Viņa dzimtai piederīgos 1915. gadā cara valdība no Sabiles deportēja uz Krievijas vidieni, uzskatot ebrejus par politiski neuzticamiem.

Pret katru burtu ar cieņu

Izstādē emet ezell izceļ tekstuālo materiālu nozīmi ebreju mantojumā un kultūrā. Viņa darbu veidošana, noformēšana un iespiešana balstās senajā, iznīcībā nonākušajā ebreju iespieddarbu tradīcijā.

Tie rūpīgi radīti ar pirmskara iespiedtehnikas palīdzību, un izstāde ir centiens veidot jaunu izteiksmes valodu, kas seko pēc iznīcības.

Mākslinieks skaidro, ka burtlikšana ir lēna un darbietilpīga – vārdi ar pinceti tiek likti kopā spoguļrakstā un apgrieztā secībā.

emet visus savus darbus radījis Ļubļinā, Polijā, kas simtiem gadu bija dinamisks ebreju poligrāfijas un grāmatu ražošanas centrs.

Sāpīgi skan fakts, ka vācu okupācijas laikā no svina veidotās iespiedzīmes pārkausēja lodēs un apšāva ebrejus ar viņu pašu alfabētu.

Materiālā ziņā ebreju alfabēts Eiropā ir iznīcināts.

“Tas parāda, ko vara izdara ar valodu – pārvērš to par ieroci un pārkausē lodēs. Bet es esmu dzejnieks un strādāju ar valodu.”

Ebreju valodas burti, ko emet izmantoja dzejoļu rakstīšanai, tika nelegāli izvesti no Eiropas pirms holokausta un aizvesti uz Palestīnu. 2014. gadā ebreju burti migrēja atpakaļ uz Ļubļinu.

Laikmetīgajā izstādē redzamajos darbos mākslinieks iestrādājis Dieva vārdu. “Tagad šo papīru nevar vienkārši izmest – tas jāapglabā kā cilvēks.”

Salauž vairākas paaudzes

Laikmetīgā izstāde “Pārejošā iznīcība” ir pētniecībā balstīta mākslas pieeja pagātnei, kas var piedāvāt pretindi atsvešinātībai no senčiem mūsdienās. Pētnieciskais darbs nenovērtējams arī pašai Sabilei.

emet ezell izstāde atsaucas uz deportācijām, kas tieši skāra viņa ģimeni – 1915. gada maijā Šavuot ebreju svētkos cariskās Krievijas karaspēks deportēja 200 000 ebreju no Latvijas.

Karavīri dedzināja mājas, izlaupīja īpašumus, un emet ģimene, kam Sabilē piederēja beķereja, tika izdzīta no savas dzimtās pilsētas, aizvesta uz darba nometnēm Krievijas vidienē. Daudzi mira badā vai no slimībām.

No visas ģimenes tikai vecvectēvs Jicaks Šmuels Blūmentāls (Yitzak Shmuel Blumenthal) deportācijas pārdzīvoja. Vecvectēvs atgriezās Sabilē, taču ģimenes mājā jau dzīvoja citi cilvēki, un viņš devās prom.

Simboliski, ka no sinagogas logiem, kur šopavasar mākslinieks atklāj izstādi, viņš var redzēt savas ģimenes kādreizējo beķereju.

“Neviens manā ģimenē nav varējis atgriezties simts gadu laikā. Esmu pirmā persona. Un man bija bail, ka būs skaisti. Un tā arī bija – skaisti!

Ir viegli iztēloties, ka manu ģimeni deportēja no neglītas vietas, bet viņus izraidīja no brīnišķīgas vietas. Un viņus ne tikai izraidīja, bet visa viņu pasaule tika iznīcināta,” stāsta mākslinieks.

“Tas ir brīnums, ka šobrīd varu būt šeit.”

Mākslinieks uzskata, ka ebreju deportācija ne tikai izpostīja ģimenes, bet arī salauza nākamās paaudzes. Viņa ģimene tam ir pierādījums. Viņš tikai 22 gadu vecumā uzzināja savas ebreju saknes, jo mamma tās slēpa.

Taču emet priecājas, ka tas rūp mammas brālēnam, kas visbeidzot to izstāstīja un nodeva viņam ģimenes arhīvu. Pēdējos gados mākslinieks cenšas izzināt savas saknes.

Senči pārdzimst stārķos

Pirms diviem gadiem emet nejauši nonāca starptautiskā mākslinieku rezidencē Pedvālē, pavadīja laiku baltās pelašķu pilnās pļavās un sāka iepazīt savas dzimtas vēsturi.

“Es skatos uz stārķa ligzdu un domāju par cilvēkiem, kuri pamet savu vietu. Un atgriežas. Un par cilvēkiem, kuri pamet mājas, bet nevar atgriezties,” toreiz stāstīja mākslinieks.

Un emet tic, ka viņa mūžībā aizgājušie senči pārdzimuši stārķos. Viņaprāt, putni šobrīd pelnu klāti, jo, migrējot uz Latviju, piedzīvojuši uzlidojumus Gazā, Sīrijā, Libānā un Ukrainā.

“Būdams Latvijā, es košļāju pelašķus un kails peldējos upē – gribēju iepazīt šo zemi tā, kā to pazina mana ģimene.”

Mākslinieks emet ezell dzimis 1995. gadā ASV, šobrīd dzīvo Berlīnē, kur pievēršas dzejniecībai un tipogrāfijas mākslai.

Apgūstot prasmes Roberta Savas darbnīcā, ezell strādā ar burtu kā juteklisku un taustāmu kompozīcijas vienību. Papildus iespieddarbiem ezell pašrocīgi veido papīru, praksē saglabājot aizmirstās tehnikas.

CV

emet ezell

– ieguvis Gloria E. Anzaldúa dzejas balvu (2021), kā arī saņēmis atbalstu no Berlīnes Senāta sociālās un kultūras kohēzijas programmas, Eiropas Komisijas kultūras un radošo nozaru programmas (2024), Djerassi rezidences programmas (2025), “Bread Loaf” rakstnieku konferences (2023) un “Vermont Studio Center” (2022).

– “Pārejošā iznīcība” ir emet ezell pirmā personālizstāde.

Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši: