Ligita Kupčus-Apēna, "Kurzemes Vārds"
"3K"
Vispirms just telpu
K. Brektes paša pirmā personālizstāde ar nosaukumu “Gastronoms” norisinājās 2007. gadā Latvijas Mākslinieku savienības galerijā.
Kopš tā laika radījis vairāk nekā 30 personālizstādes, piedalījies tikpat daudzās grupu izstādēs Latvijā un citviet Eiropā, Krievijā, ASV.
Realizējis 30 scenogrāfiskās ieceres Latvijas teātros un noformējis 16 mākslas izstādes.
K. Brekte stāsta – saprast, ka jebkurai telpai un formai ir sava dvēsele, viņam iemācījis scenogrāfs Andris Freibergs.
“Ja strādāju pie kāda darba Dailes teātrī, tad vienmēr mēģinu notvert mirkli, kad skatuve ir tukša, apsēžos zālē, pasēžu viens klusumā. Uzeju arī uz skatuves, to izstaigāju. Tā saprotu apjomu un salieku idejiski galvā, kas un cik liels varētu būt. Pēc tam top makets.
Redzēt un būt telpā man ir svarīgi.”
K. Brekte vairākkārt sadarbojies arī ar Liepājas muzeju. Viņš ir autors pagrabstāvā iekārtotajai pastāvīgajai ekspozīcijai “Dienvidkurzemes ļaudis, dzīve un darbs”.
Bijusi veiksmīga sadarbība ar muzeja darbiniekiem un krājuma glabātājiem. “Viens ir tas, ko gribētu es, bet būtiski ir zināt, kas ir svarīgākais. Un to palīdz atrast savas jomas profesionāļi.”
Jautāts, kā jaunam māksliniekam iesācējam izlauzt sev ceļu, K. Brekte atbild: “Galvenais ir iešana uz mērķi. Un tiešām no tā neatkāpties. Mērķim noteikti ir jābūt tādam, kas tev pašam arī patīk. Tu jūti, ka tas ir tavs. Tas ir kā jebkurā profesijā.
Ja tev nepatīk, nemīli, ko dari, vai tevī nav azarta, tu taču nevari tur nostrādāt ilgāk par trim mēnešiem. Manuprāt, tas ir neiespējami.
Tu sevi psiholoģiski moki. No tā rodas viss sliktums, jo tu neesi īstajā vietā, neesi pašrealizējies tam, ko tu gribi darīt.”
K. Brekte uzskata, ka nekad nav par vēlu sākt darīt to, kas interesē. Piemēram, Frānsiss Bēkons sācis gleznot 40 gados.
Bet pēc tam, kad kaut kas būs jau paveikts, iespējams, kāds kurators, mākslas zinātnieks vai kritiķis tevi atradīs.
Var arī pulcināt ap sevi domubiedrus, veidot savu interešu grupiņu vai tamlīdzīgi, līdzīgi, kā to dara mūziķi.
Skeptisks pret pliku dekoratīvismu
Lai jaunais mākslinieks sevi pieteiktu pārējai pasaulei, drosme ir vajadzīga, piekrīt K. Brekte. Iešana uz rezultātu, arī brīdī, ja kādā konkursā netiec novērtēts, ir uzteicama.
“Tu esi piedalījies, tas tev ir devis pieredzi. Šķiet, Pikaso vai kāds cits ir teicis: “Bez strādāšanas nevar uztaisīt šedevru.” Tam es piekrītu.
Mākslinieks bez strādāšanas, strādāšanas un vēlreiz strādāšanas nevar uztaisīt labus darbus.
Varbūt kādam paveicas uzšņāpt ar pirmo reizi, un visiem patīk, bet tas ilgtermiņā nekad nenostrādā.”
Latvijas Mākslas akadēmija, kur jaunos māksliniekus skolo arī K. Brekte, sadarbībā ar SEB banku jau ilgus gadus aicina uz konkursu “SEB stipendija glezniecībā 2024”.
K. Brekte šogad bija žūrijā un vērtēja pieteiktos darbus.
“Es visiem pirmkursniekiem teicu – veidojiet portfolio un iesniedziet. Ja motivācijas vēstulē nevarat izdomāt, kāpēc to darāt, tad vienkārši sakiet, ka es liku. Tas vismaz būs godīgi.
Parastajās motivācijas vēstulēs stāsta – mīlu gleznot, nopirkšu rāmjus, būs apkurei darbnīcā… Ja šādu vēstuli izlasi piekto, sesto, astoto, tad jau tai vairs netici. Teksti ir romantizēti vai klišejiski. Motivācijas vēstulei jābūt ļoti godīgai. Jebkurš, kurš izlasīs, sajutīs.”
Bez tādām īpašībām kā drosme, atklātība un vēlme darboties, būt proaktīvam K. Brekte aicina arī domāt par to, kas notiek šajā laikā: “Nevis runāt par kaut kādām izskaistinātām tēmām vai par kaut ko dekoratīvu, bet kas man pašam kā māksliniekam ir svarīgi.
Man ļoti patīk, kā strādāja spāņu gleznotājs un grafiķis Fransisko Goija. Viņš bija lojāls galmam, bet spēja balansēt, nenostājās ne viena, ne otra pusē. Viņš, piemēram, atainoja Spānijas neatkarības karu.
Tajā laikā nebija žurnālistu vai fotoreportieru, fotogrāfija vēl nepastāvēja, bet viņš to ir iemūžinājis gravīrās. Līdz ar to redzam kara šausmas, kādas tās bija tad. Un ne ar ko daudz neatšķiras no mūsdienām. Dokumentālais aspekts noteikti ir svarīgs.
Mākslinieks ir spogulis sabiedrībai.
Viņam ir jādomā, ko viņš taisa. Esmu diezgan skeptisks pret pliku dekoratīvismu, jo tas, manuprāt, nomērdē prātu.”
Lukrēcija uz T krekla
K. Brekte mudina jaunos māksliniekus strādāt, radīt darbus un arī tos publicēt.
“Zinu, ka daudziem ir bailes, nepārliecinātība. Bet mūsdienu laikmets, ko es saucu par moderno traģēdiju, pieprasa, ka tev ir jābūt tam, kurš pats sociālajos medijos liek informāciju.
Es atkal esmu pievērsies savas mājaslapas veidošanai. Kaut kad jau bija uztaisīta, es to “aizlaidu”, aizmirsu, likās, ka nevajag. Bet tagad viss ir telefonā, visi skatās…”
Pedagogs iesaka nebūt vīzdegunīgiem un necelt degunu gaisā, uzzinot, ka par darbu varbūt tiek piesolīta ne pārāk augsta samaksa.
“Kā tad pie tās pieredzes tiksi? Es arī pats esmu taisījis ļoti daudz projektu, kur ir vienkārši interesanti, un joprojām taisu, neprasot šausmīgi daudz, kā varētu likties, jo esmu taču Kristians Brekte. Piemēram,
man palūdza sociālā projekta “Caur ērkšķiem uz…” ietvarā uztaisīt T kreklus. Uztaisīju, un riktīgi foršus!”
Dizainā K. Brekte izvēlējās Lukrēcijas tēlu, kuras stāsts risinājās 6. gadsimtā pirms mūsu ēras un vēlāk popularitāti guva caur Lūkasa Krānaha (vecākā) gleznām.
Tas ir traģisks vēstījums par jaunu sievieti, kurai vardarbīgi tiek laupīta lemtspēja pār savu ķermeni.
Pēc piedzīvotā pāridarījuma Lukrēcija atņem sev dzīvību. Šo pašnāvības aktu daži var traktēt kā padošanos, citi savukārt tajā var saskatīt drosmi un kontroles atgūšanu.
K. Brekte to attēlojis kā simbolisku rituālu – brīdi pirms jauna sākuma.
“”Caur ērkšķiem uz…” stāsti ir sūri. Es to nesauktu par realitātes šovu. Manuprāt, ir ļoti labi, ka to rāda, jo daudzi cilvēki dzīvo “ar klapēm” un nesaprot, cik briesmīgi cilvēkiem ir likteņi. Un ir labi viņus pamodināt. Es strādāju ar tām tēmām, kuras mani interesē. Arī atcerēties par nāvi, lai cik vecs būtu.
Dažkārt man šķiet tik dīvaini, ka cilvēki iedomājas, ka ir nemirstīgi.”
L. Krānaha koncepts par Lukrēciju un tā atveidojums uz T krekliem – tas ir viens no veidiem, kā sabiedrībai kaut ko parādīt no mākslas vēstures, kā izglītot, uzskata K. Brekte.
“Es arī mēģinu jauniešiem skaidrot, ka vienmēr tam, ko tu izdomā, pamatā vajag būt izpētei. Jo tam uzreiz ir piesaiste pie realitātes, pie vietas, pie notikuma.
Tā ir bāze, ko man A. Freibergs iedevis par teātri, – visur ir jābūt kaut kādai drāmai, ir jāmeklē interesantās lietas. Un atrast var vienmēr! Pat pašai garlaicīgākajai lietai var atrast atslēgu, kā to padarīt interesantu.”
Vizītkarte
Kristians Brekte
- Dzimis 1981. gada 25. maijā Rīgā.
- Vectēvs – gleznotājs Jānis Brekte, mamma – gleznotāja Ilona Brekte, dvīņumāsa – gleznotāja Patrīcija Brekte.
- Mācījies Rīgas 2. vidusskolā, Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA); ieguvis maģistra grādu scenogrāfijā.
- Kopš 2014. gada – asociētais profesors LMA scenogrāfijas apakšnozarē, vides mākslas apakšnozares vadītājs.
- Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā pasniedz kompozīciju un skicēšanu.
- Realizējis 30 scenogrāfiskās ieceres Latvijas teātros; noformējis 16 mākslas izstādes.
- Bijušas vairākas personālizstādes: “Beigts nav miris”, “Uzmācību neirozes un kastrācijas draudi”, “Bada spēles” u.c. Piedalījies arī daudzās grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs.
- K. Brektes darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, daudzās privātās kolekcijās gan Latvijā, gan ārvalstīs.
