Lai nodrošinātu ērtu vietnes izmantošanu un uzlabotu šīs vietnes veiktspēju un funkcionalitāti, mēs izmantojam sīkdatnes. Turpinot pārskatīt šo lapu, Jūs piekrītat sīkdatņu saglabāšanai Jūsu ierīces atmiņā. Turpināt Vairāk informācijas

Piektdiena, 22. septembris

+16°C
Vējš: A 5.4 m/s
Laika ziņas Liepājā

Vārdadiena: Maigurs, Mārica, Māris

Cher ami. Kafejnīcas stāstiņi  (8)

Atslēgvārdi licentia poetica | vensko sandra

Marseļā līst, teica Sāra.
Manas domas kļūst vieglas un tām ir taurenīša spārni.
Tu vari doties vienalga kur, būtiskais paliek, un tekstam nav vajadzīgi paskaidrojumi, viņa sacīja un es redzēju plaukstošus laukus un pļavas, un kokus zibam. Tik pašsaprotami tas bija... Aiz cafe stikla pavasara rītā. 

Caurstaigājama telpa un pazīstamas sejas. Rīta stundās te maz apmeklētāju.

Līst, tad jau var palikt tepat, nodomāju, atverot durvis un iemetot stiklotās sienas atspīdumus steidzīgo garāmgājēju sejās.       

Esmu apsēdusies pašā stūrī, un galdiņu rotā uzaicinājums apmeklēt klubu kanālmalā vai ēstuvīti tepat dažus pārdesmit metrus aiz stūra.

Gaidu, kad atnesīs kafiju... Pavasaris spēlējas ar akmentiņiem. Pagrabina, pagrabina, izmētā. Mākonis nolīst pār bruģi. Vējš slēpjas afišās un mēdās. Labi, jau labi. Iešu līdzi.

Sekoju ēnām, lienu, lavos, rāpoju, smejos, ākstos, sēroju... Raksts avīzei vēl nav sakārtots. Spēles būs pēc brīža. Laboju tekstu. Visu dzīvi kaut ko laboju.

Acis šorīt uzkrāsoju pārāk spilgtas. Lūpas bez grima.

Rīta skūpsts pārtop par taureni.

Lidoju... sekoju... līst...

Uz to pusi, kur jumtu sargā daži metāla karodziņi, uz to pusi domās klīstot var nokļūt rožu apstādījumu aizsegā un skūpstīties uz nebēdu.

Mani izdomātie skūpsti tur paliek izmirkuši līdz nākamajai reizei, atā, bet zēni apskauj meiteņu plecus un kaut kas nokut ap nabu, kad  puisis pamāj ar roku garāmgājējiem. Tikpat atsaucīgas meitenes nolasa skūpstus no ērkšķiem un paliek smejošas puišu rokās zem plastmasas lietussargiem, un dzīve caur raibiem karuseļa zirdziņiem   griežas manī, lietus neskarta. Kā tad tā? Karuselis te nekad nav bijis. Bet zirdziņi bija tik īsti.

Silts lietus no debesmalas gāžas ūdenskrituma dziļumā pa kanalizācijas restītēm un mana avīžraksta tēma ir vardarbība. 

Man jāiegaumē patiesība: visu zināt nevar.

Ha! Dažas nejaucības atnāk un aiziet uz neatgriešanos, bet Sāra no fotogrāfijas uzrunā sanākušos. Kā es to zinu? Laikam esmu pilnīga nekauņa, jo nu jau lasu pretīmsēdošā vīrieša laikrakstu no attāluma. Kaut kas par Sāru un viņas kaklarotām.

Man patīk, ja lasa, vienalga, ko. Atstājot dzeramnaudu, parasti paskatos acīs durvju sargam. Viņš mani klusībā mīl. Mums ir mūžīgi acu divkauja. Abi smīnam. Izdomāt var visu ko. Lidot  ar papīra lidmašīnām. Jo, jo...

Kafija te ir karsta, rūgta un laba. Daži jau atraduši patvērumu no lietus, cītīgi skaita santīmus un latus, ber trauciņā un meklē savu šīrīta sarunbiedru.

Kafiju jums atnesīs pēc tam, saka meitene brūnā priekšautā un uzsmaida šokolādes smaidu kādam vīram ar bārdu, kurš pāršķirsta laikrakstu dziļā vienaldzībā. Esmu viņu pamanījusi te jau agrāk. Arī sievietes ir redzētas.

Viena kundzīte gados, nupat iepeld caur lietu un vispār staigā ar smalku cepuri pat vasarā. Nu ļoti pazīstama. Ak, nē... Tikai ne pie mana galdiņa.

Kaut kas manā avīžrakstā sapinas.

Marseļā arī līst lietus, tā te rakstīts, bravo, viņa kādam saka un es paceļu acis; viņa sasveicinās ar kungu un lasa steigā un brīnīdamās par cenām, varbūt lai paliek uz galdiņa avīze, atstājiet, jā, es vēlāk, viņa bārsta savu sakāmo, steidzas pie letes un es noliecu galvu zemāk. Man vajag sagatavoties uznācienam, lai novērtētu radušos situāciju vai sastaptos šorīt ar kādu pa īstam.

Mazā pārdevēja telefonā lasa uzmundrinājumus.

Kafija ir laba, sieviete iesāk ar pārdevēju sarunu.

Vardarbība nozīmē – es rakstu īsi – ļauties.

Iepretī stikla siena. Glazēti, stīvi lūpu kaktiņi.

Pieceļos domās un eju prom. Attopos rudenī.  Ietve ir slidena. Ruda šalle ap kaklu.

Tu man saliki dakšas.
Vai tiešām?
Es negribu runāt ar tādām kā tu!
Tad nerunā.
Tu neesi nekas...
Labi…

Esmu ārpus visa un vīieša vārdi slīd garām. Izklejojos pa parku, dejoju ar suni jūras krastā, apmīļoju kuģi piestātnē un tad griežos atpakaļ. Kāds izseko un smejas.

Sirds peld augšup, lejup un  karuseļa zirdziņi mani panāk kraulā.

Man vajag redzēt to seju, bet vējš iemet skropstās ligustra lapu.

Labi. Eju neatskatīdamās. Aizvien neklausīdamās. Vējš aizver vārtus un man turpina smelgt pakausis. Eju pa apli, garām kanālmalas velkoņiem, muitai un sargiem.

Jums vēl vienu kafiju?

Paldies. Jā.

Man ir jāpabeidz raksts.

Velcies, sirds, atpakaļ pie galdiņa.

Apstājos. Stikla siena, rožu apstādījumi. Pavasaris.

Esmu mācekle. Satieku bruģētājus uz ietves skaldām akmeņus. Viena šķemba trāpa mani ceļā uz kafejnīcu, kur šokolādes gaiļi un ruma konfektes iesaiņo mazā pārdevēja.

Viņa ierodas savā teritorijā ik pārdienas un man arī nav iemesla no dzīves baidīties.

Stikls uzrāda pasaules aktivitātes un aizsargā no vārdiem. Te ir pajumte, kur zemstikla vārdi saplūst ar kafijas smārdu un garlaikoti sarunājas sirmas kundzītes murskulī sagrieztām copēm. Dažkārt ienāk kungs ar sievieti, kurai augstpapēžu zābaki nosedz  rakstainas zeķes , un tad viņi atkal iziet uz ielas.

Pirms abi ir padzēruši tēju, vīrietis atver sievietei durvis un pašapzinīgi saliek rokas uz muguras. Brillītes uz deguna. Viņam garšo saldumi.

Viņam bija brilles noteikti. Viņai neatceros. Lietū samirkušas kafejnīcā iesprūk divas skolotājas.

Abas strādājot pret savu gribu, tā viņas skaļi tērgā, nāk te ik pārdienas, kad vajag uzņemt kalorijas un te viena, te otra notiesā gabalu saželētas kūkas. Ak, kungs, kādu gabalu var nolocīt sievietes džemperīšos un zelta kuloniņi nokarājas virs krūšu iedobēm, bļāviens.

Kling-klang! Kā glumas medūzas ieslīd meitenītes džinsos un apēd saldējumu vafeļtūtēs. Gardi smejas un viņu skatieni pavada kungu brūnajā mētelī un cepurē, kurai pielipušas dažas sirma kaķa spalvas. Laikam runču laiks, viņas skaidro realitāti un man vajag pacelt aizripojušo pildspalvu. Sasodīts! Rudens palika pagātnē un zirdziņi ir atgriezušies ar jaunu sparu.

Es jau to zināju.

Ko?

Jums palīdzēt?

Paldies, man  rēķinu! Lūdzu, pamājiet tam kungam.

Kāpēc?

Pārdevējai ir medus uz mēles, man apgrauzts zīmulis. Esmu bruģētāja un man pienākas samaksa.

Sēžu un sajūtu vēju, afišstabu un ledu.

Sieviete cepurē lēni tuvojas.

Abas pie letes saskatās un ķiķina par saldējuma jumtiņu uz trauka, ko mazā pārdevēja uzstatījusi sev priekšā, jautri tērzējot ar citām priekšautos savīstītām meitām stiklotajā cafe.

Man ... lūdzu... divas, nē, trīs konfektes kastītē!

Ruma, pārdevēja  taujā un zina atbildi, nē.

Vienkārši konfektes. Draudzenei.

Man vajag atgūties no ligustra lapas uz sirds un mazā pārdevēja aiz letes draiski smejas. Mani šī pasaule fascinē.

Maza traktiera siltā sajūta, ko vēlos kolekcionēt.

Nav labi te vienai sēdēt. Lietus uzvanda zemstraumi, lietus puto, kapučīno, mesjē?

Zvanu, signāls pazūd. Braukšu. Būšu. Telefons laikam izlādējies. Troksnis. Ducina pērkons. Siena te aizveras, te atkal ir vaļā. Kaut kas manī atveras līdz galam  un lietus mani nesamērcē. Vienkārši rakstu uz salvetes. Rūtiņas iespiežas ādā.

Tu ko?

Kas?

Tev arī viņa patīk?

Par ko tu runā?

Skat! Sieviete ar ratiņiem.

Mazā pārdevēja ar bēbi.

Viņa tik trausli smejas.

Viņa atgādina Sāru Lī ar kaklarotu ap  kaklu.

Labrīt! Tu uz kurieni?

Uz tualeti.

Domās runājos bez attāluma sajūtas. 

Sekoju pa bruģi kādam pārītim līdzi, tad pagriežos ap stūri un pamāju manekenam. Pieskarties un atdzīvināt tēlu. Palikt ārpusē vējam. Lidot apkārt rožu stādījumiem un salasīt ērkšķus, sastādīt tāmi par kafiju, iemainīt to pret dzeju. Kungs, tava mēteļa piedurkne ir ar krēmu. Ha! Un es neesmu sētniece. Lec! Priekšā peļķe. Žēl, nevarēju palīdzēt. Vardarbība ir sēdēt peļķē un nesatraukties par citiem? Ak jē. Līdz citai reizei! Kaķa spalva liek man šķaudīt. Es ieveļos peļķē. Nu, re!

Esmu uzmācīga kafijas baudītāja. Nāku atpakaļ stikla kastē.

Kafija tiešām laba. Avīžrakstu pabeidzu laikā.

Brūnais mētelis ar kaķa apkakli jau sēž man pretī. Tad pagaist. Ha! Stikls izplūst, gar māju jumtiem aiztraucas lidmašīna. Atbildes uz jautājumiem ir dzīves želeja, kurā var noslaucīt seju. Tūdaļ aizlasīšos. Brūnais mētelis mani vajā. Stikla siena neko nemaina, tā ir atvērta pilsētas vējam. Nu, uz kuru pusi ejam?

Mana jautrule sirds ir galīgi sakususi vēja čukstos un laternas galā tup kovārnis. Kovārnis uzmet savu kaku uz pleca ierēdnim no blakusēkas un tad, izpletis spārnus, putns meklē jaunu upuri. Tēmē, es čukstu, tēmē tam dakšiņstūmējam, un negaidi, kad viņu pārņems skumjas. Viņā nav skumju faili. Viena vienīga putra veļas no ligustru saknēm un dzeltenie pirksti tevi satvers pat debesu tālēs. Laidies ātrāk, kovārni, laidies! Skaties, viņa pirksti izstiepjas un rauj vātis no acīm, krūtīm, izgāž stiklotās durvis, saplēš avīžu blāķus un samīda meiteņu somas. Meitenes, sastingušas ap vafeļtūtēm, viņu vēro. Viņām garie pirksti ir manikīrēti un galu galā tie visi ir neizbaudīti dzīves mirkļi. Viņām kovārnis nekakā uz sirds. Kovārnis lido uz sauli, bet garās, spalvainās rokas mazo klaigātāju satver un pārrauj pušu tajā vietā, kur sirds. Vīra brūnais mētelis iet, kājas tam neredz, laikam stikla vai plazmas zaglis? Domāju, šīrīta skolotājās veroties caur ligustra lapu uz skropstām. Nez kur tā lapa atkal  radusies? Vējš sen peldas ezera niedrājā un uguns vitrīnā aiz mazās pārdevējas mirkšķina cēli un mīļi. Puspūsts vai pusstindzis  laternas galā karājas balona vieplis. No pilsētas svētkiem. Kovārnis izdziest vējā un vīram apnīk spēlēties ar vārdiem. Viņa pirkstiem pielipuši kovārņu mēsli izskatās zilgani. Virs māju jumtiem vienlaicīgi saule un mēness. Lietus pārstājis. Brīdi uzžibinājusi saule, apskauj mēnesi, tad abi laimīgi aiziet. Vīrs savas plazmas kājas iekar ligustra krūmā un mēteli atrauj vaļā kā buras. Vīrs lidinās virs pilsētas savā iedomu pasaulē pārpilns laimes, no kovārņa iztek asins. Vīrs ir kovārņa brālis. Mazā pārdevēja sastingst, viņa ātri satuntuļo mazuli un aizbrauc ar kulbu un ritentiņi čukst – dakšiņas, dakšiņas. Skolotājas noņem zelta rotas un ievaidas, kādreiz tāds maita viņas ir pavedis, vai vīrs būtu atnācis no pagātnes? Bet vīrietis brillītēs pie stiklotās sienas uzlūko partneri, salicis rokas uz muguras, slaidi nospļaujas: “Khe! Vai nav vienalga, ko tas trakais tur no augšas klaigā? Kaķa lāsti debesīs nekāpj, ja no tiem nebaidās.”

Bruģis nožūst un cilvēki izklīst. Kāds atnāk, citi aiziet. Visi pārsvarā čukstas un smejas. Pavasarīgi un saulaini. Kafija beigusies.

Pilsētā pārsprāgusi ūdens piegādes caurule.

Neviens vairs šajā pilsētas bruģētajā daļā nedzers kafiju. Nieki!

Sāra no fotogrāfijas man nezvana. Sāra ir pilna ar pavasari. Hallo, hallo, hallo… Tā tev, taurenīt, vajag. Telefonu vajag uzlādēt. Pēdējā svītra. Nāk apmeklētāji, daži pēc zirdziņiem izskatās.

Es varu palūgt…

Te būs.

Paldies.

Pērkona negaiss izlādējis manas baterijas.

Kur tu esi?

Uz ielas.
Uz kuras ielas?
A, es nezinu. Pagaidi!
Kur tu esi?
Tualetē.
Ko tu dari tualetē?
Nu, čurāju.
Tad uz kuras ielas tu esi?
Pie Bastejkalna.
Tas bija kā telefonisks pārrāvums dvēselē.

Nekā tāda īstenībā nebija. Dažas sievietes zemapziņā mētājās,vicināja somas un es tad neizturēju:
Izgaisti!

                                                       Kā, lūdzu?

Tā tas ir, nomurmināju.

Šajā vietā nedrīkst smēķēt, es ar to domāju kafejnīcas telpu. Ja man būtu cigaretes, laikam uzšvirkstinātu sērkociņu, vai šķiltavas a'la France. Galdiņi paliek uz vietas, stikla teleskops arī. Ļaudis vēro debesis, cits citu, kāds varbūt pamana mani. Es tad pamāju. Kling-klang…

Vīrietim pietrūkst vienīgi melns, garš mētelis, melni džinsi, melna, adīta micīte un šalle no Indijas. Skumīgie faili. Pagriežos pret blakusgaldiņa apmeklētāju, kolekcionējat... ziloņus, uzprasu, lai viņam skaidrs, ka esmu atpazinusi viņā tēlu. Ziloņus? Ak... jā, tie ir...No plastmasas. Atvainojiet, lietus ir īsts,  es nevēlējos viņu sāpināt. Pārskatījos.

Patiesi. Bet sāpes izlauzās ar muļķīgu smīnu un iebelza man pa sirdskambari. Viņš tik ļoti līdzinājās kādam, kuru es patiesi pazinu. Kāds, kuram draugs bija izbijis vēstnieks un kurš ne nieka negribēja kļūt par mietpilsoni. Cher ami...

Zibens bija ķēris arī mani.

Brīdī, kad kafijā lēju pienu.

Pēkšņi roka sastingst un  stiklā iezīmējas ezis.

Kā es to redzu? Nezinu.

Lielām, apaļām acu pogām paklikšķina, paklikšķina un sāk jautri bakstīt ar purniņu man sānā. Es nesaprotu, vai tākāda slēpta izrāde vai stereojoks, bet ezis ir tik īsts, cik vien var būt un jau pēc mirkļa tas tup uz galdiņa un lok no piena kanniņas, ka šmakst vien. Es padzenu zaglēnu sānis, bet jau pēc brīža spurainis atkal klāt un man nervi kā šorīt uzspīlētais krūšturis.

Tišs, tišs, kāds vēl ieraudzīs! Čukstu kompanjonam un metu ar avīzi.

Nekas mums abiem  nelīdz, ezis nekaunīgi uzsēžas uz vāzītes malas un grauž tulpes kātu līdz tulpe pļukš, nokrīt manā kafijas tasē. Es neveikli iesmejos un saku: „Neāksties, te nav nekāda alpenrose vai veģetāriešu klubs...“

Ha! Ezis nekaunīgi norāpjas pa krēsla atzveltni uz grīdas un es šausmās ieraugu, ka viņam ir ūsas kā Staļinam. Viņa viepli esmu redzējusi bildēs un kinofilmās, bet šitādu ērmu redzu pirmoreiz. Mani joprojām nodarbina varmācības tēma, jo nezinu, kas būtu reālāk, sist vai atkāpties?

Bet ezis pa to laiku sācis zīmēt uz sienas un mazā pārdevēja, jau bez mazuļa, laiski spodrina glāzes. Varbūt pasaukt apsardzi, sev piesitu pie pieres un samirkšķinu acis. Nez vai tādi mazi nekauņas vienmēr atļaujas visu, kas tiem ienāk prātā?

Tad atveras durvis un stikla atspīdumā ieraugu pazīstamu seju. Neliela auguma vīrelis nāk gāzelēdamies un skaļi lasa kaut kādu grāmatu. Teksta nav, bet pēc lūpu kustībām var noprast, ka tie ir sarkastiski teksti par dzīves jēgu un vingrināšanās pēc pievienojos: ja tev vajag naudu ķešā, nāc ar mani...

„Būsi bešā“, iebļaujas ezis un mazā pārdevēja samulsusi paceļ acis. Es esmu nosarkusi un piena kanniņa apgāžas līdzās cukurdozei. Atspīdums lēni iešūpo vēju, sačukstas līdzās sēdošais pārītis un man vairs negribas te sēdēt. Es gribēju kādu apmānīt. Pati sevi? Vakar pabeidzu avīžrakstu, nokrāsoju rudus matus un aizgāju pie pedikīres. Kovārnis atnāca sapnī. Nosiekalojies un netīrs. Salipināju kopā. Asti un spārnus. Sanāca ciešami. Tad es pamodos un biju nosvīdusi. Tas bija vakar. Somā biļete un nagu vīlīte. Kredītkarte. Ceļos, lai apliktu lakatu matiem un sasietu zīdu  turbānā, kad pamanu, ka ezis loba iekšā tos šokolādes riekstus uz mazās pārdevējas vitrīnas šķīvja.

Nu, maita! Mani gribi par nejēgu iztaisīt? Es vairs nevaldu pār sevi un metu ezim.

Vīrelis no atspīduma izlec un manierīgi saķer cukurtrauku. „Kas, tu galīgi esi ķerta?“

Cukurtrauks gaisā pavicinās, pavicinās un noslīd uz pulētā galdiņa virsmas. Neviena nav. Ezis ar Staļina ūsām izgaisis, bet vīrelis klusi svilpo pie mazā galdiņa kafejnīcas tālākajā kaktā. Eju samaksāt par kafiju un ieraugu rāmī ierāmētu vecu avīzi. Tur politiska karikatūra ar parakstu – ja nav nauda ķešā, vari palikt bešā. Bet vīrietis ar ūsām kafejnīcas kaktā uzliek saulesbrilles, pamāj sveicienu mazajai sievietei aiz letes un iziet caur stiklotajām durvīm.

Brīdi vēlāk –  klusi, bez mazākā troksnīša kā lietus šalts, gāžas stikli un kaut kur laukuma otrā pusē, pretējā ēkā ar karodziņiem, ieslēdzas signalizācija. Man ir aizdomas par sievieti ar cepuri galvā.

Konfekti ēdīsi/

Citu reizi.

Kā klājas, zinu, zinu, uz to tu neatbildi.

Uz ko?

Nu, uz to pašu. Troksnis bija varens.

Tas jau bija tikai nieka ezītis. Kā lai dabū no tās laternas nost? To jocīgo balonu.

Reklāma ir svarīga.

Man nav vajadzīga reklāma.

Beidz, saulīt, ir vajadzīga, un kā vēl!

Kāpēc? Kādā sakarā?

Kā? Tu taču meklē vīru?

Vīru?

Protams. Kura sieviete negrib sev blakus redzēt vīrieti.

Man ir vīrs.

Bet es saku, tu nesatraucies! Atradīsi. Internetā, uz ielas, teātrī...

Ko tu man te stāsti?

Nu, ko tu te izliecies, mīļumiņ? Nekā traģiska tajā vīra neklēšanā nav. Viņam jābūt iznesīgam, labi koptam...

Tu beigsi gvelzt…

Es tevis dēļ, saulīt, sirsniņ. Tikai tevis dēļ. Man ir pieredze un mani  nevar apvest ap stūri

Paklausies, man nav laika…

Ko es sacīju? Protams, ka tev nav laika! Sāc skatīties apkārt, skaties,  un sēdi, šādi…

Es tev teicu, izbeidz!

Tātad tev tas vīrietis nepatīk?

Kā… nu, kas man daļas gar to vīrieti, liec viņam mieru!

Ahā! Greizsirdība pamodās... Sapratu. Atvainojiet... Uz brīdi...

Ko tu dari?!

Excuse me... jums tur, zem elkoņa…  laikraksts, lūdzu... paldies!

Es atvainojos, viņa nedomāja neko sliktu. Nāc! Ko tu uzmācies svešam cilvēkam? Nu? Ko tu gribēji ar to avīzi panākt?

Es?  Neko. Tu vēlējies.

Jā, jā, man ir sakāmais.

Re, ko es teicu? Ko tu dari?

Tu mani nobučo, mīļā. Atvainojiet, jūsu avīze... redziet, mēs šodien bijām pieteikties... nu... mēs gribējām... salaulāties, bet...

Trakā! Viņa melo! Viņa nav vīrietis… draudzene, draudzenes esam... Visur un visu kopā.

Ha!

Tu man rīvē kantes! Es arī protu rakstīt!

Tā tev vajag, varmācīgā. Es arī rakstu, elpoju, dzīvoju kafejnīcā.

A! Kā tev nav kauna! Tagad tu pati izstrēbsi to putru… nes, nes viņam avīzi atpakaļ un, re, Sāra Lī, tā te rakstīts, interesanti, kolekcija, te, pagaidi… daži sludinājumi… Uz kurieni, mīļā? Ņem, palasi! Skaidrs, ka tu nemeklē vīrieti…Ko tu tur zīmē? Stikla pilis?

Atrodu somiņā lūpu zīmuli un rakstu uz stikla vārdus. Marseļā līst lietus, teica Lī.

Viņš uz mums skatās, tu izbeidz… ko tu viņam teiksi?

Es? Cienījamais...Nu, redziet... mums vajadzīgs liecinieks, un es...mēs abas... Sabučosimies, mīļā! Labulabā cepure...

Izbeidz! Tūlīt izbeidz!

Metāla karodziņi čīkst un vējā ligustra lapas pārvēršas melos. Mazā pārdevēja smejas par mums abām. Draudzene ar cepuri galvā, es zīda turbānā. Muļķīgi pajokojām ar vīrieti brūnā mētelī. Pārvērtās ezī. Bet mums nav kauns, tikai smeldzīgi jautri. Esam sabučojušās kā māsas un vīrietis aplējis dokumentu mapi. Cepure līgani aizlīgojas. Esmu uzlīme. Pavasaris ir zaļa līme rožu pumpuriem. Tulpēm neko nevajag. Tas bija vakar, varbūt rīt…

Paldies par kafiju. Ak, mans telefons, pareizi, gandrīz piemirsu. Tur, zem salvetēm, kā jūs zināt? Viss kārtībā... baterija, vads, telepātija, kontakts... Paldies, ka izlīdzējāt... jums arī lai veicas... kā gan savādāk...
Mazā pārdevēja atkal smejas. Viņa zina, ka rīt nākšu atkal.
Noklausīšos telefona sarunas un izsekošu ļaudis.
Rakstīšu avīžrakstus un piepūtīšu gaisa balonus, piesiešu striķītī durvju sargu un raudāšu skumju asaras. 
Nolauzīšu kurpei papēdi uz bruģa un sēdēšu peļķē aiz dusmām par rožu agro plaukšanu. Katrs te būs atstājis kaut ko manam stāstam un lietu debesīs smidzinās ugunsdzēsēji kārtējam filmas kadram. 
Atveru telefona actiņā un lasu: tā ir intīma nodarbošanās – mācīties stāvēt kājās. Ha! Es, draudzenesprāt,rīvējot viņai kantes ar saviem avīžrakstiem par Sāru.
A, man vienalga. Dejoju salsu ar vārdiem un varat smieties par sazaļojušiem kokiem pie Bastejkalna.
Kafejnīcas darba laiks ir no 9.00-18.00. Tā rakstīts uz durvīm, kur mani sargā marcipāna eņģelis ar naivu sejiņu un mazā pārdevēja raksta rēķinus ar kreiso roku. Vārdu sakot –  es neko nezinu par kafijas šķirnēm, bet saku vien to, ka kafiju dzert šeit ir gaužām patīkami.
Cher ami, Marseļā līst, redzu caur vilciena logu.
Ar lietussargu stacijā mani sagaidīs Sāra ar puķainu kleitu.
Cher ami, cher ami kling-klang, esmu klāt, labrīt... cher ami... Sāra ir izdomāta.

SANDRA VENSKO

______________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu matisone_agnese@inbox.lv.

  • Komentāri (8)
  • 0
+ skatīt visus Atlikušie simboli: 500

Pievieno komentāru

liepajniekiem.lv neatbild par rakstiem pievienotajiem komentāriem. Aicinām ievērot pieklājību, toleranci un iztikt bez rupjībām.

Portālā aizliegts ievietot:
- personas godu un cieņu aizskarošu, draudošu, apmelojošu informāciju;
-musināt uz rasu vai etnisko neiecietību;
-komentārus, kas neatbilst Latvijas Republikas likumdošanai;
- komerciāla rakstura informāciju vai jebkāda veida reklāmu un aģitāciju.

Noteikumu neievērošanas gadījumā, liepajniekiem.lv patur tiesības komentārus dzēst, slēgt iespēju komentēt un ziņot tiesībsargājošām iestādēm.

Uzmanību!!!
Lai mazinātu iespēju portālā manipulēt ar komentētāju viedokli un noskaņojumu, komentāri, kuru autori diskusijās piedalās ar vairākiem vārdiem, tiek iezīmēti pelēkā krāsā. Tā kā šis process ir tehnisks, ir iespējamas situācijas, kurās iekrāsotie komentāri var nebūt no viena autora, vai arī neiezīmētos komentārus rakstījusi viena un tā pati persona.

Kultūra

Saistītās ziņas

Pamanīji neatbilstošu saturu? Būsim pateicīgi, ka par to informēsi mūs!