liepajniekiem.lv
Taču šeit nav tikai leļļu skulptūras, redzamas visas tās prasmes, ko I. Liepa apguvusi un iekrājusi 30 gadu garumā, līdz ar to izstāžu zāle nosacīti veidota “pa tēmām”. “Tā patiešām ir, – te redzams tas viss, ko man patīk darīt,” viņa smaidot apliecina.
Dzīves atainojums miniatūrā formātā
“Profesionālā leļļu māksla ir tik dziļa manas esības daļa, ka dzīvi bez tās es nevaru iedomāties,” saka I. Liepa. “Man ļoti patīk saviem darbiem pievienot veco laiku lietas, tāpēc arī nosaukums “Laika spēles”. Manā kolekcijā ir daudz senu priekšmetu. Tos savienojot un savu darbu pieliekot klāt, dodu tiem otru dzīvi.”
Skulpturālajām lellēm kā papildu elements, piemēram, ir ļoti sena 1900. gada piezīmju grāmatiņa, kuras autors iekšā rakstījis savas domas vai citātus, arī pirms 100 gadiem darināts zīdaiņa krekliņš.
“Mani pašu tas ļoti aizrauj, tas ir tik interesanti – paildzināt lietu dzīvi, un šķiet, ka veiksmīgi tās savienojas ar manām lellēm,” sapratusi I. Liepa.
“Es neatceros, kādā veidā nonācu tieši pie leļļu mākslas, bet atceros, ka mani uzaicināja uz vienu izstādi Lietuvā, kur piedalījās ļoti daudz dažādu valstu leļļu mākslinieki, un tad es pirmo reizi ieraudzīju šo profesionālo leļļu mākslu, kas mani vienkārši satrieca. Tas bija tik ļoti interesanti!
Vēl kaut kad ļoti sen biju ekskursijā Ungārijā un vienā suvenīru veikalā pamanīju plauktā sēdošas veco laiku antīkās lelles. Man šķiet, ka tas bija pirmais impulss, kas radīja interesi par šīm lellēm. Man tās likās ārkārtīgi skaistas,” I. Liepa atklāj, kā viss sācies.
Apmeklējot starptautiskas izstādes, sapratusi, cik ļoti daudzveidīga ir profesionālā leļļu māksla. “Latvijā cilvēki vienkārši to nezina, tāpēc par to nav intereses. Ir ļoti daudz dažādu veidu profesionālajā leļļu mākslas nozarē. Lelles var uztaisīt no visiem iespējamiem materiāliem. Leļļu pasaule ir mūsu dzīves atainojums, tikai miniatūrā formātā.”
Pati parāda, kas grib būt
I. Liepa atzīst, ka savus leļļu darbus ļoti iemīl: “Jo tie ir manis radīti. Mani bērni. Man vienmēr veidojas tāds kā dialogs, saruna ar šiem darbiem. Man tie ir kā dzīvi, tur iekšā ir dvēsele. Nav vienkāršs plastmasas vai ģipša gabals. Tēls ar mani sarunājas.”
Māksliniece teic, ka nemaz tik daudz leļļu skulptūru pašai neesot. “Es jau nestrādāju tikai ar to vien. Pēc profesijas esmu interjeriste, dizainere, man ir arī projekti un citi darbi. Lelles ir tāda kā paralēlā pasaule. Tās veidoju izstādēm vai projektiem, un tās ir vienkārši manā darbnīcā.
Dažas ir iegādājušies kolekcionāri, bet tas bija jau sen. Latvijā nav īsti populāri pirkt lelles, jo cilvēki nezina, ko ar tām darīt.”
I. Liepas leļļu skulptūras veidotas no lejamās masas – akrilīta. Vispirms gan skulptūra top plastilīnā, tad tā tiek atlieta ģipsī un tikai pēc tam īstajā materiālā. Skulpturālo leļļu veidošana I. Liepai sagādā ļoti lielu prieku.
Ja tas iepriecina arī citus, tad esot laimes pilna sirds. “Man nav svarīgi veidot lelles kā pīrādziņus. Nepatīk taisīt tikai taisīšanas pēc. Katra lelle ir īpaša, tuva un mīļa.”
Idejas tēliem māksliniece gūst, noskatoties kādu filmu vai teātra izrādi, iedvesmo arī ielās ieraudzīti cilvēki. “Tēli man uzkrājas zemapziņā, un, kad rodas nepieciešamība, tie nāk ārā un vienkārši prasa, lai es tos izveidoju. Es nekad netaisu skices. Sākumā top skulptūra, un tad tā pati parāda, kas grib būt. Es sāku to veidot, piemeklēju apģērbu. Tajā brīdī man parādās vīzija par tēlu, kas lelle varētu būt.”
I. Liepa darina visu lelli kopumā, tai skaitā parūku, tērpu. Ja vajadzētu, izgatavotu arī kurpes. “Ar kurpēm neesmu mēģinājusi, bet domāju, ka mācētu uztaisīt. Manas lelles nav basām kājām, kurpītes ir uzgleznotas vai sašūtas no dažādām lupatiņām.”
Dzīve koferos
Galerijā “Romas dārzs” daļu no I. Liepas personālizstādes veido nu jau ceļojošais leļļu mākslas muzejs, kas kādreiz bijis viņas pārziņā. Te ir ļoti maza daļa no kofermājiņām – tikai četras no 22, kurās dzīvo leļļu muzeja eksponāti.
Koferīši ir atvērti, ar dažādām asamblāžām – trīsdimensionāliem stāstiem. Māksliniece, tos veidojot, arī te izmantojusi priekšmetus no savas kolekcijas.
Interesanti, ka, atpakojot vienu no koferīšiem, tajā atrasta kādas pagājušā gadsimta 30. gadu Liepājas pilsētas pamatskolas skolnieces liecība. “Tas sanāca pilnīgi nejauši, jo koferis bija jau sapakots. Tā ka ļoti jauki,” par atradumu saka I. Liepa.
Leļļu mākslas muzejs Rīgā ir beidzis pastāvēt jau sen. Kad zaudētas telpas Vecrīgā, izlemts vairs jaunas nemeklēt, jo tā būtu jau ceturtā vai piektā reize. “Tas bija pārāk smagi, uzturēt šo muzeju nebija vienkārši iespējams,” teic I. Liepa.
“Paņēmām vecos koferus, mums to bija ļoti daudz, un salikām visu iekšā. Un tad ienāca prātā izveidot ceļojošo izstādi.”
Tā negaidīti kļuvusi tik populāra, pieprasīta, ka izbraukāta visa Eiropa, Krievija. “Es pat domāju, ja tie eksponāti būtu palikuši muzejā, tos nebūtu redzējuši tik daudz cilvēku kā tagad, kad esam izveidojoši ceļojošu izstādi,” par negaidīto pavērsienu priecājas I. Liepa.
Viņa arī pačukst, ka, iespējams, kofermājiņas uz ilgāku laiku radīs pastāvīgu mājvietu kādā brīnišķīgā muižā. Kurā tieši, to gan vēl neatklāj.
Izstāde “Laika spēles” galerijā “Romas dārzs” skatāma līdz 14. augustam, otrdienās ieeja galerijā ir bez maksas. Izstādi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu organizējis nodibinājums “Leļļu mākslas muzejs”.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
