Klaipēdas Universitātes nelielās skatuvītes priekškars vēl aizvērts. Topošais aktieris Mārtiņš Kalita gaida signālu, kad varēs pieteikt H.Ibsena lugas “Juns Gābriels Borkmanis” fragmentu, kas ievadīs aktiermeistarības specialitātes 3.kursa aktieru meistarības eksāmenu. Tā sākšanos gaida arī mazajā un aukstajā zālē sēdošie. Skatītāju ir diezgan daudz. Arī Liepājas teātra jaunais direktors Herberts Laukšteins, aktieri Inese Kučinska, Inese Jurjāne, Lelde Kaupuža, Marģers Eglinskis un Kaspars Gods.

Turpat arī pasniedzēji Velta un Vītauts Anuži, kuri atbildīgi par Liepājas teātra kursu, un vairāku studentu vecāki, kas ieradušies ar savu klātbūtni atbalstīt atvases nozīmīgajā brīdī.

Stresiņš sāk iepatikties

Lai arī zālē sēž Liepājas teātra direktors, nākamie kolēģi un citi ļaudis, ar kuriem turpmāk jaunieši būs saistīti, vismaz uz skatuves studentos uztraukumu manīt nevar. Tikai tad, kad ir pasludināts starpbrīdis, ātrā gaitā domu pilnām sejām gaitenī garām aizsteidzas viens vai otrs Mākslas fakultātes students, kuram atrādīšanās zālē sēdošajiem vēl tikai priekšā. Dažs paspēj izmantot brīvo brītiņu, lai apsveicinātos ar vecākiem un paņemtu no Latvijas atvesto pusdienu paciņu.

“Mēs pirms eksāmena vairāk domājām par to, lai zālē lielākoties būtu latvieši, jo spēlēt lietuviešiem ar latviešu tekstiem ir diezgan sarežģīti,” jautāts, vai tiešām nav bijis uztraukuma, vai arī to jau māk prasmīgi noslēpt, intervijā Liepājas teātra kafejnīcā dažas dienas pēc eksāmena atbildēja Gatis Maļiks. “Man pašai uztraukums jau pārvērties par tādu kā baudu, sāk patikt tas stresiņš, kad tūlīt būs jāiet uz skatuves,” par izjūtām dalās Everita Pjata, kura Liepājas teātra kursā ir viena no retajām liepājniecēm. “Pirms eksāmena mēs taisām caurlaides, viss ir noslīpēts līdz tādam līmenim, ka sajaukt tekstu būtu vienkārši nepiedodami. Protams, var jau kaut kas notikt eksāmena laikā, piemēram, pazust elektrība,” pieļauj Gatis. “Vairāk vai mazāk ir pārliecība, ka viss būs kārtībā, jo mēs esam ļoti labu pasniedzēju rokās, kuri zina, ko dara,” kolēģi papildina Everita.

Eksāmenā, uz kuru kopā ar vairākiem teātra ļaudīm devās redakcija, varēja skatīt fragmentus no klasiskās dramaturģijas darbiem, piemēram, N.Gogoļa lugas “Revidents”, H.Ibsena – “Heda Gāblere”, J.O’Nīla – “Elektrai piestāv sēras” un A.Čehova – “Lācis”. Ne tikai atzīmju licēji rūpīgi vērtē sešpadsmit topošo aktieru sniegumu, bet arī Liepājas teātra ļaudis ar interesi seko līdzi uz skatuves notiekošajam – te smejas, te čukstus kādam no kolēģiem izteic savu vērtējumu par redzēto.

“Es spēlēju Borkmani Henriha Ibsena lugā “Juns Gābriels Borkmanis”. Tas ir ļoti grūts darbs, nopietns, psiholoģisks. Borkmanis divdesmit gadu ir sēdējis istabā, ne reizi neizkustējies ārā. Lai šo tēlu saprastu, papildus daudz gatavojos – meklēju grāmatas un skatījos filmas par to laiku. Neteiktu, ka tas būtu bijis viegli, līdz pēdējam brīdim nezināju, cik labi man klāsies eksāmenā. Bet beigās bija ļoti labi – desmit ballu,” ir gandarīts Gatis. Viņš stāsta, ka vecāku vīrieti neatveido pirmo reizi, jo otrajā kursā iejuties gadus sešdesmit veca onkuļa ādā. Notēlot par sevi krietni vecāku cilvēku neesot grūtākais, sarežģītākais – atrast tēla kodolu, tā dziļākās šķautnes. “Ja tas neizdosies, spēlēsi vienveidīgi un neinteresanti,” no savas nelielās pieredzes jau zina Gatis.

Ne mazāk grūts uzdevums eksāmenā bija Everitai – viņa I.Turgeņeva izrādē “Mēnesis pār laukiem” spēlēja Natāliju Petrovnu, 29 gadus vecu muižnieka sievu, kura iemīlējusies sava dēla skolotājā, kas ir deviņus gadus jaunāks par viņu. “Man bija jāspēlē mīlestība. Kā kurā reizē tas izdevās. Dažreiz ļoti viegli gāja, paķēru to jūtu dzīsliņu, brīžam bija ļoti jāstrādā,” gatavošanos eksāmenam atminas Everita. Taču, spiežot pēc pārbaudījumā iegūtā desmitnieka, mīlestības jūtas viņai izdodas parādīt pārliecinoši un ticami.

Liepājas teātra kursa vadītājs Vītauts Anužis vērtēja, ka šis eksāmens studentiem bijis ļoti sarežģīts, jo autoru darbi, kuru fragmentus uzveda, ir grūti. “Taču nav neviena cilvēka, kurš nebūtu ticis galā ar savu darbu,” palepojas pasniedzējs. Ar eksāmenā redzēto ir apmierināts arī H.Laukšteins, kurš sacīja, ka studenti saņēmuši atzīmes, kas nav zemākas par septiņi. “Šajā eksāmenā pirmo reizi ielika desmitniekus, līdz tam tas nebija noticis. Ja nemaldos, bija četri desmitnieki,” atminas H.Laukšteins, atklājot, ka atzīmes studentiem bija ieliktas jau iepriekšējā vakarā, tātad – skatīts, kā Liepājas teātra kursa studenti strādājuši visu semestri. “Galvenais, ka viņiem patīk daudz strādāt un no sirds, un mēs to ļoti cienām. Viņi mums ir palikuši ļoti tuvi, un mēs visiem saviem spēkiem centīsimies, lai viņi tālāk nākotnē būtu labās rokās,” pārliecinoši saka V.Anužis.

Arī paši jaunieši apliecina, ka iepriekšējais pusgads bijis ļoti noslogots. Īpaši maz brīvā laika bijis pirms eksāmeniem, kuru aizvadītā semestra beigās bijis trīs. Tad vairākas dienas pēc kārtas universitātē uzturējušies no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā. “Ģenerālmēģinājumos mums pastāvīgi visiem bija jābūt klāt, jo mēs cits citam palīdzam ar gaismām, novācam scenogrāfiju un atbalstām ar skatīšanos, jo, kā saka viens mūsu pasniedzējs: ja aktierim nav skatītāju, tad tas ir tāpat, kā spēlēt vannā,” atstāsta Everita, kura ir beigusi Liepājas E.Melngaiļa Mūzikas vidusskolu un Klaipēdas Universitātē labprāt piesēžas pie klavierēm. “Lielākoties arī savu brīvo laiku cenšos aizpildīt, meklējot kādus materiālus skolai. Šī ir tāda profesija – ja esi tajā, tad atdod sevi visu,” ir apzinājusies Everita. Tomēr nedēļas nogalē viņa cenšas atbraukt uz Liepāju pie mammas. Bet retāk uz savām mājām Jēkabpilī lielā attāluma dēļ sanāk doties Gatim, taču ik pa laikam viņš manāms Liepājā, kur mīt viņa tētis.

Domājams, ka šajā gadā jauniešiem tāpat nesanāks nemaz tik bieži atbraukt uz mājām, jo būs jāgatavo diplomdarbu izrādes. “Tas nozīmē, ka šajā semestrī jau būs tikšanās ar režisoru, kura mērķis ir izrāde. Aktiera meistarības eksāmenā varēja redzēt lietas, par kurām režisors, iespējams, teiktu, ka tā nevajadzēja darīt, piemēram, ka bija mūzika, kas ilustrē aktieru pārdzīvoto. Līdz šim pedagogi nedaudz palīdzēja pavērties emocijai, bet turpmāk viņiem nāksies saskarties ar to, ka režisors tomēr veidos kādu izrādi, nevis viņu tēlu,” uz atšķirībām norāda H.Laukšteins.

Bohēmai savs laiks pienāks

Lai gan vecāki un citi tuvi cilvēki dažam no Klaipēdas atrodas tuvāk, citam tālāk, tomēr jaunieši svešatnē jau vairs nejūtoties vientuļi, krīze esot pārvarēta. Klaipēdā izveidojies kodols savējo. “Mēs kursā esam ļoti dažādi, tas ļoti priecē. Atceros, ka skolas laikā, kad bija jārīko kāds pasākums, visi lielākoties bija malā sēdētāji un tikai kādi divi nokomandēja, kas jādara. Mums kursā ir pilnīgi neiespējami atrast vienu valodu, jo katrs vienmēr gribam pateikt ko no sevis, tāpēc tāda bļaušana vien sanāk, ja kāds nav izvirzīts par galveno,” salīdzina Everita. “Bet, manuprāt, mēs esam ļoti sadraudzējušies. Ja kādam notiktu nelaime, tad pirmais, kas ietu palīgā, būtu kāds no kursa. Mēs vairāk vai mazāk esam visi par vienu un viens par visiem,” piebilst Everita.

Citādāks skatījums uz Liepājas teātra kursu ir V.Anužim. “Ja aktieru kurss ir pilnīgi saliedēts, tas nav normāli, jo aktierim ir jābūt personībai – dzīvot pēc masas, kolektīva likumiem viņam ir ļoti grūti. Slikts ir tas kareivis, kurš negrib kļūt par ģenerāli, slikts ir tas aktieris, kurš negrib spēlēt Hamletu. Domāju, ka viņi visi grib spēlēt lielas un nopietnas lomas. Un tad sākas konkurence,” uzsver V.Anuzis.

Pateicoties abiem Liepājas teātra kursa vadītājiem, viņu profesionalitātei, izglītībai un cilvēcisko vērtību skalai, pēc H.Laukšteina teiktā, topošajiem aktieriem Klaipēdas Universitātē veidojas ļoti labs mikroklimats. “Viņi ir koncentrēti tikai mācībām,” piebilst Liepājas teātra direktors, uzsverot, ka, uzturoties Klaipēdā, viņiem ir mazāk blakus kārdinājumu. “Abi pedagogi ļoti augstu latiņu ir stādījuši tieši teātra ētikai,” sacīja H.Laukšteins. Taču tas neesot nekas jauns, ka jauniešus studiju laikā cenšas atturēt no tā saucamās bohēmas. H.Laukšteins atceras savu studiju laiku Maskavā: “Mēs bijām kā mūki, kas ierakušies tikai mācībās, un citam, kaut kādai bohēmai laika nepalika. Šiem jauniešiem ir tieši tāpat. Tas ir labi. Tas viss atnāks, viss būs,” norāda H.Laukšteins.

Liepājas teātra direktors nākamos aktierus personīgi vēl nav iepazinis, bet, domā, ka visai drīz tas varētu notikt, jo uz Klaipēdas Universitāti dosies arvien biežāk. Viņam esot jākoordinē vairākas lietas, viena no tām – režisoru piemeklēšanu diplomdarbu izrādēm, kā arī par labu jāvērš kādi procesi, kuri, iespējams, no Liepājas teātra puses aizvadītajā semestrī bija pārsteidzīgi un no universitātes puses izskanēja neapmierinātība par tiem.

“Mēs jūtamies ļoti aprūpēti, pie mums regulāri brauc ciemiņi no Liepājas teātra un Kultūras pārvaldes, kuri apjautājas, kā mums klājas,” apgalvo Gatis. Everita smaidot viņam pajautā, vai reize pusgadā, kad liepājnieki ierodas uz eksāmeniem, ir regulāri. Gatis paliek pie sava: “Ir.”

Tie, kas pirms Jaungada apmeklēja sarīkojumu “Pēdu, manu lielu pēdu!”, jau varēja redzēt vaigā topošos aktierus un dzirdēt viņus dziedam. Bet tā nebija pirmā uzstāšanās savās nākamajās mājās. Pērn tajā pašā laikā viņi piedalījās teātra personāla pasākumā, kurā atveidoja dziedāšanu tā saucamajā popielā. Everita bilst, ka viņi vēl esot bikli un ar Liepājas teātra ļaudīm kautrējoties uzsākt sarunu, taču otra puse esot drošāka un cenšoties ar viņiem nodibināt kontaktu. “Es palēnām un arvien vairāk jūtos piederīgs Liepājas teātrim,” apgalvo Gatis. Un piebilst – tas ir liels pluss, ka jau tagad viņi piesaistīti teātrim un ka pēc universitātes absolvēšanas Liepājas teātrī ienāks kā viena komanda. Taču nemaz nav jāgaida līdz tam, jau pēc dažiem mēnešiem viņi kāps uz Liepājas teātra skatuves. “Mums ir noruna ar pedagogiem, ka martā viņi ienāks teātrī ar savu patstāvīgu koncertprogrammu un maijā ar izrādi, ko mēs iekļausim repertuārā,” informēja H.Laukšteins.

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”

Beļajevu (Sandis Pēcis) no I.Turgeņeva izrādes “Mēnesis uz laukiem” mīl divas sievietes – gan meitenīgā Vera (Laura Zīvarte), gan elegantā Natālija (Everita Pjata – stāv). 

Gatim Maļikam bija jāatveido cilvēks, kurš godkārības dēļ palicis par vientuļnieku.