Braukt, kur acis rāda

Tiku piepulcināta mazai cilvēku kopai, kura zināja, kur konkrēti Ginta grafiti aizklājis kārtējo huligāna ķēpājumu, plaisu vai citu nesmukumu. Tolaik daudzsološais jaunietis bija anonīms autors, toties šopavasar pēc viņa vārda jautāja vai viss Saldus. Kādas piedzīvojumu spēles organizētāji no Rīgas pasaulē palaida ziņu, ka Saldū, gadiem nepabeigtā jaunbūvē, apskatāmi iespaidīgi lielformāta zīmējumi. To fotogrāfijas noturējās daudzu cilvēku feisbuka ziņu joslā, jo ar attēliem dalījās, tos komentēja un atkārtoti publicēja.

Autors bija samulsis, jo iznākusi neplānota debijas izstāde, turklāt tās rezonanse ir apbrīnojama: “Nezinu, kā izturēties pret notiekošo. Zinu tikai to, ka kaut kas ir aizsācies…”

Pirms pāris nedēļām ar Gintu sazinājos vēlreiz. Viņš bija pusceļā uz Portugāli, kur iecerējis gleznošanas plenērus. Iespējams, no šī brauciena pārradīsies ar savas pirmās oficiālās izstādes darbiem (vieta Saldus novada bibliotēkā jau aizrunāta).

Esot arī plāns B – varbūt visus viņa zīmējumus nopirks garāmgājēji; izstādei darbu nebūs, taču laba peļņa gan. Vēl arī plāns C – ja saldenieks neko neuzzīmēs, labs ceļojums ir garantēts (“bulciņvāģi” aprīkojis ar mini virtuvi un citām pieticīgām ekstrām).

“Atgriezīšos vietās, kur biju pirms pieciem gadiem, – pie okeāna, kalniem, saules un interesantas pilsētu apbūves. Toreiz biju apmeties pie franču anarhistiem, neprotot ne franču, ne angļu valodu. Kaut ko arī zīmēju, bet procesu līdz galam neizbaudīju. Bija svarīgi doties, kur deguns rāda, un izaicināt dzīvi,” Gints virzīja sarunu tālāk no saviem pusaudžu gadiem un agrīnās jaunības.

Vispirms bija garlaicība

Mani pārsteidz Ginta fons mūsu videozvana laikā – iesākta ainavas glezna. Pirms vairākiem gadiem jaunietis dzelžaini solīja nekad negleznot, viņa arsenālā esot vieta tikai aerogrāfam un krāsu balonam. Laika gaitā patstāvīgi radošie meklējumi tomēr ieinteresējuši par bērnu mākslas skolas gudrībām, ieskaitot tradicionālu tehniku pamatus.

“Visu laiku meklēju jaunas tehnikas, tāpēc pat pēc gandrīz 20 gadiem, kopš zīmēju, joprojām esmu bez “pabeigta” rokraksta. Neesmu akadēmiski mācīts, tādēļ nejūtu bailes miksēt arī nesaderīgas tehnikas. Bieži pabrīnos par to, kas sanācis.”

“Viss sākās ar garlaikošanos. Mācību gada pēdējā dienā, lecot ar divriteni, salauzu kāju. Visa vasara – ģipsī un pie omes laukos. Toreiz radās mani pirmie skaistie darbi,” saldenieks atcerējās.

Viņš zvēr, ka ikvienam ir dotības izpausties radoši, ja vien pietiek pacietības nepazaudēt domu. “Iedvesma ir cimperlīga. Pēc mirkļa, kad sagribas radīt kaut ko skaistu, jābūt varēšanai ilgi un pacietīgi strādāt. Zīmēšana iztukšo. Janis Rozentāls pareizi sacījis, ka tas ir ārkārtīgi sarežģīts smadzeņu process, kurā lielu uzmanību prasa katra uzvilktā līnija.

Manuprāt, jābūt daudziem apstākļiem, lai labi zīmētu. Vispirms – jābūt vienpatim. Vienatnē rodas laiks saprast sevi un iedziļināties savos zīmējumos. Manu draugu dīdžeju Ziggy kaislīgi caurstrāvo tas, ka viņš atskaņo mūziku simtiem un tūkstošiem cilvēku. Es līdzīgi jūtos vienatnē,” stāsta Gints.

Amatieris var būt brīvs

“Jāprot būt vienkāršam,” mākslinieks turpina. “Janis Rozentāls piedzima Saldus laukos laikā, kad māksla latviešiem bija abstrakts jēdziens. Viņš kļuva par atzītu mākslinieku Pēterburgā un par latviešu nacionālās mākslas vienu no pamatlicējiem, un tomēr nedzīvoja ar uzviju, bija vienkāršs.

Rozentāls, arī Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis kļuva par lielām personībām, jo bija piezemēti. Es vienkāršību mācos no viņiem un saviem vecākiem, it īpaši no mammas. Liels paldies!” saldenieks kļūst sentimentāls un aizrunājas par bērnību.

Dažbrīd palika pusvārdā, jo aizdomājās. Viņaprāt, intensīva domāšana kaitē cilvēkam, jo prātā un ķermenī rada nelietderīgu saspringumu. Kvalitāte neesot domu daudzumā, bet gan prāta asumā.

Reiz kāds draugs bez aplinkiem atgādinājis, ka Gints ir amatieris. Par patiesību viņš neapvainojas, bet, gluži otrādi – priecājas, ka nav citādāk, jo jūtas brīvāk par profesionāli. “Mani darbi patīk, taču neizjūtu vilinājumu justies īpašam. Ne velti saka: “Neapskaud mākslinieku.” Bez variantiem – esmu mākslinieks. Strādāts visādos darbos, taču katru reizi dzīve iespēra pa dibenu un lika atgriezties pie zīmēšanas. Man ir talants, taču tas nav galvenais. Svarīgākais ir pacietība, koncentrēšanās spēja un izturība ilgi fiziski strādāt. Jo tādos apstākļos rodas mākslas darbi.”