinē pati par sevi. Viņa nāk skatītāju priekšā kā zvaigzne, un klausītāji arī paklausīgi, ar atdevi un sajūsmu seko viņas priekšnesumam. Bet izrādes gaitā dziedātājas personiskais Es sāk pārņemt un nomākt viņas tēloto Elzu. Līdz ar to sāk izplēnēt pamats viņas varones dzīves un attiecību sižetiskajai līnijai, un tiešām rodas jautājumi – nu kā tāda Elza nespēj tikt galā ar savu dzīvi un kāpēc beigās viņa atgriežas ar domām pie savas pirmās mīlestības – Jāņa? Un tomēr nezūd pārliecība, ka Ance Krauze spēs pārvarēt savu spēcīgo ego un pamazām iejusties Elzas lomā.

Turpretī Rudīte Būmane veiksmīgi liek lietā savu aktrises talantu, respektējamos balss dotumus, un viss nostājas savā vietā. Viņas Elzai piemīt gan lauku meitenes biklums, gan sievišķīga piemīlība, kas tik acīm redzami pievelk un saista vīriešu skatienus un sirdis. Šī Elza gan mīļi pieglauž galvu savam Jānim, gan ne mazāk sievišķīgi tramīgi dod buču uz pieres netīkamajam vīram. Tādas piemīlības priekšā arī Emīla Dreiblata tēlotais Jānis jūtami atraisās un Uģa Rozes Ķikuļa kungs kļūst vai traks aiz greizsirdības.

7.piezīme. Aktieri glezno. Operā mūzika un labs librets ir pamatu pamats. Taču bez režisora izrādes vienkārši nebūtu. Ivars Lūsis, neskatoties uz šādam lieliestudējumam atvēlēto neadekvāti īso mēģinājumu laiku, spējis izveidot izrādes respektējamu koptēlu. Izrādē ir daudzas lieliskas mizanscēnas, bet viena ir izcils atradums. Režisoriski ļoti veiksmīgs ir skats, kurā Elza nejauši satiek Andra Ērgļa tēloto skaisto un jauno mākslinieku Italo. Savstarpējo jūtu uzliesmojumā abi mīlētāji dziedot mērc plaukstas krāsās un skatītāju acu priekšā uz milzīga audekla skatuves centrā impulsīvi rada ekspresīvu varavīkšņainu gleznojumu – īstu krāsu simfoniju. No šī enerģētiski piestrāvotā fantastiskā skata burtiski šķiļas zibeņi.

8.piezīme. Koris – Figaro te, Figaro tur. Operas melodrāmas "Agrā rūsa" pirmiestudējums noteikti nebūtu tāds, ja tajā nebūtu kamerkoris "INTIS", jo tieši tas rada lielinscenējuma sajūtu. Četriem puišiem un četrām meitenēm, kas būtībā ir neprofesionāļi, amatieri, plecos uzvelta milzīga slodze un doti sarežģīti uzdevumi, kad vienlaikus jādzied, jādejo, jāiemiesojas dažādos varoņos un vēl jāpārvieto dekorācijas. Kaut vai vīru grupa – korporeļi – rada tik kolorītu laikmeta tēlu. Bet sviedru smaka, asaras, pārgurums mēģinot – it kā nebūtu bijis. Arī dziedot vārdi skaidri saprotami. Tas ir ļoti svarīgi, jo pretējā gadījumā nav saprotama notikumu gaita. Bīstami, ja mūzika ar savu forte pārmāc vārdus. Pirmajās izrādēs tā notika ar Aiju Vītoliņu, bet viņas visnotaļ atzīstami radītajai modes nama īpašniecei Cimbarei operā ir ļoti nozīmīga loma. Šī ar asu prātu apveltītā rafinētā biznesmene atklāj un paredz notikumu virzību, varoņu likteņus.

9.piezīme. Happy End? Diametrāli pretēji viedokļi ir par izrādes finālu. Cik pamatota ir šī saldi sērīgā, holivudiskā izskaņa? Vai iespaidīgāka, reālā dzīvē sakņota, nebūtu skarbi traģiskā nots? Kad tiesas zālē pēc gadiem Elza atkal satiekas ar savu pirmo mīlestību Jāni, tikai šoreiz viņam kā policistam Elzu jāved uz cietumu. Uz šādu finālu vairāk sliecas arī šajā žanrā pieredzējusī Māra Zālīte. Tomēr Jānis Lūsēns gaiši pozitīvo motīvu jau iestrādājis fināla mūzikā. Bet varbūt Elza šo laimes vīziju tikai nosapņo?

Indra Imbovica,
"Kurzemes Vārds"

  • Komentāri (9)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Kultūra

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!