Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Piektdiena, 21. septembris

+18°C
Vējš: D 4.7 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Mariss, Matīss, Modris

Agrās rūsas galvenais pārsteigums ir Uģa Rozes Ķikuļa tēls  (17)

Atslēgvārdi teātris | izrāde

Pāragri spriest, vai opera melodrāma (autoru dotais žanrs) Agrā rūsa Liepājas teātrī sasniegs Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokoperas Kaupēn, mans mīļais! (1998) popularitātes augstumus, kad dzejniece, atmodinājusi tautas zemapziņā mītošo leģendu par labo laupītāju Kaupēnu, radīja ko līdzīgu atmodas atskaņām. Paturot vērā latviešiem raksturīgo īpašību pret antivaroņiem attiekties kā pret varoņiem (spilgtākais piemērs: dzērājdziesma — himna Pūt, vējiņi!), M.Zālīte sarunā ar tautas sirdsapziņu ielika jaunus, skrāpējošus un neglaimojošus akcentus.

Iespējams, ka ne visi to pat pamanīja. Tomēr ikviens juta, ka kaut kas ļoti būtisks par Latviju un latviešiem te ir pateikts, un katra izrāde beidzās ar svētsvinīgu vienā elpā kājās stāvēšanu Līvu bungu dārdoņas pavadībā.

Melodrāmai piederīgākas liriskākas toņkārtas Agrajā rūsā nodrošina mūziķi Jānis Lūsēns, seniors, Jānis Lūsēns, juniors, Jānis Strazds, Kaspars Grigalis.

Autori uzdāvina Jāni

Vai līdzīgu rezonansi iespēs radīt Agrā rūsa, kas tika iestudēta saskaņā ar direktora Ivara Lūša (viņš arī režisors) stratēģiju — kopt muzikālo izrāžu tradīcijas? Fakti, ka biļetes jau pārdotas līdz Jaungadam un teātris ir pārpildīts līdz 2.balkona pēdējam krēslam, runā paši par sevi. Acīmredzot Agrā rūsa spēj piedāvāt ko tādu, pēc kā cilvēki ir izslāpuši. Kājās gan diez vai kāds celsies, līdzīgi kā to nedara pēc romantiskām drāmām vai melodrāmām kino. Šņukstēs gan. Jo radošā grupa — libretists Pēters Brūveris, komponists Jānis Lūsēns un režisors Ivars Lūsis apzināto izvēli iestudēt melodrāmu noveduši līdz konsekvencei. Elzu tiesas zālē apcietināt sakritības pēc ierodas viņas vidusskolas mīlestība — skaidrais Jānis. Skatuves priekšplānā nolaižas šķidrauts ar veldzējošu Latvijas dabas ainavu (māksliniece Anna Heinrihsone), un pēc gredzenveida kompozīcijas likumiem vēlreiz atskan izrādes galvenais hits — saldi melodiskais mīlas duets Balti jasmīni smaržo un zied. Un tad vēlreiz — nu jau pēc skatītāju pieprasījuma. Elīnas Zālītes grēksūdzes tipa romānā (1944) šādas ainas nav. Acīmredzot autorei pietiekami laimīgas beigas šķitušas Elzai par slepkavību piešķirtie tikai četri gadi. Savukārt izrādes vīrišķīgajam autorkolektīvam — romantiķiem — tas šķitis par maz. Un viņi Elzai gluži kā dāvanu sieviešu dienā uzdāvina atpestīšanu no visa, kas viņu grauž un smacē, un galvenais no sevis pašas — milzīgā iekšējā nemiera un faktiski nespējas izšķirties starp trīs vīriešiem. E.Zālītes romānā Elzai pat pirmās maigās mīlestības skurbumā Jāņa krietnums brīžiem šķiet pārāk "garīgai bālasinībai līdzīgs un garlaicīgs". Kur teikts, ka šis aizkaitinājums neprogresē? Zālītes Elza nebūt nav tikai bikla lauku tibiņa, kas nonākusi mežonīgās pilsētas žokļos. Tāda nav arī Ances Krauzes Elza. Diemžēl Rudīti Būmani šajā lomā vēl neesmu redzējusi. Savukārt Liepājas Agrās rūsas autori Elzas šaubas par Jāni ignorējuši un finālā Elzas dvēselē ielej mieru un laimi — viņa mīl Jāni. Ar visu viņa "garīgo bālasinību". Patiesībā tieši tāpēc. Man personīgi patīk, ka kāds šajā materiālistiski apdullušajā laikā tā atļaujas domāt, teikt un sapņot. Ka ar sarkanas sporta mašīnītes atslēgām ne vienmēr var atslēgt cilvēka dvēseli. Jo ko dod mašīnīte, ja nav neviena, pie kura gribētos pa īstam braukt. Jācer, ka Latvijas ciniskākās, t.i., reālistiskās, sievietes pārāk neklups virsū šai idejai, bet pieņems sagādāto pašņukstēšanas iespēju.

Liepājnieku Agrā rūsa ir gaumīgs kases gabals, un tā komercpotenciāls ir augsts. Gan tēma — mīlestība un nauda, gan piesaistītais dziedātāju sastāvs: Ance Krauze vai Rudīte Būmane, Uģis Roze, Andris Ērglis, Aija Vītoliņa (Amber) — šajā ziņā nav bez nozīmes. Jānovērtē veiksmīgi iesaistītais koris Intis un lielais darbs, ko jaunieši paveikuši. Lai arī izrādei nav iespējams pārmest paviršību un tajā ir pat interesanti atradumi, tās "sejā" pietrūkst personības. Būtu gribējies piedzīvot kādu īpatnību, kas būtu raksturīga šai izrādei vien (domāju, ka pat melodrāmas žanra apzināti trafaretajos nosacījumos tas tomēr ir iespējams). Bez slavējamām lietām, manuprāt, tomēr ir pārāk daudz no vienas muzikālas izrādes otrā klejojošu mizanscēnu, kurās pamatā var novērtēt horeogrāfa, šoreiz — Agra Daņiļēviča, darbu. Abstrakti vispāruzkarsētā temperatūrā visi temperamentīgi un ar lielu azartu dejo. Iespējams, arī režisors un māksliniece varēja lūkot pēc lielākas izdomas pilsētas pulsa attēlojumā, meklējot tālāk par buduāra atmosfēru un sarkanu samtu, kas muzikālās izrādēs Latvijā tiek izmantoti gandrīz vienmēr.

Retro faktŪra un Ķikulis 2007

Liepājas Agrās rūsas galvenais pārsteigums ir Uģa Rozes Ķikuļa tēls. Izrādes interesantākā daļa rodas, autoriem vienlaicīgi ejot divos pretējos virzienos — paspilgtinot melodrāmas žanriskos vaibstus un gluži pretēji — atsakoties no tiem. Tiesa, brīžiem tieši tas ir arī klupšanas akmens, jo mazliet šis jaunbūvējums pa jēgas līniju šūpojas. Ja cietumsargs Jānis finālā ir īsts melodrāmas atradums, tad lielrūpnieka Ķikuļa atveidā autori savukārt atgājuši cik vien tālu var prom no melodrāmas tipiskā dalījuma — cildenajos varoņos un neliešos. Romānā Ķikulim ir 56 gadi un acis, "zem kurām nokarājas maisiņi", un zods, "kurš atiet atpakaļ", un "paplati pleci, kurus tur sarāvis uz augšu", un "tievas kājas strīpaino bikšu starās". Tik netīkams kā Mālnieks Salnā pavasarī ar taukos peldošajām acīm E.Zālītes Ķikulis viss nav, tomēr šaubu nav — deviņpadsmitgadīgai meitenei tik un tā zosādu uzdzenošs. Izrādē — ļoti izskatīgs, stalts vīrietis četrdesmitgadnieks labā uzvalkā. Kā no mūsdienu žurnālu lappusēm izkāpis, izdedzis un pārstrādājies biznesmenis. U.Roze lakoniskā lomas zīmējumā ar minimāliem līdzekļiem pārliecinoši nospēlē, ka viņš lolo pret šo meiteni īstas jūtas. Vairāk pat par viņas tvirto miesu iekāro Elzas dvēseles atvēršanos, kas šķiet citāda un viņā kaut ko senaizmirstu sakustina. Līdz ar to konflikts tiek padarīts sarežģītāks. Šādā traktējumā, kas ir ļoti interesants, rodas tomēr zināma berze ar pārējo izrādes retro faktūru, kurā saglabāts E.Zālītes romāna laiks — 30.gadi. Autoriem tomēr vajadzēja precīzāk definēt, ko īsti viņi saprot ar pilsētu un laukiem šodien, izrādes iestudēšanas brīdī (tas pasargātu no minētā abstraktuma) un kas īsti par meiteni (ar kādu pasaules uztveri) ir Elza. Vai Elza no Zālītes romāna vai I.Poles varone no J.Poškus Monotonijas vai — Cosmopolitan lappušu mērķauditorija. A.Krauzes Elzas tēlojumā priekšplānā izvirzās sievietes sarežģītā jūtu pasaule un mokošā tieksme lipināt kopā "ideālo vīrieti". Te ļoti vietā A.Krauzes temperaments, un es nepiekrītu, ka viņa ir Elzai par šerpu. Jo viņā ir visas šīs stīgas. Arī skaidrā un maigā, ko pirkšanas un pārdošanas ciniskajā pasaulē pamana un novērtē Ķikulis. Bet tieši tikpat viņa ir gatava atsaukties kaislīgi gaisīgajam māksliniekam Italo. Māksliniece A.Heinrihsone viņai devusi ļoti precīzu un palīdzīgu detaļu — biezas pretīgas kurpes pie zīda kleitiņas. Viņas tēlojumā var noticēt, ka, lai nekad vairs nebūtu jāvelk tādas kurpes, sieviete ir spējīga uz daudz ko. Autori interesanti paspēlējušies ar precīzu lomu dalījumu un trāpījuši desmitniekā. Kuram gan citam spēlēt mākslinieka Italo "smalko lūpu izliekumu un mazliet zobgalīgo toni" kā "skatuves princim" (D.Rietuma) Andrim Ērglim? Veiksmīgi atrisināta abu "planētu" neplānotā saskriešanās nejauši, salūstot Elzas mašīnai kādā Siguldas ieleju līkumā, mērcot plaukstas krāsās un kopīgi gleznojot neapturamā lidojumā. Kuram gan vēl būt par lauku puisi skaidro Jāni kā Emīlam Dreiblatam, kurš spēj skatītāju smīnu un ironiju rašanās brīdī apstādināt uz lūpām. Domāju, ka XXI gs. dziedāt "es tevi mīlu" pa tiešo un panākt, ka zāle tam ļaujas, ir varoņdarbs. Agrās rūsas hitā Balti jasmīni smaržo un zied šie vārdi tiek locīti daudz. Un neviens nesmejas. Daudzi klusiņām slauka asaras.

Undīne Adamaite,
"Diena"

  • Komentāri (17)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Kultūra

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!