es būšu ragavas un tevi no kalna
izdīgšu zālē, odos izdīkšu
patvaļa

un mani meli kā asaciņas
pār iekurtu vaigu ritēs
bet tavas kodes jau nesadzirdēs

tos vienmuļos sitienus krūtīs
pārpratīs un izskaitīt neritmu
prasīs (bet velti)

sniegs apsegs tavus palagus
un slieces augumu grauzīs
bet es būšu tava slota

būšu tavs naftalīns skapī
ar segvārdu neizdevies joks

***

karstā tveicīgā bezvēja dienā
atsūti man saujiņu ziemas
atsūti man degošu zvaigzni,
lai tā mani pa pasauli aiznes

apledo tavas durvis un slēģi
dejo tavos skursteņos vēji
atsūti man saujiņu ziemas
manā pasaulē jāzied ievām

atsūti man ledainu smaidu
dod vēju pilsētai vēja pulsu
atsūti man ledainu skūpstu
dod vēju pilsētai vēja pulsu

glabāšu tavu sūtījumu
savā sirdī kā acuraugu
saplauks un saziedēs manī
viss mans augums

mana trakā un mana biklā
tikai pati neklūpi vējā
paturēšu es savu daļu
tavu smaidu un skūpstu tavu

***

tev ap kaklu dzintara krelles
tavā mājā dzīvojas peles
tavā mājā ciemojas veļi
dzer melnu tēju, tērgā un smejas

pieskarties taviem baltajiem ceļiem
asfalta kupenās brist
dzert melnu tēju un barot peles
aizlaiku aizlaikos krist

bet ik reizi, kad tuvojas ziema,
tu kļūsti par kaiju
laimes raganas balsī dziedi
man ceļu, ko brist

tavas peles dejo ap egli
dzintara acīm manī lūkojas veļi
tu kaijas balsī sludini ziemu
neskatos pagātnē: uz rītdienu brienu

tev ap kaklu vēl dzintara krelles
apsnigušas sen tavas lelles
tavu ceļu skrienu joprojām
joprojām projām joprojām

ARNIS MINCENHOFS

__________________________