Kristīnes Kārkliņas izlolotais kolektīvs ir ne tikai viņas darba vieta. Aiz tā, ko redzam koncertos vai sociālajos tīklos skatāmajās bildēs un video, stāv mērķtiecība, aizrautība, neskaitāmas stundas smaga darba.

Pērn vērienīgi noslēdzās Dziesmu un deju svētku piecgades cikls. Dažkārt dejotāji, sasnieguši virsotni, izlemj no dejošanas aiziet, jo jūt nepieciešamību pēc atpūtas.

“Bangas” dejotājs Aigars Kārkliņš atminas, ka tā bijis gan 2013., gan 2018. gadā, bet šajā reizē, lai gan kādā no dejotājiem bija iezagusies vēlme teikt uz redzēšanos, tomēr palikts.

Grūtības saliedē, un deju ansamblis pēc svētkiem kļuvis vēl ciešāks.

Pie “Bangas” šūpuļa stāvēja gan Kristīne, gan Aigars, un abi joprojām kopā tur rūpi par ansambli. Patlaban dejotāju saime Liepājā bez “Bangas” nav iedomājama.

Sākot no pilnīgas nulles, tikai ar vēlmi veidot deju kolektīvu, vajadzību bijis daudz. Ieguldīts milzu darbs, enerģija, brīvais laiks, neskaitāmi mirkļi no dzīves – atzīst Kārkliņu pāris.

“Jo ilgāks deju ansambļa mūžs, jo lielāka ir tā tērpu bāze. Piemēram, Latvijas Universitātes “Dancim” noliktava tiešām iespaidīga.

Jebkuram ansamblim, kam ir, piemēram, 65 līdz 70 gadu ilga vēsture, ir bagātīga tērpu bāze. Jebkurā koncertā var nodejot ikviena novada un rakstura deju, jo ir attiecīgais tērps un tā elementi.

Lai arī mums tikai 15 gadu, jau tagad nebūt nav slikti,”

vērtē Aigars. “Uz to esam mērķtiecīgi gājuši,” viņš piebilst.

Viena no dārgākajām tautastērpa sastāvdaļām ir meitu vainagi. “Papildu pasūtītiem vainagiem mums ir arī pašu rokām gatavoti Latgales, Kuldīgas, Talsu vainagi,” palepojas Kristīne, “par saviem līdzekļiem pirkām materiālus, un paši tos pacietīgi izgatavojām.”

Tiek pārskatītas arī vietnes internetā, vai kāds neizpārdod sava tērpa detaļas. Šādā veidā tikuši pie saktām.

Patlaban “Bangā” meitenēm ir sakomplektēts pilns Bārtas novada tērps vajadzīgajā skaitā. “Puišiem gan vēl trūkst,” teic Kristīne, “šogad plānojam sašūt klāt.”

Tam finansējums ierēķināts RTU Liepājas akadēmijas piešķirtajā budžetā, kur ietilpst arī, piemēram, braucieni uz koncertiem. Tomēr nevar teikt, ka visam naudas pietiek.

“Banga” nodibinājusi biedrību, lai varētu startēt projektu konkursos, ko izsludina Valsts kultūrkapitāla fonds vai Sabiedrības integrācijas fonds. 

Kristīne atzīst, ka dalība projektu konkursos nav viegla, pieredzēts, ka projekta uzrakstīšanai veltīts daudz darba stundu un brīvā laika, tomēr ideju neakceptē.

“Bet mēs nepadodamies, versijas vienmēr atrodam. Ja kāda iespēja nenostrādā, meklējam citu,”

piebilst Aigars.

Sponsorēšana zaudējusi agrāko aktivitāti, bet nevar teikt, ka tās nebūtu nemaz. Piemēram, pagājušā gada vasarā Liepājā bija jāuzņem delegācija no Brazīlijas. Dejotājiem izdevās piesaistīt sponsorus no Rīgas.

“Šķiet, agrāk uzņēmējiem bija lielāka motivācija sponsorēt un atbalstīt, jo saņēma nodokļu atvieglojumus.”

Runājot par pašiem “Bangas” dejotājiem, kodols ir spēcīgs un noturīgs. To pamatā veido RTU Liepājas akadēmijas absolventi un jaunieši no Liepājas. Svarīgi, ka, studiju gadam sākoties, pievienojas jauni interesenti.

Ansamblis sevi parāda, iesaistoties interesantos projektos, piemēram, “Banga” piedalījās horeogrāfa Agra Daņiļeviča autorkoncertā “Manas tautas dejas” un koncertuzvedumā “Māja, skurstenis un mēs”.

“Ja mūs aicina, neatsakām, jo arī tā mūs pamana, un kādam rodas vēlme pie mums dejot,” skaidro Aigars.

Daudzi minstinās, jo “Banga” ir A grupas deju ansamblis, attiecīgi – ir jāstrādā, treniņos jāsvīst.

Tomēr Kārkliņu pāris aicina nebaidīties: “Jā, Dziesmu un deju svētkos grūtas bija visas trīs deju programmas, bet ne visiem tiek dota iespēja dejot Mežaparkā. Pēc gadiem būs, ko atcerēties. “Bangā” var piedzīvot to, ko nevar citos kolektīvos.”