Vecākā meita Alīna no plaukta izņēmusi grāmatu. Pašķirsta, ar to parādot – der, ņemšu lasīt. Tā ir Džozefa Raza “Brīvības morāle”. Es viņas vecumā lasīju Ojāra Vācieša dzeju. Toreiz nevarēju pat iedomāties par šādas grāmatas esamību. Iespējams, ka toreiz vēl nebija uzrakstīta.

Patiesībā, ne par to, bet gan par tavu domu grāmatu. Septiņdesmit ceturtā lapaspuse, sākot ar trešo rindkopu no augšas.

Zini, man ir patiesas, dziļi labsirdīgas acis un blēdīga sirds. Sirds, kurai tik ļoti patīk ganīties atmiņu pļavās, plūcot leknu saldo notikumu zāli. Atgremojot, šķiet, varētu pabarot pusi Āfrikas badā mirstošo bērnu. Nu tas tā, ja vien viņiem savu atmiņu nebūtu.

Tu zini mani raudam. Caur cieši sakostiem zobiem īdot, asarām līdzi plēšot skropstu ēnas, smagi krītam uz izšūtā galdauta, izmisušam skatienam pārskrienot noteiktā secībā – palodze, tavi ceļgali, vakardienas gājiens pirtī, Dievs, palodze. Aplis noslēdzas.

Tikai tu nezini, ka vakar skyp’ā, runājot ar nepazīstama taksista draudzeni un klausoties viņas stāstu par veiksmīgi uzsāktām studijām universitātē, vienā mirklī atskārtu, ka viņa dažos mēnešos ir kļuvusi skaista. Vājprātīgi sagribējās mīlēties. Nē, ne jau ar viņu, vispār…
Otrdien, ja vien sajutīsies sev tīkama, par ko gan stipri šaubos, viņa gribēs fotografēties un parunāties. Pēc apmēram piecdesmit kadriem mēs dzersim kafiju. Vērojot dūmu strūkliņas no viņas cigaretes, ik pa laikam, uzdodot precizējošus jautājumus, klausīšos, kā viņa ir iemācījusies masturbējot sasniegt orgasmu, ka laiks pasūtīt taksistu, lai atrastu ko jēdzīgāku. Pieļauju, kādu brīdi man apniks klausīties un domas rokrokā ar skatienu dosies nemanāmā pastaigā pa istabu. Zinu, tās apstāsies pie spraugas starp divām grāmatām –”Egoista Bībele” un ”Mīlestības teorijas pamati”. Parādījusies neierasti tukša vieta. Izrādās, man ir bijuši tikai divdesmit divi milimetri brīvības un morāles.

OSKARS LUDVIGS

_________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].