Piektdiena, 3. aprīlis Daira, Dairis, Daiva

Bērnu teātra 50 gadu jubilejā pieaugušie atceras savas lomas

Bērnu teātra 50 gadu jubilejā pieaugušie atceras savas lomas
Foto: Egons Zīverts
10.12.2019 07:06

"Kurzemes Vārds"

Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra Bērnu teātra 50 gadu jubilejā uz Liepājas Latviešu biedrības nama skatuves savijās izrādes, kas radītas dažādos laikos: priecēja nu jau pieaugušo bērnu sniegums, kā arī jaunāki dalībnieki, kuri Bērnu teātri pārstāv šodien. Pieaugusi Sarkangalvīte un vilks pašos brieduma gados skatītājus gan smīdināja, gan aizkustināja.

“Dīvaini, kad rādīja fragmentu no izrādes “Zelta cimdiņš”, kas bija mans diplomdarbs, es sajutos kā 1972. gadā,” stāsta režisore Vita Pētersone. Bērnu teātris viņas vadībā dibināts un darbojas jau no 1969. gada. Savā laikā sanācis strādāt arī tautas teātrī, tomēr izlēmusi palikt pie bērniem. “Tā laika Liepājas teātra režisors Andrejs Migla man reiz, kādas izrādes laikā sēžot magazīnā, tā arī teica – Vita, tu esi dzimusi bērniem. Viņa vārdi piepildījās. Toreiz mēs ļoti daudz spēlējām Liepājas teātrī.”

Pieaugušie bērni savās lomās iejutās ļoti labi, daži no viņiem, gatavojoties uzvedumiem, pat neesot sapratuši, kāpēc režisore devusi tekstu. “Es taču atceros,” viņi man teica, lai gan mēs to bijām uzveduši pirms 35–40 gadiem.” Bērnu teātrim cauri gājuši daudzi liepājnieki, lai arī kur V. Pētersone dotos, tur mana kādu no bijušajiem dalībniekiem – viens universitātē, cits radio vai avīzē. “Tie bērni tiešām ir visur. Braucam uz Vāciju – skatos, šoferis arī mans teātra dalībnieks. Nu, prieks.” Paši dalībnieki atzīst, ka teātris viņiem daudz devis, it īpaši tas jūtams valodas izjūtā un kultūrā.

Šodienas bērni gan esot citādāki. Mūsdienās Liepājā ir tik daudz dažādu pulciņu un iespēju attīstīties, arī skolas prasības ļoti cēlušās, ka visam nepietiek laika un teātris vairs nav tik populārs kā 1969. gadā. Tolaik bijuši aptuveni 40 dalībnieki, šobrīd 17. “Joprojām ir bērni, kuriem tā ir sirdslieta, bet ir arī tādi, kuri mēģinājumus uztver kā izklaidi, tad nu es mēģinu visādi sarunāt, ja tāpat neklausa, tad gan es situ dūri galdā, riktīgi nokliedzos un iestājas klusums. Pēcāk atvainojos, ka tā reaģēju, un paskaidroju, ka viņu uzvedība mani izveda no pacietības. Disciplīna ir ļoti būtiska. Galā es tieku, viss kārtībā.”

Grūtākais, mūsdienās strādājot ar bērnu teātri, ir tas, ka nav tehnisko darbinieku. Viss darbs gulst uz režisoru – jāstrādā ar dalībniekiem, ar dekorācijām, kostīmiem, muzikālo fonu. “Bērni nu jau pieraduši man palīdzēt, paši visu skaisti sakārto. Tā mums iet raitāk. Cita bēda vēl ar kostīmiem ir tāda – kas mums der mācību gada sākumā, tas maijā jau par īsu vai par šauru. Jādomā, kā risināt.”

Kad 50 gadi nosvinēti, teātris turpina darboties un drosmīgi dodas iekšā vēl neizzinātajā, tāpēc režisore atplestām rokām gaida katru bērnu, kurš māk lasīt, jo bez lasīšanas izrādi uzvest īsti nav iespējams. “Nekādu citu ierobežojumu nav. Lomu atradīsim katram, es vienmēr cenšos, lai katrs bērns sajūt izaugsmi, nelieku gadiem ilgi spēlēt mazu lomiņu, es daru tā – metu iekšā lielajās lomās un skatos, kas notiks, izpeldēs vai ne. Ja izpeld, tad zinu – no viņa var gaidīt brīnumus.”

Foto galerija

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Aizmirsu paroli